Antibiotikas vai rezistentas baktērijas karbonādē? Hepatologa un veterinārārsta pretrunīgie viedokļi 0
Ne viens vien izlemj kļūt par veģetārieti, kad noskatās kādu šaušalīgu video par dzīvnieku labturības noteikumu pārkāpumiem lielfermās. Bet citi izšķiras par šo soli, jo ir nobažījušies, ka, ēdot gaļu, uzņems antibiotikas, kas izmantotas dzīvnieka ārstēšanai, vai vēl ļaunāk – pret antibiotikām nejutīgas baktērijas. Cik liels ir šāds risks tiem, kuri joprojām labprāt liek galdā gaļas produktus? To jautāju valsts galvenajam infektologam.
Par maz zinām, kā ar pārtikas starpniecību izplatās pret antibiotikām rezistentas baktērijas. Viens no produktiem, par kuru ir vislielākās bažas, ka tas var saturēt rezistento baktēriju atliekvielas, ir gaļa, ja tās iegūšanai paredzētajam dzīvniekam gadījies saslimt un tas ārstēts ar antibiotikām. Šādu brīdinošu informāciju pirms kāda laika izplatīja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs, ārsts infektologs, hepatologs Māris Liepiņš, kā pozitīvu piemēru izceļot uzņēmumus, kas tirgo gaļu ar marķējumu Audzēts bez antibiotikām.
Piekrītot, ka tik tiešām par antibiotiku rezistences problēmu vajadzētu runāt vēl un vēl, valsts galvenais infektoloģijas nozares speciālists, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītājs, RSU profesors Uga Dumpis uzsver – ja šādi brīdinājumi izskan par gaļu, tikpat labi var teikt, ka šādas baktērijas ir arī dārzeņos.
Baktērijas – zarnās un izkārnījumos
Daudzkārt esam rakstījuši par baktērijām, kas rezistentas pret antibiotikām. Infektologi un epidemiologi tās uzskata par milzu izaicinājumu medicīnai, proti, arvien biežāki ir gadījumi, kad cilvēki inficējas ar mikrobiem, kuru uzveikšanai nav zāļu.
Pasaulē vairs nav tādu baktēriju, kuras nebūtu rezistentas pret antibiotikām, kas izgudrotas to iznīdēšanai. Latvijā tās visas vēl neizplatās, un joprojām pieejamas arī 1–2 veidu antibiotikas, ko izmanto pret citām zālēm nejutīgu mikrobu izraisītu infekciju ārstēšanai.
Latvijā gan šajā ziņā situācija ir salīdzinoši laba: pie mums vēl neizplatās baktērijas, kas būtu rezistentas pret visām eksistējošajām antibiotikām.
Rezistences problēma joprojām galvenokārt attiecas uz slimnīcu reanimācijas nodaļām – tieši tajās ir vislielākais risks iegūt šādas baktērijas.
Tomēr, kā saka Uga Dumpis, kur antibiotikas, tur rezistence, arī lopkopībā un putnkopībā. Mājlopus, kas saslimuši, dažkārt nepieciešams ārstēt ar antibiotikām. Tāpat kā cilvēku medicīnā, arī veterinārmedicīnā antibiotisko līdzekļu lietošana ne vienmēr notiek saprātīgi un pareizi, tātad ir labvēlīga augsne, lai veidotos mikroorganismu rezistence.
Augstāks rezistences risks ir fermās audzētiem dzīvniekiem, mazāks – nelielās saimniecībās. Tomēr infektologs uzsver, ka no dzīvnieku gaļas iegūt pret antibiotikām rezistentas baktērijas iespējams drīzāk teorētiski: baktērijas (gan rezistentās, gan nerezistentās) mājo dzīvnieka zarnās, nevis gaļā. Tā nav tā daļa, ko cilvēki parasti lieto uzturā. Līdz ar to mehānisms, kā cilvēks varētu no mājdzīvnieka iegūt rezistentas baktērijas, būtu citāds: izkārnījumi ar baktērijām var nonākt apkārtējā vidē, tādējādi to inficējot. Šādi rezistentie mikroorganismi var nonākt, piemēram, augsnē, ūdenī vai uz dārzeņiem, ja to audzēšanai izmanto kūtsmēslus.
Protams, pastāv iespēja, ka arī gaļa nonāk saskarē ar izkārnījumiem, taču pirms ēšanas gaļu parasti pagatavo, termiski apstrādājot, un šajā procesā baktērijas iet bojā. “Turklāt cilvēkiem un lopiem baktērijas nav vienas un tās pašas,” piebilst speciālists, uzsverot, ka Latvijā antimikrobiālā rezistence saistībā ar lopkopību nav daudz pētīta. Ir uzteicams, ja kāds uzņēmums sevi izceļ pārējo vidū, savu produkciju marķējot kā brīvu no antibiotikām: tad arī citi ražotāji būs spiesti sarosīties un rīkoties līdzīgi.
Rietumos un Skandināvijā šādas kampaņas, kurās pircējiem tiek piedāvāta bez antibiotiku lietošanas audzētu lopu un putnu gaļa, vairs nav nekāds jaunums, un patērētāji to novērtējot atsaucīgi – priekšroku dod produktiem, kuros nav nekā lieka vai kaitīga, zina teikt Uga Dumpis.
Antibiotiku atliekas gaļā
Ēdot gaļu, risks iegūt baktērijas, kas nejutīgas pret antibiotikām, tātad nav ļoti liels. Bet vai ar pārtiku cilvēks var uzņemt antibiotikas, ar kurām pirms tam ārstēts ruksis, liellops vai vistiņa, šādi iedarbinot rezistences veidošanās mehānismu pats savā ķermenī. Uga Dumpis atturas izteikt iedrošinošus apgalvojumus, vien bilst, ka Latvijā šajā ziņā pastāv stingra, Eiropas Savienības regulām atbilstīga kārtība. Tā nosaka, ka lopus, kas saņēmuši antibiotikas, noteiktu laiku pēc tam nedrīkst kaut un pārdot: jānogaida, līdz antibiotiku atliekvielas no organisma izskalojas (šo izdalīšanos veterinārijā sauc par karenci – red.).
Tātad teorētiski līdz mūsu šķīvjiem nevajadzētu nonākt filejām vai karbonādēm ar veterinārmedicīnas antibiotikām. Šo jomu uzraugošās institūcijas – Pārtikas un veterinārā dienesta – sniegtā informācija arī vieš cerības, ka gaļu ēst ir droši: veterinārās zāles, kuru sastāvā ir antibiotikas, var iegādāties tikai ar veterinārārsta izrakstītu recepti. Dienests uzrauga šo zāļu, arī antibiotiku apriti: iegādi, uzskaiti un lietošanu vairumtirdzniecībā, mazumtirdzniecībā, veterinārmedicīnisko prakšu iestādēs, kā arī tā dēvēto produktīvo dzīvnieku novietnēs un veic no trešajām valstīm importēto veterināro zāļu kontroli robežkontroles punktos. Jāatgādina, ka produktīvo dzīvnieku īpašnieks ir atbildīgs, lai dzīvnieku izcelsmes produkti, kas iegūti no tā ganāmpulka dzīvniekiem, nesaturētu antibiotiku atliekvielas, uzsver Pārtikas un veterinārais dienests. Atliekvielu kontroles programmā tas katru gadu ņem paraugus izmeklēšanai uz zāļu (arī antibiotiku) atliekvielām. Paraugi tiek ņemti gan no dzīvniekiem, gan dzīvnieku izcelsmes produktiem, lai veiktu izmeklējumus gan uz aizliegto, gan atļauto vielu atliekām.
Pārbaudes liecina – kopumā fermeri pret patērētājiem izturas ar atbildīgi: pērn 10 mēnešos antibiotiku (arī aizliegto vielu atliekas) kopumā izmeklētas 952 dzīvnieku izcelsmes paraugos. Paraugi tika ņemti no liellopiem, cūkām, putniem, aitām, zirgiem, zivīm, fermās audzētiem medījumu dzīvniekiem, trušiem, piena, olām un medus, tika noņemti arī citu valstu izcelsmes produktu paraugi. Neatbilstīgs bijis tikai viens vistu olu paraugs, kurā atrastas aizliegtās vielas hloramfenikola (antibakteriāls līdzeklis, ko izmanto arī cilvēku ārstēšanai dažādu acu infekciju gadījumā – red.) atliekas, informē dienests.
Vai tiešām viss kārtībā?
Pārtikas un veterinārā dienesta dati ir iepriecinoši, tomēr par to, vai antibiotikas lauksaimniecībā vienmēr tiek lietotas godprātīgi, apzinīgi un apdomīgi, var spriest, palasot veterinārārsta Āra Žentiņa atklāsmes. Dažādās intervijās un publikācijās viņš izcēlis šīs jomas nesakārtotību vai drīzāk – kontrolējošo iestāžu formālo pieeju. Viņaprāt, fermās antibiotikas lieto par daudz, nereti – bez pamatojuma un jēgas, bet procesa uzraudzība nav pietiekama, tāpēc rada maldinošu iespaidu, ka viss kārtībā. Ieskatam – Āra Žentiņa paustais žurnālā Ārsts.lv pirms pāris gadiem:
“Pirms kādiem trim gadiem nesekmīgi ārstēju govi, lietoju arī antibiotikas. Fermeris, nesagaidot zāļu izdalīšanās jeb tā sauktās karences beigas, govi nodeva lopkautuvē. Teicu viņam, ka tā darīt nedrīkst, uz ko viņš atbildēja, ka “tagad jau viss ir pilns ar ķīmiju un gan jau rīdzinieki to govi apēdīs gardu muti”.
Pirms diviem gadiem kādā lielfermā, kuru tajā laikā apkalpoju, veterinārārsta palīdze, fermas darbiniece, man prasīja uzrakstīt piespiedu nokaušanas rīkojumu kādai govij, kurai, protams, bija zāļu karence, bet kura tā īsti nebija atveseļojusies. Kad atteicu, jo ir taču zāļu karences laiks, viņa bija visai pārsteigta: “Bet ko lai dara, mēs visu (visas fermā esošās zāles) viņai (govij) laidām, bet nepalīdz!” Protams, zāles tika lietotas bez veterinārārsta ziņas, bez govs profesionālas izmeklēšanas, diagnozes noteikšanas.
Pirms apmēram gada man nācās atteikties apkalpot fermu ar 40 govīm, jo fermas īpašniece man pieprasīja lietot konkrētas antibiotikas (absolūti nepiemērotas konkrētajam gadījumam) tesmeņa iekaisuma ārstēšanai.
Pirms mēneša man nācās būt kādā fermā, kur plaukti bija pilni ar dažnedažādām zālēm. Jautāju, kurš tās piegādā un kurš tās izmanto ārstēšanai. Man atbildēja, ka lietojot viņi paši (fermas personāls) pēc telefoniskas konsultācijas ar kādu veterinārārstu, kas vizītēs nebrauc, bet par piegādātāju man atbildēja, ka to viņi man neizpaudīšot.
Pirms divām nedēļām kādai govij nācās veikt ķeizargriezienu. Protams, tika lietotas zāles, to skaitā antibiotikas. Pirms ķeizargrieziena saimnieks augli bija stipri vilcis un acīmredzot satraumējis govs dzemdību ceļu un tiem piegulošos audus, rezultātā govs nespēja piecelties. Tātad divas nedēļas govs jutās apmierinoši, tikai nespēja piecelties. Aizvakar saimnieks man zvana, lai es uzrakstot tādu izziņu lopkautuvei, ka govij nav infekcijas slimību, jo lopkautuve bez šādas izziņas gulošu govi neņem. Protams, ka viņš zināja par vēl esošu zāļu izdalīšanās laiku.
Šodien man zvanīja paziņa, kurš strādā kādā lielfermā, kur iepērk mazus bullēnus nobarošanai, un prasīja, vai tā būtu labi darīt, ka tikko atvestajiem bullēniem uzreiz injicētu prolongētas darbības antibiotikas bakteriālo slimību profilaksei, ko viņam iesaka darīt fermas konsultējošais veterinārārsts.
Nedomāju, ka šādas situācijas ir retums, un sliktākais ir tas, ka praktizējošie veterinārārsti gan tieši, gan netieši tiek ietekmēti no neapzinīgo dzīvnieku īpašnieku puses. Kurš gan grib pazaudēt klientu, jo, izrādās, mēs paši, daļa veterinārārstu, domājam līdzīgi kā dzīvnieku īpašnieku neapzinīgākā daļa. Par to nereti pārliecinos, sniedzot konsultatīvus pakalpojumus kādai dzīvnieku apdrošināšanas kompānijai. Raugi, manās rokās nonāk piespiedu nokaušanas rīkojumi šajā kompānijā apdrošinātajiem dzīvniekiem. Lūk, kāds spilgts piemērs:
“[..] dodu rīkojumu Jānim Jāņa dēlam par viņam piederoša liellopa Nr. LV 0000000123 nokaušanu mājas apstākļos, jo dzīvniekam ir smakšanas pazīmes (guļ uz zemes pilnīgā nespēkā, smagi elpo, pa muti izdalās putains šķidrums), kā rezultātā dzīvnieku nav iespējams ātri aizvest uz kautuvi. Dzīvnieks nokauts saimniecībā uz vietas.” Protams, ka liemenis tika aizvests uz kautuvi, ievietots aukstumkamerā un pēc dienas vai divām nogādāts gaļas pārstrādes uzņēmumā, pēc tam tas ieguva gaumīgu iepakojumu, kas vēstī par šā produkta izcilo kvalitāti, un nonāca veikala vitrīnā. Paliek tikai jautājums – kas tai govij kaitēja? Pasterelozes izraisīta sepse? Trakumsērga? Sibīrijas mēris?
Domāju, tās ir sekas 50 komunisma gadiem, kad melot un krāpties bija izdzīvošanas pamatnoteikums. Acīmredzot tā pa īstam nespējam iekļauties demokrātiskas un brīvas sabiedrības statusā, kur katra indivīda atbildība par savu pienākumu un sabiedrības interesēm ir augstāka par personīgo labumu un izdevīgumu.”
Par antibiotiku rezistenci
Baktēriju rezistenci pret antibiotikām izraisa galvenokārt neapdomīga antibiotiku lietošana gan cilvēkiem, gan mājlopiem: dabiskās atlases ceļā attīstās baktēriju paveidi, kas ir nejutīgi pret antibiotikām, kurām šie mikrobi būtu jānogalina. Šādu mikroorganismu izplatību veicina slikta infekciju kontroles situācija ārstniecības iestādēs, kad rezistentajām baktērijām ir iespēja nonākt no viena pacienta pie otra vai arī pastāv risks ar tām inficēties ķirurģisku procedūru vai operāciju laikā.
Inficēšanās nenotiek vienmēr, šis risks atkarīgs arī no operācijas vai manipulācijas veida, piemēram, sirds ķirurģijā tas ir 1–3%, resnās zarnas vai komplicētu ginekoloģisko operāciju gadījumā 10–20%.
Ja inficēšanos izraisa parasta baktērija, pacients lieto antibiotikas un izārstējas. Ja to izraisa baktērija, kas nav ārstējama ar antibiotikām, jāārstē kā laikos, kad antibiotikas vēl nebija izgudrotas, proti, infekciju likvidējot ķirurģiski.
