Apaļa deju “Poga” Stāmerienā 0
Šovasar kolektīvs savu 20. dzimšanas dienu nosvinējis godam – pie Stāmerienas pils sarīkots vērienīgs koncerts, kurā piedalījušies gan pašreizējie, gan arī agrākie dejotāji, kopīgi sadejojoties tādās iemīļotās dejās kā “Es izjāju prūšu zemi” un “Palaid puķīti pa dambi”. Kopumā gan repertuārs kolektīva pastāvēšanas laikā ir ievērojami mainījies, stāsta tā ilggadējā vadītāja Zaiga Mangusa.
“Poga” regulāri guvis labus panākumus deju kolektīvu skatēs – 2013., 2014., 2016. gadā iegūts Augstākās pakāpes diploms. 2017. gadā – I pakāpes diploms. Vadītāja atceras, ka pirmajiem dejotājiem pirmie Vispārējie latviešu Deju svētki bijis liels piedzīvojums un pārdzīvojums, jo daudzi līdz tam vispār nekur nebija dejojuši. Tikuši uz deju svētkiem jau pastāvēšanas otrajā gadā, un, sākot no 1998. gada, piedalījušies ne tikai visos Vispārējo latviešu Deju svētku lieluzvedumos, bet arī deju svētkos “Rīgai 800”, starptautiskajā folkloras festivālā “Sudmaliņas”, Vidzemes novada deju svētkos, kā arī citos nozīmīgos valsts nozīmes pasākumos. Dejotāji, protams, cer, ka arī simtgades Deju svētku lieluzvedums nepaliks bez “Pogas” līdzdalības – nākamā gada pavasarī gaidāmas izšķirošās skates, kurās noskaidrosies katra kolektīva gatavība. Viens no dejotājiem, Mareks Pabērzs, teic, ka dejošanu uztver kā enerģijas apmaiņu – vienlaikus gūšanu un došanu skatītājiem, savukārt piedalīšanās deju svētkos ir kā papildu balva, stimuls, kur var gan padejot, gan izklaidēties, gūt atšķirīgas emocijas, sastapt citus dejotājus.
Agrāk kolektīvs aktīvi koncertējis arī ārpus Latvijas – Igaunijā, Slovākijā, Vācijā, Polijā, Krievijā. Patlaban aizrautīgu koncertdzīvi ierobežo ļoti nopietns faktors: liela daļa “Pogas” dejotāju vairs nedzīvo ne Stāmerienā un pat ne Gulbenē, bet gan studiju un darba dēļ pārcēlušies uz galvaspilsētu Rīgu. Zaiga Mangusa saka lielu paldies saviem dejotājiem, kuri joprojām paliek uzticīgi “Pogai” – tuvumā vairs palikuši tikai septiņi, pārējie vai ik nedēļas nogali mēro 200 kilometru attālumu, lai tikai sajustu kopābūšanas prieku un izlocītu kājas dejas solī. “”Pogai” ir tāda īpaša enerģija,” stāsta Zaiga Mangusa. “Nevar teikt, ka mani dejotāji būtu paši paklausīgākie, drīzāk buntotāji, taču viņi spēj arī ļoti savākties, biksta viens otru un prot lieliski sakopot spēkus.”
Kolektīva prezidente Sindija Kļaviņa, kura arī nu jau vairākus gadus dzīvo Rīgā, teic, ka par galveno stimulu kalpo mīlestība pret deju, kas “Pogā” piemīt pilnīgi visiem. “Turklāt kolektīvs ir mājas, no kurām nākam, un, dodoties uz mēģinājumiem, varam apvienot savu mīlestību pret deju un mājām, apciemot vecākus un satikt citus dejotājus, kuri ir arī draugi.” Arī Krista Rubene piekrīt, ka mīlestība pret deju un siltās attiecības kolektīvā, kā arī “deju mamma” Zaiga ir galvenie iemesli, kas liek ik nedēļu doties uz mēģinājumiem. Par šķērsli, vismaz šobrīd, neesot ne darbs, ne drauga iebildumi, ka varētu kādu mēģinājumu izlaist vai atrast tuvāku deju kolektīvu, lai visas brīvdienas nav jāpavada ceļā. “Protams, daudz vieglāk būtu atrast kolektīvu Rīgā, taču “Poga” ir manējais, tur ir draugi, un Zaiga tik ļoti iemīļota. Es nespēju iedomāties savu dzīvi bez dejošanas un ļoti gribu dejot nākamā gada Deju svētkos,” apņēmīgi teic jauniete.
Mareks Pabērzs dejojis “Pogā” kopā ar draudzeni, kura gan šobrīd lielās medicīnas studiju slodzes dēļ no vaļasprieka bijusi spiesta atteikties. Arī viņš piekrīt, ka “Pogai” ir īpaša aura, tādēļ mēģinājumi tiek uztverti gluži vai kā darba pienākums, liela atbildība. “Un es kā dejotājs no laukiem nemaz nevarētu iejusties citā kolektīvā,” Mareks prāto, skaidrojot, ka, viņaprāt, “Pogā” atsevišķas vietas tiek izdejotas enerģiskāk, ar atšķirīgu degsmi, sniedzot enerģiju skatītājiem un arī gūstot pašiem. “Tieši tas dod stimulu braukāt un tikt uz mēģinājumiem un koncertiem,” stāsta Mareks.
Zaiga Mangusa, ļoti augstu vērtējot savus dejotājus, gan tuvos, gan tālos, nākotnē tomēr skatās ar bažām, jo, ar kolektīvu ikdienā strādājot, jūt, ka šāds režīms nevienam nav viegls. “Taču tāda šobrīd ir situācija mazpilsētās un laukos – labi, ja dejotāji pārceļas tikai uz Rīgu, bet ir jau arī tādi, kas aizbrauc uz ārzemēm,” piebilst kolektīva vadītāja. Šogad “Poga” piedzīvojusi vēl lielāku triecienu – mūžībā aizgāja viena no ilggadīgām dejotājām, kolektīva prezidente, jaunā, daudzsološā horeogrāfe Arta Slica. Par to vadītāja vēl aizvien nespēj runāt bez asarām.
Tomēr dalībnieki, par kolektīva nākotni domājot, ir drīzāk optimistiski noskaņoti. “Pirms vairākiem gadiem runājām, ko darīsim, kad izaugsim no jauniešu vecuma,” stāsta Sindija Kļaviņa. “Izlēmām, ka turpināsim dejot šajā pašā sastāvā, “Poga” augs līdz ar mums un pamazām kļūs par vidējās paaudzes deju kolektīvu.”
