Māris Antonevičs: Draudīgā pielāgošanās spēja 6
Pāris dienu pirms 4. maija – Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienas – interneta portāls “Delfi” publicēja kādas aptaujas rezultātus, kas vēstīja, ka “militāru draudu gadījumā Latviju pamestu teju piektā daļa valsts iedzīvotāju”. Konkrētāk – 55,4% aptaujāto ir pārliecināti, ka šādā situācijā paliktu Latvijā, 18,2% atbildējuši, ka pamestu valsti, bet 26,4% nezina, kā rīkotos. Aptauju veicis pētījumu centrs SKDS.
Daudz vai maz? Ko darīt? Diez vai te vajadzētu steigties ar secinājumiem. Ja pameklētu citu, agrāk veiktu, aptauju rezultātus, tad atklātos, ka liela daļa jauniešu valsti vēlas pamest arī bez militāriem draudiem, un iemesli ir dažādi – gan izglītības iegūšana, gan karjera, gan kāre pēc piedzīvojumiem un vēlme redzēt pasauli. Tāpat ļoti bieži dzirdam par “ekonomiskajiem bēgļiem”, kas Latviju pamet, jo nespēj atrast darbu. Galu galā arī “militārie draudi” var būt dažādi – atsevišķu Krievijas iznīcinātāju biežas vizītes Latvijas debesīs, karaspēka “savilkšana” pie robežas, no ārpuses organizētas nekārtības un iesūtīti teroristi vai karš šā vārda klasiskajā nozīmē. Katrā no šīm situācijām civiliedzīvotāju reakcija varētu būt citāda, bet valstij jābūt plānam, kā šādos gadījumos rīkoties, un mēs ļoti ceram, ka tāds arī ir. Attiecībā uz iepriekšminēto aptauju ļoti ticams, ka līdzīgi skaitļi būtu arī citās valstīs. Piemēram, ja salīdzina ar līdzīgu aptauju Lietuvā, var secināt, ka latvieši ir izlēmīgāki. Lietuvā 16,7% aptaujāto iedzīvotāju teikuši, ka dotos prom no valsts, bet 46,9% atbildēja, ka paliktu – tātad vairāk to, kas nezina, kā rīkotos.
Taču jautājums jau nav tikai par aizbraukšanu/palikšanu. Šķiet, šobrīd biežāk nekā jelkad iepriekšējo 23 gadu laikā ir nācies domāt – kāda būtu Latvijas sabiedrības attieksme pret mēģinājumiem te atkal izveidot kaut ko līdzīgu Latvijas PSR. Vai nepretošanās, pielāgošanās apstākļiem neņemtu virsroku? Nav pat runa par karošanu, bet par svešas varas un tās diktēto noteikumu pieņemšanu. Varbūt daļēji tos jau tagad esam pieņēmuši? Pieminēšu kādu gadījumu, ko piedzīvoju tajā pašā dienā, kad parādījās ziņa par SKDS aptauju. Manā mobilajā telefonā atskanēja zvans. Zvanītāja numurs bija nezināms, un sliktās mobilo tīkla zonas dēļ sarunas sākums iznāca saraustīts. Tomēr jau pēc brīža atskanēja laipna vīrieša balss, kas sveicināja krievu valodā. Viņš stādījās priekšā kā “Tele 2” pārstāvis. “Bet kāpēc jūs runājat krievu valodā?” pārsteigts jautāju, jo pēc akcenta bija jūtams, ka tā pat nav zvanītāja dzimtā valoda. Vīrietis atvainojās – viņš sākumā esot sveicinājies latviski, bet, tā kā atbildi īsti nesaklausījis, nolēmis, ka jāturpina krievu valodā. Sīks starpgadījums… Taču zvanītājam vajadzēja dažas sekundes, lai, pat nenoskaidrojot apstākļus, pielāgotos situācijai… Biznesā, protams, ir citas vērtības nekā tās, kas ierakstītas Satversmes preambulas projektā, tomēr draudi dažreiz var būt pat lielāks pielāgošanās dzinulis nekā peļņa un klientu piesaistīšana. Tāpēc būtiskāks jautājums ir par tautas garu – cik stiprs tas šodien ir? To izpētīt gan nav viegli.
