Antidepresanti: uzzinām vairāk par tiem 6
Konsultēja Santa Purviņa, psihiatre, farmakoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore
Antidepresanti ir medikamenti, par kuriem sabiedrībā valda visvairāk mītu un aizspriedumu. Ja kāds paziņa tos sācis lietot, daudzi no viņa piesardzīgi novēršas, sak, tas jau nav īsti normāls, sazin ko no tāda var sagaidīt. Uzskata, ka ķerties pie antidepresantiem nozīmē iedot velnam mazo pirkstiņu – vairs nekad netiksi vaļā. Psihiatre atklāj, kā ir patiesībā.
Antidepresanti ierindojas trešajā vietā pasaulē pirktāko medikamentu sarakstā.
● Antidepresanti ir zāles, ko lieto depresijas, trauksmes, veģetatīvās distonijas jeb panikas lēkmju un dažādu fobiju ārstēšanai. Tie uzlabo pašsajūtu, ietekmējot bioķīmiskos procesus smadzenēs.
Minimālais kursa ilgums ir četri mēneši. To iesaka kombinēt ar psihoterapiju.
● Ar antidepresantiem ārstē arī somatoformus traucējumus – fiziskus simptomus, kam ir psiholoģisks cēlonis. “Tipisks gadījums: cilvēkam bieži sirds skrien kā negudra, ir ritma traucējumi, asinsspiediens lēkā. Viņš aiziet pie ģimenes ārsta, kardiologa, veic sarežģītus izmeklējumus, bet medicīnisku iemeslu atrast neizdodas. Turpina meklēt labākus speciālistus, kamēr nonāk pie psihiatra.
Izrādās, aiz šiem simptomiem patiesībā slēpjas… depresija. Citi šā paša iemesla dēļ sūdzas par gremošanas trakta problēmām: vēdera sāpēm, caureju vai aizcietējumiem,” stāsta psihiatre Santa Purviņa.
● Antidepresanti atšķiras pēc to ķīmiskā sastāva un iedarbības mehānisma. Katras zāles paaugstina viena vai vairāku neiromediatoru – serotonīna, noradrenalīna vai dofamīna (dopamīna) – līmeni smadzenēs. Pētījumos noskaidrots, ka depresijas, trauksmes un citu psihisku traucējumu gadījumā vismaz viena nominētajiem neiromediatoriem, lielākoties serotonīna, smadzenēs ir par maz. Serotonīnu dēvē par laimes hormonu, jo tā pietiekams līmenis nodrošina labu pašsajūtu un psihisku noturību stresa situācijās. Noradrenalīns nepieciešams možuma un aktivitātes uzturēšanai. Savukārt dofamīns atbild par
spēju koncentrēties un atcerēties. Visu šo neiromediatoru līmenis organismā pieaug iemīlēšanās periodā, radot eiforisku laimes sajūtu.
● Ja depresiju vai trauksmi izraisījis kāds notikums – tuvinieka zaudējums, šķiršanās vai pārslodze darbā –, antidepresanti uzlabo pašsajūtu, ļaujot vieglāk pārciest grūto dzīves periodu, tikt galā ar ikdienas pienākumiem un risināt sarežģījumus. Pārtraucot tos lietot, trauksme vai depresija parasti
neatgriežas.
● Grūtāk ārstējama ir tā dēvētā lielā depresija. Tās iemesls ir bioķīmiski traucējumi smadzenēs.
“Tā ir tāda pati slimība kā, piemēram, hipertensija, kuras slimniekiem visu mūžu jālieto asinsspiedienu pazeminošas zāles. Lielajai depresijai raksturīgi uzliesmojumi, ko var apslāpēt ar antidepresantiem, un miera periodi, kad zāles nav jālieto. Pēc ārstēšanas kursa depresija bieži vien
neatgriežas vairākus gadus.”
● “Ja cilvēkam ir depresija, nedrīkst lietot jebkuru antidepresantu. To ir vairāki desmiti, un ikvienam piemīt iedarbības nianses. Piemēram, daļa šo medikamentu iedarbojas stimulējoši. Tie piemēroti, ja depresiju pavada nomāktība un apātija. Taču ir arī medikamenti ar nomierinošu
efektu, kas palīdz trauksmainās depresijas gadījumā. Ja cilvēks, kuru moka trauksme, sāks lietot stimulējošu antidepresantu, viņš nespēs atrast sev vietu, piekto stūri istabā.”
● “Nevaru ielīst cilvēka smadzenēs un paskatīties, vai tur trūkst serotonīna, dofamīna vai varbūt noradrenalīna. Pagaidām nav analīžu, kas ļautu to noskaidrot, tādēļ pirmā konsultācija parasti ilgst vismaz stundu. Sīki iztaujāju par sūdzībām, vispārējo veselības stāvokli, ģimenes slimību vēsturi
un citiem būtiskiem faktoriem. Apkopojot šo informāciju un ņemot talkā intuīciju, izvēlos
antidepresantu. Samērā bieži tas jāmaina vai jākombinē ar citu,” atklāj psihiatre.
● Svarīgi ir zināt, ka antidepresanti sāk iedarboties tikai pēc aptuveni divām nedēļām. Līdz tam izpaužas blakusparādības, turklāt trauksme vai depresija var pat pastiprināties. “Šajā laikā var rasties domas par pašnāvību, it īpaši, ja tādas bijušas agrāk. Tādēļ pirmās divas līdz trīs nedēļas
līdztekus jālieto trankvilizators vai antipsihotiskais līdzeklis, kas nomierina un mazina diskomfortu.”
● Antidepresanti var izraisīt dažādas blakusparādības, biežākās no tām ir mutes sausums, aizcietējumi, miegainība, galvas reiboņi, nestabilitātes sajūta, strāvas triecienam līdzīga sajūta, tirpšana, karstuma sajūta, koncentrēšanās grūtības, ēstgribas trūkums un slikta dūša vai gluži pretēji – neremdināma apetīte. Lielākā daļa blakņu izzūd divās līdz trīs nedēļās, tomēr dažas var mocīt ilgāk. Piemēram, ja cilvēks ilgstoši atradies trauksmē un bijis trausls naktsmiers, miegainība var būt pat vairākus mēnešus. Antidepresanti organismam sniedz iespēju beidzot kārtīgi izgulēties un atkopties. Stresa novārdzinātajam ķermenim ar pāris nedēļām parasti nepietiek.
● Antidepresantu ietekmē var būt seksuāli traucējumi. Vīrieši visbiežāk sūdzas par erekcijas vājumu un ejakulācijas grūtībām, sievietes – par pazeminātu dzimumtieksmi, pat nevēlēšanos mīlēties un par maksts sausumu. Par to jāinformē ārsts, jo ir daudz veidu, kā no traucējumiem atbrīvoties, piemēram, mainīt devu vai medikamentu. Daži antidepresanti paaugstina seksuālo aktivitāti.
● Atsevišķi medikamenti izraisa svara strauju pieaugumu. Pārtraucot tos lietot, svarspamazām atgriežas vecajās sliedēs. Biežāk gan svars pieaug, jo, mazinoties trauksmei un nemieram, organisms vairs tik intensīvi nededzina kalorijas, bet sāk tās uzkrāt. Tad jāpārskata ēdienkarte.
● “No antidepresantiem atkarība neveidojas, bet no trankvilizatoriem – gan! Nepieciešama aizvien lielāka deva, lai tie mazinātu trauksmi, līdz beigās pat ar zirga devu vairs īsti nepietiek. Tādēļ trankvilizatorus nedrīkst lietot ilgāk par četrām nedēļām. Antidepresanti var izraisīt tikai atcelšanas sindromu. Nedrīkst kādā jaukā dienā izlemt: jūtos labi – viss, vairs nelietošu! Deva jāmazina pakāpeniski vairāku nedēļu vai pat mēnešu laikā, citādi vēl izteiktāk nekā sākumā var izpausties blakusparādības. Ja zāles atceļ pareizi, nepatīkamu simptomu nav.”
● Zināms, ka garastāvokli uzlabo fiziskās aktivitātes, jo sportojot organismā izdalās labsajūtas hormoni endorfīni. Tomēr ieteikt depresijas slimniekam noskriet apli pa parku ir tas pats, kas rekomendēt to cilvēkam ar smagiem kustību traucējumiem… “Ja ir smaga depresija, cilvēkam nav ne vēlmes, ne spēka skriet, viņš bieži pat nespēj piecelties no gultas un aiziet uz darbu.”
● Serotonīna līmeni smadzenēs paaugstina šokolāde, jo satur aminoskābi triptofānu, kas nepieciešama tā sintēzei. “Daudzi depresijas vai trauksmes nomocītie instinktīvi ēd daudz saldumu, jo tie uzlabo omu. Tomēr šādai diētai ir blakusefekts – lieko kilogramu uzkrāšanās,” teic psihiatre.
