FOTO: Ap 1000 cilvēku Vecrīgā dodas komunistiskā genocīda upuru piemiņas gājienā 8
Pieminot komunistiskā genocīda upurus, šodien Vecrīgā gājienā no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli devās aptuveni 1000 cilvēku, novēroja aģentūra LETA.
Gājiena priekšgalā bija vairāki politiķi, tostarp Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK) un izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (V). Daudzi rokās turēja valsts karogu sēru noformējumā, simbolizējot 77.gadskārtu kopš 1941.gada 14.jūnija deportācijām. Kāds vecāks kungs gājiena priekšgalā nesa krustu.
Lai gan parasti komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumos lielākoties piedalās vecāka gada gājuma cilvēki, šoreiz bija redzamas arī vairākas jauniešu grupas. Notiekošo fotoaparātos iemūžināja tūristu grupiņas, kas pusdienlaikā kuplā skaitā bija sastopamas vecpilsētā.
Nedaudz vēlāk pie Brīvības pieminekļa paredzēts piemiņas brīdis, svinīgā Goda sardzes maiņa un ziedu nolikšanas ceremonija.
1941.gada naktī no 13. uz 14.jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida izvešana uz PSRS Sibīrijas, Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu apgabaliem. Kopumā šajā naktī no Latvijas tika izvesti vairāk nekā 15 000 cilvēku.
Latvijas politiski represēto apvienības (LPRA) valdes priekšsēdētājs Ivars Kaļķis uzrunā pie Brīvības pieminekļa sacīja, ka aizvien mazāk paliek to, kuri paši piedzīvojuši 1941. gada 14. jūnija deportāciju šausmas: “Sirmas galvas jau ir uz Sibīriju izsūtītajiem bērniem. Staļinisma upuri aiziet debesīs, bet tautas atmiņa ir dzīva un aizvien jaunas svētceļnieku grupas dodas iepazīt mūsu izsūtījuma vietas Sibīrijā.” Viņš atgādināja, ka šogad aprit 30 gadi, kopš Atmodas laikā sāka veidoties pirmās nepamatoti represēto personu organizācijas – Rīgā, Jelgavā, Ogrē, Jūrmalā un Cēsīs. Un plašākai sabiedrībai tika dota iespēja iepazīties ar traģiskajiem notikumiem, kas norisinājās Latvijā pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados.
I. Kaļķis uzrunā pieminēja arī to, kas represētos satrauc pašlaik: “Mūsu lielā kaimiņvalsts aizvien skaļāk žvadzina ieročus un īsteno arvien jaunas hibrīdkara akcijas, bet Latvijā pie Krievijas robežas daudzviet nav pat redzama Latvijas televīzija. Mums nav saprotama valdības vienaldzība pret šo problēmu!” Bažas politiski represētajiem rada arī daudzu latviešu necieņa pret savu valsti un tas, ka cilvēki joprojām aizbrauc no Latvijas, kaut gan šeit trūkst darbaroku un uzņēmēji prāto par darbaspēka ievešanu.
“Daži aizbraucēji uzskata, ka ir vīlušies mūsu valstī. Bet Latvijas vārds mums, represētajiem, palīdzēja pārciest pazemojumus un badu izsūtījumā Sibīrijā. Mēs prasām, lai valdība sāk reāli domāt par mūsu tautas, īpaši daudzbērnu ģimeņu labklājības celšanu, vienlaikus izbeidzot augstākās labvēlības režīmu dīkdieņiem, kas parazitē uz bezdarbnieku pabalstu rēķina vai, ieguvuši Latvijā izglītību, aizbrauc uz labāk apmaksātu darbu ārzemēs. Mēs prasām stingrību pret šādiem valsts izmantotājiem. Ja atstāj Latviju, tad atmaksā naudu, ko valsts iztērējusi tavai izglītošanai!”
Lilija Pauliņa atnākusi pieminēt tēvabrāli Pēteri Ozolu, kuru padomju vara kā bijušo aizsargu arestēja 1940. gada 18. decembrī, safabricējot lietu “par sevišķi bīstamiem noziegumiem, par kontrrevolucionāru darbību”.
Māris Ķirsons, kurš ilgi dzīvojis Kanādā un tagad kalpo kā mācītājs Latvijā, stāsta, ka viņa vecāku ģimene arī 1941. gadā bijusi iekļauta deportējamo sarakstos. Pašam Mārim toreiz bija tikai seši mēneši. Taču tēvam uz mācītāja māju Jaunaucē kāds piezvanījis un brīdinājis: bēdziet prom, jums brauc pakaļ! “Tad mamma un tētis paņēmuši mani un iebēguši rudzu laukā. Ļoti iespējams, ka zvanītājs bija tas komunists, kam tēvs pirms kāda laika bija nokristījis bērnu,” stāsta M. Ķirsons. “Citi apkārtējie mācītāji bija atteikušies to darīt, bet mans tēvs uzskatīja, ka bērns jānokrista neatkarīgi no tā, kas ir viņa vecāki. 1944. gadā mums bija skaidrs, ka, atgriežoties padomju varai, tos, kurus neaizveda uz Sibīriju iepriekš, aizvedīs vēlāk, tāpēc mēs devāmies bēgļu gaitās prom no Latvijas.”
Asaras sariešas acīs, ieklausoties trīs māsu Aijas Rožudārzas, Maijas Vētras un Birutas Ertneres stāstā. Meņģeļu dzimtai piederēja 42 hektāri zemes, tāpēc 1949. gadā ģimeni ieskaitīja “kulakos” un kopā ar četrām mazajām meitiņām ielika lopu vagonā. Maija ir dzimusi 1949. gada 4. martā, izsūtīšanas dienā viņai bija tikai trīs nedēļas, un māte vēl nebija atkopusies no dzemdībām. Vecāmāte katru dienu lūdza Dievu, deva mazajai marlītē ietītu rupjmaizi, un meitenīte garajā ceļā brīnumainā kārtā izdzīvoja.
Pazīstamā valodniece Dzintra Hirša ir dzimusi 1947. gadā Igarkā un pirmos desmit gadus nodzīvojusi tur. Viņa uzsver: ja kāds tagad sūdzas, ka Latvijā slikti dzīvot un tāpēc jābrauc prom, Dzintra saka – jā, dzīve 50 okupācijas gadu dēļ ir citāda, nekā būtu Latvijā tad, ja nebijis okupācijas. Taču kas Latviju cels, ja ne mēs paši.
