2
Internetam uzticas vairāk
Tiesa, šos SPKC sniegtos datus var uzskatīt par nepilnīgiem, jo tie uzrāda tikai oficiāli noformētos atteikumus. Kā stāsta Bērnu vakcinācijas centra vadītāja Dace Zavadska, tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Lielākā daļa vecāku, kas atsakās savus bērnus vakcinēt, neparaksta atteikumus. Iespējams, tā izvairoties no atbildības. Ģimenes ārstam nav nekādu instrumentu, kā vecākus piespiest rīkoties citādi. Pasaules pētījumi liecinot, ka kopumā pret vakcināciju ir aptuveni 2% iedzīvotāju. Šī tendence būtu jāuztver ļoti nopietni, pārliecināta Zavadska. “Kad vakcinācijas aptveres līmenis nav pietiekams, saslimšanas gadījumu skaits kļūst biežāks, cirkulē izraisītājs, un tad ir lielā bēda, ka sāk slimot tie, kas ir nevakcinēti un vēlējušies uz cita rēķina iztikt bez vakcinēšanās,” skaidro speciāliste un uzskata atteikšanos no vakcinēšanās par bezatbildīgu rīcību. Pūļa imunitāte esot svarīga tiem, kuri nedrīkst vakcinēties – kuriem ir kādas medicīniskas indikācijas, tostarp onkoloģijas, hronisku slimību pacienti u.c. Tāpat vakcinācijas viens no mērķiem ir pasargāt grūtnieces. Vaicāta, kā tad īsti ar nevēlamajām blaknēm, kuras visbiežāk varētu būt par iemeslu atteikumam vakcinēties, Zavadska norāda: “Tādas parādības kā paaugstināta temperatūra, sāpes vai apsārtums injekcijas vietā, nogurums – tā ir normāla reakcija pēc vakcinācijas un neko ļaunu cilvēkam nenodara. Smagākas blaknes ir novērojamas ārkārtīgi reti, varbūt vienam no miljona. Tas, no kā cilvēki baidās, ir kaut kas mistisks, ko kultivē tā sauktā antivakcīnistu grupa. Tas nav balstīts uz mūsdienīgiem faktiem. Tas ir ļaunprātīgi un noziedzīgi. Diemžēl bērnu vecāki nereti internetam un draugiem uzticas vairāk nekā speciālistam,” aizrāda mediķe.
Liela problēma Latvijā esot nepietiekama vakcinācija pret difteriju. Latvija ir pirmajā vietā Eiropā saslimšanas gadījumu skaita ziņā. Tāpat piecu gadu laikā vairāk nekā 20 reižu pieaugusi saslimstība ar garo klepu – no 9 gadījumiem 2010. gadā līdz 210 gadījumiem pērn. No 2005. līdz 2009. gadam vidējais saslimšanas gadījumu skaits ar vējbakām bija 6207, taču no 2010. gada līdz 2014. gadam tas bijis teju uz pusi mazāks – 3271. Tomēr tas, visticamāk, saistāms ar faktu, ka vakcinācija pret šo slimību sākta tikai 2008. gadā un iepriekš netika veikta. Bet attiecībā uz meiteņu vakcīnu pret CPV D. Zavadska norāda, ka gan sabiedrībā, gan mediķu vidū par šo vakcīnu diemžēl zināšanas neesot adekvātas. Pasaules veselības organizācija un Eiropas Medicīnas aģentūra vēl šogad paziņojusi, ka smagās komplikācijas, kas tiek piedēvētas šai vakcīnai, esot meli, un ar nopietniem pētījumiem pierādīts, ka tā neesot patiesība.
Baida gan slimības, gan vakcīnas
Ārste homeopāte, Latvijas Homeopātu asociācijas prezidente Inguna Vecvagare uzskata, ka par vakcinēšanos cilvēki sākuši runāt vairāk, jo neesot noslēpums, ka tā var būt arī bīstama un ar zināmām nelabvēlīgām sekām. “Vakcīna ir ļoti nopietns medikaments. Ja cilvēks ir vesels, tad ar vislielāko varbūtību vakcīna viņam neko ļaunu nenodarīs. Tomēr mēs nekad nevaram iepriekš zināt individuālās reakcijas uz atsevišķām vielām, kamēr organisms ar tām nav sastapies,” skaidro ārste. Neveselam cilvēkam vakcīna kā kārtējais pārbaudījums imunitātei varot radīt nevajadzīgas problēmas. Cilvēki kļūst informētāki un sākuši baidīties ne tikai no saslimšanām, bet arī no vakcīnām: “Diemžēl daudzi ārsti kategoriski noliedz iespējamās vakcīnu blaknes, un man nav saprotams – kāpēc. Tomēr uzskatu, ka nav taisnība galējiem viedokļiem. Ne tiem, kuri saka, ka pret visu ir jāvakcinējas, ne arī tiem, kas apgalvo, ka nav jāvakcinējas nemaz.” Homeopāte uzskata, ka nebūtu prātīgi pakļaut populāciju tik ļoti kropļojošai slimībai kā poliomielīts, taču vienlaikus nesaprot, kāpēc tik mazi bērni jāvakcinē, piemēram, pret vējbakām vai B hepatītu. “Galvenais iemesls, kāpēc bērnus tik agrīnā vecumā tādā intensitātē vakcinē pret dažādām slimībām, ir nevis rūpes par viņiem, bet gan vēlme pasargāt sabiedrību kopumā un galvenokārt grūtnieces, kas var inficēties no slimiem bērniem,” skaidro Vecvagare.
Jo izplatītāka atteikšanās no vakcinācijas, jo vairāk pieaug risks neiekļauties noteiktajā imunizācijas līmenī. Taču, neskatoties uz to, ka pret dažādām slimībām esam vakcinēti vairāk nekā 90% gadījumu, tik un tā tās klejo un periodiski uzliesmo. Turklāt slimo arī tie, kas ir bijuši vakcinēti. Tikai šie gadījumi mediju uzmanības lokā nonāk ļoti reti. Homeopāte uzskata, ka ārstu sabiedrībā nav vienota viedokļa un korektas attieksmes pret vakcināciju, tāpēc arī neesot brīnums, ka sabiedrība ir samulsusi un attiecīgi reaģē: “Piemēram, vēl nesen pie manis bija kāda mamma, kurai nebija saprotams, kāpēc viņas meitai septiņu gadu vecumā liek vakcinēties pret masaliņām, ja viņa ir ne tikai iepriekš vakcinēta, bet arī tās izslimojusi. Uzstādījums par vakcinēšanas nepieciešamību no ģimenes ārsta reizēm ir tik agresīvs, ka cilvēkos rada neizpratni un bailes.” I. Vecvagare rosina koriģēt vakcinācijas kalendāru, padarot to racionālāku. “Diemžēl vakcinācijas kalendāra pārskatīšana mūsu valstī parasti mēdz beigties ar jaunu vakcīnu pievienošanu,” piebilst ārste.
UZZIŅA
Latvijā bērni obligāti vakcinējami pret tuberkulozi, difteriju, stinguma krampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, epidēmisko parotītu, b tipa Haemophilus influenzae infekciju, B hepatītu, vējbakām, pneimokoku infekciju, rotavīrusu infekciju, 12 gadu vecas meitenes arī pret cilvēka papilomas vīrusu.
