“Aparatčiks” sarkanā kaklasaitē. Kā dzīvoja Augusts Voss 3
Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas (LKP CK) pirmais sekretārs Augusts Voss (1916–1994) droši pretendē uz nepopulārākā un nicinātākā padomju Latvijas laiku vadītāja titulu. Viņa valdīšanu no 1966. līdz 1984. gadam raksturoja pārtikas un citu preču trūkums, neiegrožotās industrializācijas izsauktā migrācija, pārkrievošanas politika, padomju militāristu patvaļa.
Kad 1976. gada 1. septembrī PSRS VDK priekšsēdētāja vietnieks, ģenerālis Semjons Cviguns ar lidmašīnu ieradās Rīgā, dienasgrāmatā viņš ierakstīja, ka pie trapa viņu sagaidījis un spēcīgi apkampis šāds cilvēks: “Blondīns, ap 50 gadu vecs, vidēja auguma, drukns ar zilām acīm, pareiziem sejas vaibstiem, īsiem, jau retoties sākušiem, atpakaļ sasukātiem matiem, nelieliem maisiņiem zem acīm, ģērbies pelēkā, pēc modes piegrieztā uzvalkā, sniegbaltā kreklā ar sarkanu kaklasaiti.”
Cvigunam par Augustu Eduardoviču Vosu palika vislabākais iespaids, kamēr latvieši par viņu domāja pavisam ko citu.
Vosa saimniekošanas laiks sakrita ar PSRS stagnācijas periodu, ekonomikas lejupslīdi, visu veidu preču deficītu, rindām, “blatu” sistēmu un “govoriķe na čelovečeskom jazike” (“runājiet cilvēku valodā”) sabiedriskajās vietās.
Privileģēto partijnieku virsslāni tas neskāra, jo tā rīcībā bija specveikali, specpoliklīnikas un tā tālāk. Varbūt sakritība, taču tieši Vosa laikā 60. gadu beigās Latvijas PSR izveidojās kompartijas elitei domātie specapgādes veikali. Maskavā tādi bija jau agrāk.
Padomju Savienībā apmierināta varēja būt republika, kuras pirmais sekretārs attiecības ar Maskavu spēj nokārtot tā, lai gan “centra” pavēles būtu ievērotas, gan republika neciestu. Latvijas Augusts Voss šādiem vadītājiem nepiederēja, gluži tāpat kā viņa priekšgājējs staļinietis Arvīds Pelše. Galvenais bija labi izskatīties Maskavas darba devēju acīs.
Salīdzinot ar kaimiņiem, tieši padomju Latvijā ieplūdināja vislielākās krievvalodīgo strādnieku masas no plašās PSRS, kamēr viss ar nacionālo identitāti saistītais tika marginalizēts.
Citāts no kādas 1963. gadā teiktas Vosa runas: “Latviešu tautai ir sena, vēsturiski izveidojusies draudzība ar krievu tautu, lieliskas kopīgas revolucionāras cīņas tradīcijas.
Latviešu tauta lepojas ar savu draudzību ar brālīgo krievu tautu, tautu radītāju, varoņtautu (..).
Ideoloģisko darbinieku pienākums — dot noteiktu prettriecienu buržujisko nacionālistu mēģinājumiem iedragāt padomju tautu savstarpējo uzticību, sēt naidu starp tām. Mēs vēl aktīvāk izskaidrosim darba ļaudīm, kāda milzīga nozīme ir mūsu zemes tautu nesagraujamai, nesatricināmai draudzībai ar lielo krievu tautu.” Teicējs, šos vārdus tīrā krievu mēlē sakot, vēl nebija “pirmais”, taču tie zināmā mērā ir vadmotīvs visai viņa darbībai.
Matemātikas skolotājs
“Viņš bija tipisks partijas aparāta darbinieks – “aparatčiks”. Katrā ziņā to funkciju – turēt republikā visu savās rokās un lai Maskavā visi būtu apmierināti – viņš veica ļoti labi, daudz neskatoties, ko par viņu domā tauta. No Maskavas viedokļa viņš bija labs vadītājs. Nekas ārkārtējs taču nenotika. Valdīja “proletāriskais internacionālisms”, bija labi darba rādītāji un tamlīdzīgi,” tā šo personību iezīmē LU Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere.
Pēc laikabiedru liecībām, Voss, lai arī liels saviesīgu pasākumu cienītājs, vienmēr noturēja tos ierobežotā lokā, ieturot distanci ne tikai no vienkāršās tautas, bet arī no zemāka ranga partijas aparāta darbiniekiem. Varbūt tādēļ priekšstati par viņa personību ir pablāvi.
“Dīvainā kārtā atmiņās, memuāros par viņu kā par cilvēku, izņemot to, ka viņš dzēra, medīja un ka viņam bija vulgāra sieva, ir ļoti maz informācijas. Bet varbūt viņš vienkārši bija tik neinteresants cilvēks, ka par viņa īpašībām nebija lāgā ko pastāstīt,” spriež vēsturniece.
Augusts Voss piedzima 1916. gada 30. oktobrī no Zemgales nākušu latviešu kolonistu ģimenē Krievijas Toboļskas guberņas Saltikovas ciemā. Mūsdienās tas ietilpst Tjumeņas apgabalā. Darba gaitas Augusts sāka kā matemātikas un fizikas skolotājs dzimtā apgabala Vikulovas ciema pamatskolā, pēc tam vidusskolā, kur pats arī bija reiz mācījies.
Viņa vēlme pēc karjeras bija jaušama jau tad. 1939. gadā Vikulovas skolotāju uzņēma par partijas biedra kandidātu. 1940. gada rudenī sekoja iesaukums PSRS armijā. Vosu nosūtīja uz armijas politdarbinieku kursiem Maskavā.
Burtiski dažas dienas pēc Vācijas uzbrukuma PSRS, 1941. gada 25. jūnijā, viņu nozīmē par politdarbinieku, tas ir, poļitruku kādā zenītartilērijas daļā.
Te 1942. gadā Voss kļuva par pilntiesīgu kompartijas biedru un tika nosūtīts papildināt kaujās izretinātās 43. latviešu gvardes divīzijas rindas artilērijas diviziona komisāra statusā. 1943. gada 19. janvārī asiņainajās kaujās pie Staraja Rusas Vosu smagi ievainoja.
Pēc atlabšanas un demobilizācijas viņš nonāca atpakaļ Vikulovas vidusskolā, bet nu jau kā direktors. Padomju Latvijas varasvīra statusā būdams, Voss ļoti labprāt uzturējās militāristu sabiedrībā un, šķiet, brīžiem tajā jutās labāk nekā starp civilistiem. Jādomā, tas nāca no viņa frontinieka laikiem.
Arī pret Vikulovas sādžu viņam saglabājās sentimentālas jūtas. 1984. gadā Voss jau kā PSRS Augstākās Padomes (AP) Tautību padomes priekšsēdētājs kopā ar sievu goda viesa un novadnieka statusā apmeklēja dzimto Vikulovas rajonu.
Tjumeņas apgabala Vikulovā ar viņu joprojām lepojas kā ar izcilu personību.
Skolēni viņu piemin savos novadpētnieciskajos darbos.
Pelšes paspārnē
Uz sarkanās armijas ieņemto Latviju “nacionālo kadru” Augustu Vosu komandēja 1945. gada martā. Kopā ar viņu drīz pārcēlās arī sieva Tamāra, dēls Vladimirs, vecāki, māsa un brālis Jānis. Interesanti, ka publiskajā apritē vispirms parādās Jāņa Vosa vārds – 1948. gadā viņu nozīmēja par Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas centrālkomitejas (LK(b)P CK) Tukuma rajona komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas vadītāju, pēc tam par partijas rajona komitejas sekretāru.
“Viņš vēlāk bija arī Alūksnē, Daugavpilī, beidzot Tautas kontroles nodaļas vadītājs, taču augstāk par rajona komitejas sekretāru neuzkāpa,” stāsta Daina Bleiere. Par Augusta Vosa māsu zināms vien tas, ka viņa strādājusi par izmeklētāju Rīgā. Faktiski nekādas informācijas nav par pirmā sekretāra sievas personību un dēla dzīves gaitām.
Ieradies okupētajā Latvijā, Voss uzreiz nonāca Latvijas kompartijas centrālkomitejas rīcībā.
Viņa pirmais darbs ir Skolu nodaļas instruktors. Kā daudzsološu kadru Vosu tā paša gada rudenī sūta uz Maskavu izglītoties Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK) Augstākajā partijas skolā.
Pēc trim gadiem elitārajā mācību iestādē censonis ir cienīgs kļūt par LK(b)P CK Zinātnes un augstskolu sektora vadītāju. Spriežot pēc preses publikācijām, plašāks loks par Vosu uzzina 1949. gada beigās, kad viņš ieņem Latvijas Valsts universitātes partijas organizācijas sekretāra amatu. Taču biedra Vosa alkas pēc ideoloģiskajām zinībām nav apmierināmas – 1950. gadā viņš sāka studēt PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmijas aspirantūrā un 1953. gadā, to nobeidzot, ieguva ekonomikas zinātņu kandidāta grādu.
Formāli ņemot, Augusts Voss varēja saukt sevi par zinātnieku un ekonomistu,
kaut viņa vēlāko darbošanos LPSR vadītāja postenī grūti savietot ar vienu vai otru jēdzienu.
50. gados Voss turpina kāpt augšup kā cilvēks no LKP CK sekretāra propagandas un aģitācijas (ideoloģijas) jautājumos Arvīda Pelšes komandas. Abi Latvijas vēsturē negatīvi vērtējamie personāži turējās kopā. 1960. gadā, kad Pelše kļuva par LKP CK pirmo sekretāru, Voss centrālkomitejā pārņēma viņa pienākumus ideoloģijas jomā, savukārt 1966. gadā, Pelšem pārceļojot uz Maskavu, neizbrīna, ka Voss iesēdās viņa atbrīvotajā pirmā sekretāra krēslā.
70.–80. gadu Latvijas PSR AP Prezidija priekšsēdētājs Pēteris Strautmanis atmodas sākumos žurnālam “Liesma” pauda viedokli, ka Voss spēlējis nozīmīgu lomu Eduarda Berklava nacionālkomunistu “atmaskošanā” 1959. gadā, kaut procesu toreiz vadīja Pelše. “Ar milzīgu spēku viņš lauzās pie varas un labi saprata, ka tikt par Centrālās komitejas sekretāru varēs vienīgi tad, ja Arvīds Pelše kļūs par Pirmo. Un precīzi izkalkulētā stratēģija īstenojās,” tā Strautmanis.
Stingrs internacionālists
Ir uzskats, ka LKP CK pirmais sekretārs Voss, par tālāko karjeru domādams, pilnībā pakļāvies Maskavas ieceltā otrā sekretāra Nikolaja Beluhas un Baltijas kara apgabala (BKA) priekšniecības norādēm.
Daina Bleiere gan norāda, ka otrā sekretāra loma – uzraudzīt pirmo – visās republikās bijusi vienāda.
Vai viņš akli visā klausījis Maskavai, tomēr ir jautājums. Svarīgākajās lietās droši vien. Taču, lai cik dīvaini skanētu, Sibīrijā dzimušajam komunistam pašam patika kontrolēt un viņš bijis stingrs vadītājs.
Bijušais BKA komandieris ģenerālis Staņislavs Postņikovs Krievijā publicētajās atmiņās “Tālajos garnizonos” (“В далеких гарнизонах”) Augustu Eduardoviču raksturo, kā “ļoti atbildīgu, stingra un izlēmīga rakstura cilvēku”. Voss Postņikovam šķitis “īsts internacionālists”, kas “prasmīgi veica labu attiecību uzturēšanas darbu starp latviešu un krievvalodīgajiem iedzīvotājiem”. Viņa laikā attiecības starp Latvijā izvietoto padomju armiju un vietējiem iedzīvotājiem bijušas “ļoti labas”.
Gars, ko Voss uzturēja republikā, Maskavu pilnībā apmierināja.
Vēsturniece Bleiere teic, ka Voss tiešām varēja būt stipras gribas cilvēks: “Tomēr kara laika virsnieks. Bez zināmām īpašībām nemaz nevarēja kļūt par pirmo sekretāru. Tas, ka viņš mīlēja iedzert un viņam trūka kultūras, nenozīmē, ka viņam nepiemita vadītāja dotības.”
Kā republikas vadītājs Voss ietilpa BKA Kara padomē. Latvija bija BKA centrs ar lielu padomju karaspēka koncentrāciju, un ietekmīgo ģenerāļu vajadzības ignorēt nevarēja, taču rodas iespaids, ka viņš tiem izdabāja ar pārspīlētu namatēva vēlīgumu, kā draugiem.
Postņikova memuāri sniedz epizodi no 1981. gada, kad Voss mežsargu rūpīgi uzraudzītā Pierīgas mežniecībā rīkojis medības par godu BKA kaujas gatavības pārbaudes noslēgumam un galvenajam pārbaudītājam –maršalam Kirilam Moskaļenko. Pēdējais bijis dedzīgs mednieks. Voss uzņēmies “visas organizatoriskās rūpes”.
Maskavas karakungs, apsēdies tornī uz taburetes, piekodinājis memuāru autoram un namatēvam, lai pirms viņa nešaujot. Postņikovs un Voss ļāvuši maršalam nogāzt vairākas mežacūkas, paši tā arī neizšaujot. Moskaļenko brīnījies. “Mēs ar Augustu Eduardoviču atrunājāmies, ka nepaspējām,” atminas bijušais BKA šefs. Pēc tam Voss visus aicinājis mednieku namiņā pie medību delikatesēm bagātīgi klāta galda.
Priekšnieks arī medībās
Vosa mīlestība uz medībām, pirtīm un restorāniem ir leģendām apvīta.
Bieži minēta viņa uzdzīvošana kopā ar augstiem Maskavas viesiem slēgtos vakaros “Jūras pērlē”,
kur piedalījušies arī PSRS vadītāja Leonīda Brežņeva meita Gaļina un viņas vīrs, PSRS iekšlietu ministra vietnieks Jurijs Čurbanovs. Voss saprata, ka šādas sadzeršanas ļauj pietuvoties pašam Brežņevam. LPSR AP Prezidija priekšsēdētājs Strautmanis liecinājis, ka pēc viena šāda vakara 1978. gadā Voss 1. Maija svētku rītā tribīnē Rīgā kāpis pillā.
Vosa laikos ieviesa tradīciju pēc 7. novembra “Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas” svētku parādes rīkot “pasēdēšanu” republikas vadībai un padomju karaspēka komandieriem. Viesi lūgti ar sievām.
Iepriekš minētais Postņikovs atceras, ka 1982. gada 7. novembrī vakarēšana sarīkota Jūrmalā (jādomā “Jūras pērlē”). Dalībniekiem bijusi vien simboliska 20 rubļu iemaksa no pāra. Viesus izklaidēt aicināja latviešu estrādes zvaigznes, piemēram, Raimondu Paulu. Publikā bijuši lielāko uzņēmumu un kolhozu vadītāji, kā arī citi “interesanti cilvēki”.
Iespējams, Voss dzīres uztvēra kā “kolektīva saliedēšanas pasākumu”.
Arī kad no Maskavas atpūsties Jūrmalā atbrauca bijušais Vosa mentors, PSKP CK Politbiroja loceklis Pelše, rīkotas “biedriskas pusdienas” ar republikas augstākās vadības un BKA komandiera līdzdalību. Pēcpusdienas ritējušas omulīgā garā. Arvīds Janovičs dalījies Maskavas jaunumos.
70. gados Latvijā neoficiālajā vietvārdu kartē saradās tādi apzīmējumi kā “Vosa pirts”, “Vosa ezers” vai “Vosa pils”. Pat ja pats Voss tur nebija kāju spēris, tautas mutē tā nosauca teju katru parastajiem mirstīgajiem slēgtu vietu, kur atpūsties ieradās padomju elite.
Agrākais LPSR mežsaimniecības ministrs Leons Vītols intervijā “Lauku Avīzei” pirms vairākiem gadiem apgalvoja, ka vismaz mežniecībās speciāli Vosam nekas neesot būvēts – izmantoja jau esošās Valsts medību saimniecības medību un atpūtas mājas. Jā, viņam uzbūvēta medību māja Tīreļos, taču tā drīz nodegusi.
Rīgai netālie Tīreļu meži Vosam un viņa viesiem bijusi iecienīta briežu medību vieta. Vēl braukts uz Latvijas–Lietuvas robežrajonu Panemūnē, kur mežos īpaši audzēti brieži, aļņi, mežacūkas. Tur medīja abu republiku “biedri”. Tāpat Voss braucis uz medību māju Strazdē pie Talsiem.
70. gados ēka kapitāli pārbūvēta un padarīta par padomju laika somu pirts etalonu – ar baseinu, banketa un kamīna zālēm, guļamistabām un virtuvi. Vītols, kas tolaik vadījis mednieku grupu, kuras uzdevums bijis nodrošināt, lai padomju valdības vīriem un armijas ģenerāļiem par medībām paliktu vislabākais iespaids, Vosu atzinis par ļoti veiksmīgu mednieku. V
iņš medībās neesot aizmirsis savu augsto stāvokli un neesot cietis, ja kāda medījums bijis izcilāks nekā viņam:
“Voss bija priekšnieks arī medībās.” Tas, ka dzinēji dzinuši zvērus tieši pa šāvienam medīt iznākušajiem partijniekiem vai ka dzīvnieki turēti piesieti pie kokiem, gan neesot tiesa.
Vosa roka
Medību entuziasts Voss bija pilnīgi vienaldzīgs pret dabas aizsardzības jautājumiem un, šķiet, dabas skaistumu vispār. Pirmais Gaujas nacionālā parka direktors Gunārs Skriba atceras, ka Voss 70. gadu sākumā nav sniedzis nekādu palīdzību cīņā par parka izveidi un vispār norobežojies no tā dibināšanas.
“Visu laiku, kamēr Voss bija partijas vadībā, viņš ne reizi parkā kāju nespēra,” apgalvo Skriba. Toties ceļot viņam patika. “Vosam ir ārkārtīgi garš saraksts ar ārzemju ceļojumiem. Nevienam citam tāda nav. Viņa pirmais brauciens ir 1958. gadā, un līdz 1981. gadam sanāk praktiski vismaz reizi gadā. Gan delegācijās, gan “atpūtā”. “Atpūtā” tur vairāk gan ir Mongolija, Čehoslovākija, Bulgārija un tamlīdzīgi. Taču apceļoja viņš ļoti daudz, ieskaitot Venecuēlu, Vjetnamu, Rietumberlīni,” tā Bleiere. Lieki sacīt, ka absolūtajam vairumam padomju pilsoņu toreiz pat Bulgārija šķita kā tāls sapnis.
Vēsturnieces ieskatā, Vosa aprobežotība un ieinteresētības trūkums dažos gadījumos varēja atstāt pozitīvu iespaidu uz kultūras notikumiem Latvijā:
“Ja bija darīšana ar tādu cilvēku kā Augusts Voss, kam kultūra vispār bija sveša un kas interesējās tikai par medībām un hokeju, zinātnes un kultūras “smagsvariem” bija vieglāk iespaidot lēmumus.”
Tomēr ir gadījumi, kad pirmajam sekretāram bija viedoklis. 1966. gadā Rolanda Kalniņa uzņemto filmu “Akmens un šķembas” (“Es visu atceros, Ričard”) Voss aizliedza izrādīt Latvijas PSR, kaut Vissavienības kinematogrāfijas komiteja to bija akceptējusi.
Pēc nostāstiem, viņš kategoriski nevēlējies redzēt latviešu leģionārus uz lielā ekrāna. Arī Kalniņa 1967. gada “Elpojiet dziļi…” (“Četri balti krekli”) Voss kvalificējis par kapitālistiskās pasaules propagandu.
Toties ar viņa ziņu 1974. gada septembrī tika pieņemts LPSR kompartijas un Ministru padomes lēmums “iemūžināt Latviju un Rīgu atbrīvojušo Padomju armijas karavīru piemiņu”, tas ir, uzbūvēt bēdīgi slaveno pieminekli Pārdaugavā.
Vēl Voss gādājis par rīkojumu Rīgas Kapu pārvaldei sastādīt Meža kapos iepretim Jāņa Čakstes piemineklim kokus, lai monuments nebūtu redzams iztālēm. Tāpat Vosa periodā 80. gadu sākumā uzbūvēja Politiskās izglītības namu, tagadējo Kongresu namu. Pirmais sekretārs esot īpaši licis būves ieejas mezglu pārveidot tā, lai tas līdzinātos kādai ēkai Maskavā.
Arī par to, ka 1980. gada olimpisko spēļu burāšanas sacensības pārcēla uz Tallinu, kaut sākumā tās piedāvāja Rīgai, varam pateikties Augustam Vosam – 1976. gadā, kad šis jautājums skatīts īpašā sanāksmē, Voss paziņoja, ka sacensību rīkošanā ieguldāmie 30 miljoni rubļu ir pārāk liela summa, lai to tērētu “sporta atrakcijām”.
Karjeras kulminācija
1984. gada aprīlī Voss beidzot sagaidīja paaugstinājumu – tika iecelts par PSRS AP Tautību padomes priekšsēdētāju. Tas notika ne tik daudz nopelnu dēļ, cik tāpēc, ka Maskavā mainījās vara un tā republiku vadībā vēlējās redzēt dinamiskākus cilvēkus, ne Brežņeva gvardi.
Tautību padomes vadītāja amats skaitījās augsts, taču ne ietekmīgs – drīzāk ceremoniāls.
Tradicionāli to piešķīra pārstāvjiem no LPSR. Krievijas Pievolgas vāciešu literāts un sabiedriskais darbinieks Roberts Vēbers par šo institūciju kādā pārbūves laika publikācijā 1989. gadā rakstīja: “Es līdz šim brīdim nesaprotu, ar ko visas ilgās desmitgades Tautību padome nodarbojās, kā tai izdevās padomju zemes tautas novest līdz tādam stāvoklim.”
Vēbers padomju laikā cīnījās par autonomijas piešķiršanu Pievolgas vāciešiem. Delegācijas sastāvā viņš bija ticies arī ar Vosu un mēģinājis ieskaidrot, ka čaklie vācieši, ja tiem dotu autonomiju, saimniekotu daudz efektīvāk un palīdzētu izpildīt Pārtikas programmu (80. gadu sākumā PSKP CK pieņemtu plānu pārtikas preču trūkuma pārvarēšanai).
Vosa atbilde skanējusi: “Jūsu jautājums tiks risināts kompleksā ar citām nacionālajām problēmām CK plēnumā. Bet pagaidām labāk mierīgi brauciet mājās.”
Šī stāsta varonis savā ceremoniālajā amatā sabija līdz 1989. gada 25. maijam, kad tika aizvadīts godpilnā pensijā. Līdz nāves stundai viņš dzīvoja Maskavā, Kutuzova prospektā 26–87. Augusts Voss nomira 1994. gada 10. februārī un apbedīts Trojekurovas kapsētā Maskavā.
