Regnāra Vaivara “Ivanovs” kā antičehova terapija 2
Režisors Regnārs Vaivars, uz Dailes teātra Lielās skatuves iestudējot Antona Čehova kanonisko lugu “Ivanovs”, šķiet principiāli noskaņots lauzt ar šī krievu klasiķa daiļradi saistītos stereotipus – skumju, melanholijas, dzīves vilšanās sajūtu te nomainījusi jautrība, izklaides un izlaidība. Taču par to, vai Čehova “Ivanovam” pieguļ šāds režijas zīmējums, tomēr gribas diskutēt.
Čehova faktors
Franču teātra pētnieks Patriss Pavī “Ivanovu” ierindo pie t. s. negatīvās dramaturģijas, kas svārstās starp naturālistisku tiešumu un simbolismam raksturīgo vizionārismu. Lugā teju medicīniski precīzi iezīmēta Ivanova 35 gadu dzīves krīze ar visām viņu nodarbinošajām morālajām, psiholoģiskajām un filozofiskajām problēmām un vienlaikus apātisku nevēlēšanos cīnīties ar sevi un apkārtējo pasauli. Gan Ivanovs, gan citi varoņi runā pārspīlēti daudz, pašterapeitiski analizējot savas jūtas un rīcības motīvus, un šī polifonija režijā pieļauj ļoti plašu interpretāciju spektru. No vienas puses – skaidrs, ka lugas sadzīviskajam slānim (īpaši ap Ivanovu esošās sabiedrības divkosībai un negausībai) ir simbolisks raksturs, iezīmējot pretstatu starp dvēseli un miesu. No otras puses – jau pašam Čehovam “Ivanovs” kļūst par programmatisku darbu, 19. gadsimta beigu Krievijas sabiedrības kritiku, Ivanovu tēlojot kā antivaroni, kurš atrodas nevis aktīvā darbībā (ticot, ka pasauli iespējams pārveidot, modernizēt), bet ideālu sakāves posmā. Tieši tādēļ luga (arī neatkarības laikā tapušajos iestudējumos Latvijas teātrī) bieži kļuvusi par sava laika tektonisko svārstību atspoguļotāju.
Kur palicis Ivanovs?
Regnārs Vaivars, ķeroties pie “Ivanova” teksta, pret to attiecies ar sev raksturīgo brīvību – aktieri uz skatuves runā, daļēji improvizējot un ikdienišķojot Čehova valodu, tostarp – atsakoties no dižciltīgā uzsvara (Iv[ā]novs) varoņa uzvārdā. Tikpat atbrīvota ir aktieru ķermeņa valoda, radot iespaidu par pasauli, kurā valda nevis Čehova tēlu sistēmai raksturīgā sociālā hierarhija, bet karnevāliska atmosfēra. Šo motīvu kopš pirmajiem mirkļiem piesaka arī robežu noārdīšana starp skatuvi un skatītāju zāli – varoņi uz skatuves uznāk kā parādē, stilizētā krievu trijjūgā, un arī turpmākajā izrādes gaitā brīvi pārvietojas gar skatītājiem.
Artūra Skrastiņa Ivanovs, lugas centrālais tēls, te apzināti nobīdīts malā, režisoram iestudējot izrādi nevis par indivīdu, kurš cieš un mokās pašrefleksijās, bet gan par dzīvi baudošo sabiedrību ap viņu. Ivanovs visu ap sevi notiekošo vēro ar gaišu smaidu, aktierim, šķiet, apzināti slāpējot jebkādas izkāpinātas reakcijas, un galu galā izvēle par tēla galveno motīvu izvirzīt vienaldzību to padara pliekanu un bezgaršīgu; līdz ar to pēc būtības bezjēdzīga kļūst arī Ivanova antagonista – Ginta Grāveļa ārsta Ļvova – eksistence uz skatuves. Neitralizējot ivanoviskās skumjas, izrāde pazaudē arī saturisko dziļumu, kļūstot par krāsainu, bet ārišķīgu dauzīšanos, kurā uzmanību piesaista tie aktieri, kas nedaudz histēriskā jautrības tēlošanā pratuši ieviest gradācijas – raibajā paletē kā visspilgtākās krāsas izceļas Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Babakina), Vita Vārpiņa (Zinaīda Savišna), Indra Briķe (Avdotja Nazarovna), Artis Robežnieks (Ļebeģevs) un Kristīnes Nevarauskas sievišķīgi vieglprātīgā Anna (Zāra), kura līdz pat beigām izturas tā, it kā nāves tuvums uz viņu neattiektos.
Krievu Skroderdienas
Necenšoties piedāvāt novatoriskus psiholoģiskos skaidrojumus Čehova lugai, Regnārs Vaivars kopā ar radošo komandu – scenogrāfijas kompanjonu Tomu Grīnbergu, kostīmu autori Madaru Botmani, muzikālo konsultantu Juri Vaivodu, gaismu mākslinieku Hariju Zālīti – tā vietā izvēlējušies paspēlēties ar kultūrcitātiem. Iestudējuma struktūrā ievītas režisora pirms pirmizrādes sniegtajās intervijās apsolītās improvizācijas par “Ivanovu” kā “krievu Skroderdienām” – žīdu tēmu apspēlē gan ironiski izdziedātā frāze “Ah, Zara, Zara mein” vai Ivanova un viņa mīļotās Sašas utopiskā ideja bēgt “nach Amerika”, Dūdara prātīgums jūtams Ginta Grāveļa Ļvovā, bet nosacītu (jo principiāli citai vecuma grupai piederīgu) Kārlēna – Ieviņas – Rūda trio, paslēpjoties siena gubā ar pašmeistarotu apreibināšanās ierīci, veido Jura Bartkeviča grāfs Šabeļskis, Laura Dzelzīša Borkins un Indras Briķes Avdotja. Taču tikpat acīmredzama ir parodija gan par paša Vaivara (“Lidojošais Travolta”, “Klusa nakts, dzēra nakts”, “Laulības dzīves ainas” u. c.), gan citu režisoru izrādēm. Piemēram, Mārtiņa Upenieka Jegoruška, izklaidējot kompāniju, iedziedas, stilizējot Vlavislava Nastavševa vokālo manieri, un par režisora “Peldošo-ceļojošo” diptihu atgādina gan Madaras Botmanes gandrīz barokāli pompozie, košie kostīmi, gan finālā uz skatuves novietotās nenoskaņotās klavieres. Savukārt daudzveidīgā butaforisko ķirbju izmantošana raisa asociācijas ne tik daudz ar ražas svētkiem, cik drīzāk ar Helovīna kultūru.
Nekādas melodrāmas
Programmiņā lasāms, ka Regnārs Vaivars savu izrādi iecerējis kā “romantiskas ironijas piesātinātus, krāšņus ražas svētkus”, tomēr Čehova lugas melodramatiskajiem sižetiskajiem pavērsieniem (coups de théâtre) izrāde pārskrien pāri, uzsvaru liekot uz ironiju. Dailes teātra “Ivanovs!” ir principiāla antičehova terapija, atstājot izvēli katra skatītāja ziņā – ļauties tai vai pretoties.
Antons Čehovs, “Ivanovs”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē
Režisors: Regnārs Vaivars, scenogrāfi Regnārs Vaivars, Toms Grīnbergs, kostīmu māksliniece Madara Botmane.
Lomās: Artūrs Skrastiņš, Kristīne Nevarauska, Juris Bartkevičs, Artis Robežnieks, Vita Vārpiņa, Anete Krasovska, Gints Grāvelis, Ilze Ķuzule-Skrastiņa u. c.
Nākamās izrādes: 31. maijā, 1. jūnijā.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Solvita Bilensa: “Paldies par vizuāli skaisto izrādi. Patika Briķe, Robežnieks, Bartkevičs. Skrastiņam labi piestāv bārda, bet ar tām dīvaiņu lomām vajadzētu iepauzēt. Diemžēl izrāde mani neuzrunāja.”
Rudīte Martišauska: “Paldies Dailes teātrim par iespēju būt daļai no notikuma. Tāda kā ielīgošanas sajūta. Vai kāds šaubās, ka Skrastiņš atkal izcils? Viņš arī izcili māk paiet malā, lai ziedētu dāmas un ikviens no lugas stiprā dzimuma.”
Dailesteatris.lv un twitter.com
