Antidepresantu efektivitāte ir falša un blakusparādības ir smagas – vai mūsu ārsti un sabiedrība no tā izdarīs secinājumus? 30
Tā kā liels mediķu pētījums apgāž gadu desmitiem iesīkstējušo uzskatu, ka depresiju izraisa serotonīna trūkums smadzenēs, zinātnes spriedums tagad ir skaidrs – mūsu neveselīgajai apsēstībai vai aizrautībai ar antidepresantiem ir jābeidzas, skaidro Pīters Hitčens (PETER HITCHENS).
Mūsu plašsaziņas līdzekļi un mediķi vienkārši vēl nezina, ko darīt ar pārliecinošajām ziņām, ka šķietamās “antidepresantu” tabletes patiesībā nedara to, kas solīts uz paciņas.
Šīs zāles ārsti ir parakstījuši desmitiem miljonu pacientiem gadu desmitiem ilgi, pamatojoties uz to, ka cilvēka garastāvoklis ir atkarīgs no ķīmiskās vielas, ko sauc par serotonīnu, līmeņa smadzenēs. Tiek uzskatīts, ka mūsdienu “antidepresantu” tabletes, kas pazīstamas kā SSAI (selektīvie serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitori), paaugstina serotonīna līmeni un tādējādi novērš depresiju.
Cienījami ārsti tai pat laikā apgalvojuši, ka pierādījumi šim apgalvojumam patiesībā ir ļoti vāji. Citi eksperti ir teikuši, ka SSAI “antidepresantu” nepatīkamās blakusparādības var būt smagas un daudzi, kas tos lieto, piedzīvo sāpes un ciešanas, ja nolemj to labprātīgi pārtraukt.
Tagad mūsu šaubas ir kļuvušas daudz spēcīgākas. Londonas Universitātes koledžas izcilie pētnieki paziņoja, ka šo spilgto krāsu kapsulu izrakstīšana “nav zinātniski pamatota”. Viņi teica, ka serotonīna teorija ir “maldīgs uzskats” un ka nav “pārliecinošu pierādījumu” par saikni starp serotonīna līmeni un depresiju.
Profesore Džoanna Monkrīfa (Joanna Moncrieff), konsultante psihiatre, kas vadīja nopietna līmeņa pētījumu, teica: “Pēc milzīga daudzuma pētījumu nav gūti pārliecinoši pierādījumi tam, ka depresiju izraisa serotonīna anomālijas, jo īpaši zemāks serotonīna līmenis vai samazināta tā aktivitāte.” Šī izcilā ārste balstās uz pētījumu analīzi, kurā bija iesaistīti desmitiem tūkstošu pacientu.
Ir iespējams, ka lielākajai daļai cilvēku anidepresanti patiesībā iedarbojas labāk nekā cukura tabletes placebo. Tas ir ļoti slikts arguments.
Jau 2010. gadā psiholoģijas profesors (un placebo eksperts) Ērvings Kiršs izmantoja ASV informācijas brīvības likumu, lai atklātu nepublicētus eksperimentālos ierakstus par antidepresantu izmēģinājumiem. Viņš atklāja, ka atšķirība starp cukura tabletēm un īstām narkotikām statistiski ir tik maza, ka tai nav nozīmes.
Savā grāmatā The Emperor’s New Drugs viņš secināja, ka: “Šķiet neapšaubāmi, ka tradicionālais uzskats par depresiju kā ķīmisku nelīdzsvarotību smadzenēs ir vienkārši nepareizs.”
Taču recepšu medikamentu industrijai ir daudz naudas ārstu materiālai stimulēšanai un pārliecināšanai. Un esam pieraduši pie farmācijas nozares tālredzības reputācijas, kas piedāvā kaut kādas zāles gandrīz katrai slimībai: mēs ļoti vēlamies ticēt ārstu un zāļu kompāniju pārsteidzošajiem apgalvojumiem, ka viņi ar bioķīmiķu palīdzību ir atklājuši prāta noslēpumus.
Tai pat laikā daudzi no mums neapšaubāmi ir nomākti, iespējams, pateicoties neveselīgam un mazkustīgam dzīvesveidam, kas liedz mums nodarboties svaigā gaisā un saules gaismā.
Mēs labprāt pieņemam apgalvojumu, ka varam atgūt apmierinātību ar dzīvi, norijot pāris krāsainas kapsulas.
Vēl viens iemesls, kāpēc tiek viegli akceptēti antidepresanti, ir Otrā pasaules kara pieredze, kurā abās karojošas pusēs plaši tika izmantoti amfetamīni, kas mainīja garastāvokli, jo karavīri un civiliedzīvotāji centās tikt galā ar pieaugošām bailēm un totālu spēku izsīkumu.
Piecdesmitajos gados vidēja vecuma vidusšķira no amfetamīna pārgāja uz trankvilizatoriem, piemēram, amerikāņu zālēm ar narkotisku efektu – Miltown. Tas bija tik plaši izplatīts, ka viens pieaugušais no 20 ASV atzina, ka ir to lietojis līdz 1956. gadam; un tad viņi pārmetas uz Diazepāmu (Valium bija piemērs, un tā lietošana joprojām ir izplatīta ar citiem nosaukumiem), miegazālēm, ko Rolling Stones savā dziesmā par mājsaimniecēm, kuras ir atkarīgas no trankvilizatoriem, nodēvējis par “Mother’s Little Helper.”
Draudīga ir farmācijas industrijas kāre pēc peļņas gūšanas: pat bērniem tagad tiek aktīvi piedāvāti amfetamīni, piemēram, Adderall, ko plaši izmanto ASV. Vai arī tādas zāles, kas ir ļoti līdzīgas amfetamīniem, piemēram, Ritalīns, ko plaši izraksta Apvienotajā Karalistē.
Tas it kā esot tieši paredzēts, lai uzlabotu (koriģētu) bērnu un jauniešu uzvedību skolas klasēs.
Kur vēl tālāk, sabiedrība, varam “iebraukt auzās”?
