Anžela Jurāne-Brēmane: Vai “vidējā atzīme” spēj atspoguļot skolēna patiesās zināšanas? 1
Autore – Dr. ped. Anžela Jurāne-Brēmane, Vidzemes Augstskolas docente, Neatkarīgā izglītības biedrības biedre
Runājot par skolēnu sekmēm, nereti tiek lietots jēdziens “vidējā atzīme” vai “vidējais vērtējums”. Ko īsti nozīmē “vidējā atzīme” un vai tā spēj atspoguļot skolēna patiesās zināšanas un prasmes? Vidējās atzīmes nekādā veidā nav salīdzināmas un tikai nosacīti atspoguļo zināšanas, prasmes un kompetenci (lietpratību).
Atzīmes nav salīdzināmas
Manai meitai pirmā semestra liecībā latviešu valodā bija vērtējums 5 (viduvēji), angļu valodā – 7 (labi), krievu valodā – 4 (gandrīz viduvēji). Vai meita angļu valodu zina labāk par pārējām abām? Protams, nē. Es labi apzinos, ka tas ir vidējais vērtējums par dažādiem uzdevumiem (ne vienmēr pārbaudes darbiem) semestra laikā. Un es zinu, ka šīs atzīmes nekādā veidā nav salīdzināmas un tikai nosacīti atspoguļo manas meitas zināšanas, prasmes un kompetenci (lietpratību).
Diemžēl arī semestra ietvaros katrā mācību priekšmetā saņemtās atzīmes nav salīdzināmas, jo ne visi ar atzīmi vērtētie uzdevumi ir līdzvērtīgi pārbaudes darbiem, tomēr tiek rēķināti kopā.
Vidējais vērtējums kā ērta tradīcija
Kas ir vidējais vērtējums? Mans viedoklis, kas balstīts pieredzē un novērojumos, ir sekojošs – vidējais vērtējums ir tradīcija, gadu gadiem iestaigāta taciņa vai ērtas čības. To tehniski nodrošina ērtas podziņas dažādās skolvadības sistēmās (e-klase, mykoob u. c.).
Jēdziens “vidējais vērtējums” nav minēts ne Ministru kabineta noteikumos, kuri nosaka vērtēšanu, ne arī kādos citos ārējos normatīvajos dokumentos, izņemot skolu iekšējo dokumentāciju, kur šis jēdziens lietots vairumā gadījumu. Vidējā vērtējuma nepieciešamība neparādās arī Izglītības kvalitātes valsts dienesta dokumentos, tas pieminēts tikai kā piemērs tam, ka skolā jābūt noteiktai vērtēšanas kārtībai.
Diemžēl ar šo piemēru pietiek, lai skolas to paceltu kā karogu – no mums prasa. Protams, ir skolas un pedagogi, kurus manas pārdomas nedaudz izbrīnīs, un viņi jautās, vai tad kāds vēl rēķina vidējo? Tomēr man ir aizdomas, ka lietpratības vērtēšana summatīvi tikai kāda noteikta posma noslēgumā pagaidām ir izņēmums.
Kur paliek prasmes, kompetence un lietpratība?
Kāpēc es pieminu ērtumu? Liela daļa skolotāju diemžēl apzināti vai neapzināti turpina uzturēt atzīmju pelnīšanas kultūru, nevis mācīšanās un zināšanu, prasmju un attieksmes vērtēšanas kultūru, kas samērā labi raksturota “Skola 2030” idejās un aprakstos, kā arī jaunajos Ministru kabineta noteikumos, kuros beidzot pieminēta arī formatīvā vērtēšana.
Atzīmju pelnīšanas kultūrā semestra gaitā ar atzīmi tiek vērtēti dažādi uzdevumi, tajā skaitā pārbaudes darbi. Vērtējumi tiek ievadīti uzskaites sistēmās, semestra noslēgumā aprēķinot vidējo atzīmi. Skolēns dodas uz skolu pelnīt atzīmes, vecāki (un skolotāji) ir sajūsmā par labiem vērtējumiem, un pedagogiem ir ērti aprēķināt semestra atzīmi.
No satura viedokļa lielākoties viss kārtībā, jo parasti jau pārbaudes darbi ir saistīti ar tobrīd apgūstamo tematu (izņemot dažus regulārus gadījumus). Bet kur paliek prasmes, kompetence un lietpratība? Vai tiešām katrā atzīmē parādās tas, kas noteikts spēkā esošo Ministru kabineta noteikumu 23. pielikuma 3. – 6. punktā? Vai skolotāji ir ļāvuši skolēnam mācīties, trenēties, pilnveidoties un tikai pēc tam mērījuši, paziņojot spriedumu atzīmes formā? Varbūt tomēr būtu lietderīgi veidot semestra noslēguma pārbaudes darbus, kuros iekļauti daudzveidīgi uzdevumi, vērtējot gan zināšanas, gan prasmes, gan attieksmes.
Iet virzienā, ko paredz jaunie Ministru kabineta noteikumi – summatīvā vērtēšana, ko organizē mācīšanās posma noslēgumā (piemēram, temata, mācību gada, izglītības pakāpes noslēgumā).
Ikvienas prasmes ir jāveido
Vēl nedaudz par prasmēm. Mēs taču saprotam, ka ikvienas prasmes ir jāveido, jāattīsta, tomēr tam nepieciešams laiks. Tam, ko skolēns demonstrē novembrī vai decembrī, jābūt labākam par septembrī vai oktobrī demonstrēto. Ja semestra sākumā skolēns vēl īsti neprot atdalīt divdabja teicienu ar komatu, vēl nerisina tādus vai citādus vienādojumus, tad skolā būšanas un mācīšanās rezultātā, iespējams, novembrī vai decembrī tas tomēr būs apgūts pietiekami labi.
Tad kāpēc septembrī, oktobrī nopelnītais “4” tiek nolikts vienā līmenī ar decembrī nopelnīto “7”, rēķinot vidējo atzīmi semestrī? Es apzinos, ka liela daļa teiks – septembrī apguvām vienu, oktobrī – kaut ko citu, un tā katru mēnesi, tāpēc arī ir vidējās atzīmes vērtēšana ir šāda. To varētu attiecināt uz saturisko pusi, zināšanu apguvi, bet kur paliek viss pārējais?
Ar šādu pieeju veidojas darbības shēma: temats – iemācījos – nopelnīju atzīmi – aizmirsu, jo man to vairāk nevajag. Diemžēl ar šādu pieeju pie manis uz augstskolu atnāk lielākā daļa studentu un ir izbrīnīti, ka te būs citādāk, ka te jāmācās sev, lai zinātu, lai prastu un spētu.
Kompetenču, lietpratības vērtēšana būtiski atšķiras no tematu atstrādāšanas un atrādīšanas atzīmju izlikšanas. Pedagogs vispirms nodrošina mācīšanos, to atbalstot ar veidojošo (formatīvo) vērtēšanu, pēc tam mācīšanās procesu vērtējot summatīvi, atzīmē parādot zināšanu, prasmju un attieksmju līmeni. Ceru, ka tomēr pienāks tas laiks, kad jautājumu “Kādu atzīmi es nopelnīju?” nomainīs daudz būtiskākais jautājums “Ko es šodien iemācījos?”
