Antas Jankovskas suitu saknes un trumpji operetē 0
Latvijas Operetes fonds piedāvā dzirkstošu un jaunības azarta piesātinātu koncertprogrammu Operetes Jaungada koncerti “In Blue” šodien, 30. decembrī kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, bet 6. janvārī Lielajā dzintarā” Liepājā. Programmā gan populāri Johana Štrausa operešu hiti, gan Džordža Geršvina Rapsodija blūza stilā un Leonarda Bernstaina skaistākās mūzikas lappuses, kur pie klavierēm būs džeza lielmeistars Harijs Bašs vai Agnese Egliņa. Pie diriģenta pults – šī gada jubilārs Guntars Bernāts. Koncertā dzirdēsim arī savulaik Latvijas Nacionālajā baletā dejojušo un pēc tam Parmā (Itālija) opermūziku studējušo soprānu ANTU JANKOVSKU.
– Kādas ir jūsu sajūtas pirms tikšanās ar publiku?
Anta Jankovska: – Esmu patīkami satraukta. Kaut arī operete ar Johana Štrausa skaistajiem valšiem, polkām un kuplejām koncerta pirmajā daļā nu jau ir mans ampluā, jeb, kā teiktu Itālijā – terreno d’elezione (lauciņš, kurā jūtas kā zivs ūdenī), izaicinājums manai varēšanai būs otrā džeza daļa ar Geršvina un Bernstaina mūziku, duetiem no “Porgija un Besas” un “Vetsaidas stāsta”… Ir ļoti grūti dabūt balsī to afroamerikānisko laiskumu, nesteidzīgumu… Vislabāk man tas izdodas, kad esmu ļoti nogurusi, jo, tikko ļaujos savai dabiskajai enerģijai, visa ir par daudz! Un vēl angļu valodas slengs un intonācijas… Nezinu, kā pārējiem solistiem, bet man tas tiešām būs liels izaicinājums.
– Esat teikusi, ka baleta izglītība un operas dziedāšana esot dīvains hibrīds. Bet vai patiesībā tas nav ideāls salikums operetei?
– Ir fiziskas lietas, kas operā un baletā ir pilnīgi dažādas, grūti savienojamas, bet operete prasa apvienot deju un dziedāšanu. Arī aktierspēli, runu. Kādreiz aizdomājos – ja nekad nebūtu dejojusi, vai spētu uzstāties operetē? Ar apbrīnu skatos savos kolēģos, kuri ar to tiek lieliski galā arī bez baletskolas. Protams, ka baleta pieredze un operas studijas man ir sava veida trumpis, par kuru agrāk nekad nebiju domājusi, jo nekad arī nedomāju, ka dziedāšu operetē.
Nāku no mākslinieku ģimenes, tētis un mamma dziedāja Operas korī. Uzaugu aizkulisēs, jo aukles manā bērnībā nebija modē. Un kā jau visas mazas meitenes, sapņoju par baletu. Kad man bija desmit gadi, un es jau iepriekš biju dejojusi gan “Dancīti”, gan “Uguntiņā”, tēvs, mudinot uz baleta skolu, teica – tev tikai tagad ir desmit un vairāk nekad mūžā nebūs. Ja nepamēģināsi, nekad nezināsi, kā būtu bijis baletā …Viņa teikto ļoti labi atceros, jo tādā vecumā jau bērnus parasti ar tālejošām domām par nākotni nepārslogo.
Baletskolā mani uzņēma kā priekšpēdējo un no visām padsmit absolventēm tikai divatā ar draudzeni Agnesi Germu kļuvām par mūsu LNOB balerīnām. To laiku atceros ar ļoti lielu mīlestību, un manī nav ne grama rūgtuma, ka veselības dēļ nācās no baleta šķirties. Tiesa, ir mazliet nostalģijas pēc dzīves posma, no kura īpaši palicis prātā mans pirmais jauniestudējums pasaulslavenā dejotāja un horeogrāfa Vladimira Vasiļjeva “Romeo un Džuljeta” ar Alekseju Avečkinu galvenajā lomā. Protams, mēs, jauniņās nebijām galvenajās lomās, bet visas izgājām caur kordebaletu. Visas balerīnas jau vēlas būt Žiželes, Gulbju princeses, bet te pēkšņi man pašā izrādes sākumā bija jāslāj pāri visai skatuvei, brunčus sacēlušai, gar pašu rampu, kā vienai riktīgai itāļu tirgus sievai. Ui, man sākumā bija tāds kauns…
– Nu re, tagad dzīvē esat viena riktīga itāļu sieva!
– (Smejas.) Nē, tik traka kā tajā baletā neesmu, bet, jā nu jau trīs mēnešus esmu jaunā statusā, kaut gan kopā ar Džuzepi esam jau desmit gadus.
– Tātad tagad varam jūs godāt vīra uzvārdā par Bjankīni kundzi?
– Nē, nevarat, joprojām esmu Jankovska. Ļoti mīlu sava tēva un savas dzimtas uzvārdu, un pie itāļiem arī nav pieņemts pāriet vīra uzvārdā. Esmu saskārusies arī ar negatīvu attieksmi savas izvēles sakarā. Droši vien sakarā ar musulmaņu ticības aizsegā pasaulē notiekošo, ne viens vien greizi skatās uz ārzemniekiem, dažbrīd gaisā uzvirmo tāda skeptiska attieksme. Bet lai man parāda vienu, kura dzīslās rit simtprocentīgi tīrās latviešu asinis. Mans uzvārds ir Jankovska, un tas nozīmē, ka pirms gadsimtiem kāds no maniem senčiem ir bijis polis, bet mans vecvectēvs bija itālis. Tātad nekur tālu neesmu aizgājusi. Atgriezusies vien tajā, kas bija mani senči, bet, kā viņi nokļuva Alsungā, Dievs vien zina. Iznāk, Itālija bija ierakstīta manā liktenī (pasmaida).
Man kā kurzemniecei bija ļoti būtiski, lai pēc laulībām Doma baznīcā kāzas notiktu Kurzemē, lai būtu Suitu sievas, jo es taču esmu īsta suitene! Pētera Upenieka grāmata “Balandnieki” ir stāsts par mūsu dzimtas un tā reģiona ļaužu likteņiem. Tieši tas apgabals, Balanda, kurā stāv mūsu māja, ir īstenā suitu zeme. Suiteņu mičošana ļoti patika arī manam vīram un viņa itāļu un spāņu radiem. Viņiem tas bija liels pārsteigums, ka tautiskās tradīcijas tik dzīvas. Jo Itālijā, godīgi sakot, nav dziļu, senu kāzu rituālu. Mums tradīcijas sakņojas pagānismā, bet viņiem virsroku jau sen ņēmis viss katoliskais.
– Kur tagad ir jūsu mājas?
– Māsa uz kāzām uzdāvināja skaistu viesu grāmatu ar uzrakstu “Manas mājas tavā azotē”. Manas mājas ir tur, kur ir mans vīrs. Protams, būtu jauki, ja tuvumā dzīvotu arī mani vecāki, bet ir tā, kā ir, patiesībā diezgan traki. Liela daļa dzīves mums paiet WhatsApp. Džuzepem kā elektroinženierim nākas ļoti daudz braukāt pa ārzemēm, un noslēgtā vīriešu darba kompānijā fabrikās sievas īsti neiederas. Itālijā esam kopā vidēji divus mēnešus gadā, kad vīrs ir savā pamatdarbavietā Parmā, pilsētā, kura saistās ar turpat netālu pasaulē nākušo Džuzepi Verdi un Stendāla “Parmas klosteri”, kurš atrodas pavisam netālu no mūsu mājas.
– Piederat tiem, kas uzreiz pēc J. Mediņa mūzikas vidusskolas tūlīt tālāk devās studēt uz ārzemēm. Kādēļ šāda izvēle?
– Tā sakrita kārtis. Kad vairs nevarēju dejot baletu, aizgāju mācīties uz “mediņiem”. Ārzemēs biju tēmējusi uz citu vietu, bet, tajā nokļūstot, saskāros ar realitāti, kura man nepatika. Un man bija nauda biļetei tikai vienā virzienā. Marina Rebeka ieteica Parmu. Tas bija laiks, kad pirmie jaunie mākslinieki brauca studēt uz ārzemēm. Mediņos trāpījos Natālijas Kozlovas klasē, no kuras tikko uz Itāliju bija aizbraukuši Marina Rebeka, Valdis Jansons, Jūlija Krasovska, Jeļena Saveļjeva… Tā šķita iemīta taciņa, kaut gan patiesībā tas bija liels eksperiments. Likās, lai nu kur, bet Itālija elpo mūzikā, tā nu ir zeme, kur visi dzied un kur var iemācīt un iemācīties dziedāt. Bet patiesībā tā ir tikai no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem saglabājusies leģenda, kad vēl mācījās slavenais Pavarotī, Frenī… Tad, pieļauju, Itālija tiešām elpoja ar mūziku, tajā dzīvoja turīgi cilvēki, kas bija gatavi talantu atbalstīt par neko. Tagad milzum daudz brauc iekšā censoņi no Ķīnas, Korejas, Japānas… Viss nonivelējies līdz naudai. Piemēram, viena stunda pie slavena pasniedzēja maksā no 100 līdz 150 eiro, pluss vēl ceļš. Nu kurš normāls students, ja vien viņa vecāki nav miljonāri, to var atļauties? Mums visiem ir nācies grūti, fiziski smagi strādāt. Bija viena vasara, kad cēlos piecos no rīta, jo strādāju slimnīcā par sanitāri, pārnākusi mājās mazliet pasnaudu, lai vakarā būtu spēks strādāt restorānā par viesmīli.. Mājās atgriezos divpadsmit naktī, lai piecos no rīta atkal celtos. Tajā vasarā iedzīvojos plaušu karsonī.
Man ļoti paveicās, ka pirmajos studiju gados satiku Džuzepi un viņš man ļoti palīdzēja. Kaut sākumā biju ļoti atturīga un nevienu sev klāt nelaidu, es taču biju atbraukusi mācīties! Bet viendien sēdēju bārā, kas atradās tieši pie Parmas konservatorijas un kur studenti bieži ieturēja maltītes. Džuzepe bieži nāca palīgā manai draudzenei Ingai, lietuvietei, bāra īpašniecei, ar kuru bijām sadraudzējušās. Un tā vienvakar, kad viņš tuvojās bāram, caur tā skatlogu uz viņu lūrēja divas zaļas acis… Pirmais randiņš, kam bija jābūt vienkāršām vakariņām, izvērtās astoņsimt kilometru ceļojumā. Ieminējos, ka manai draudzenei šovakar koncerts. Džuzepe vaicāja – tas tev svarīgi? Tagad ir četri, sēžamies mašīnā, deviņos būsim galā. Biju šokā.
– Ja salīdzinātu muzikālo izglītību, mūzikas dzīvi kopumā Latvijā un Itālijā?..
Četros gados “Mediņos” mēs saņēmām tik pamatīgu izglītību, ka daudzos teorētiskajos priekšmetos Parmā man sākumā vispār nebija ko īsti darīt. Dažkārt nenovērtējam, ka muzikālās izglītības sistēma Latvijā ir vienkārši fantastiska.
Itālijā pēc maģistra iegūšanas turpināju studēt Belcanto akadēmijā Itālijas dienvidos, kur notika arī mana debija uz operas skatuves. Latvijā ar ļoti kvalitatīvu sniegumu nosegti gandrīz visi tās lauciņi, protams, trūkst vienīgi Operetes teātra. Trupa ir, teātris kā organisms arī, bet mums nav, kur mēģināt, kas ir ļoti no svara augsta līmeņa izrādēm. Bet cilvēkos pēc operetes pieprasījums ir!
Itālijā šobrīd kultūrā turpinās krīze. Izņemot Milānas La Scala, Venēcijas La Fenice un Neapoles San Carlo teātri, pārējie neskaitāmie kaut kā velk dzīvību. Itālijas kultūrai šie noteikti nav labākie laiki. Lai gan Itālijā ir daudz teātru, pārsvarā tajos nav štata mākslinieku kā pie mums. Tā pati slavenā Parmas opera, piemēram, strādā četrus, piecus mēnešus gadā. Un katru mēnesi desmit vakarus rāda vienu un to pašu uzvedumu – vienu mēnesi, piemēram, “Trubadūru”, nākamo – “Traviatu”, pēc tam teātris stāv praktiski tukšs. Neeksistē tāda repertuāra sistēma kā pie mums. Itālijā mākslinieku nolīgst uz konkrētu izrādi. Solistiem vispār neeksistē štata vietas, tikai koristiem un arī ne visos teātros.
Arī publika ir citādāka nekā Latvijā. Jo lielāka zvaigzne, jo lielāku spiedienu tā izjūt. Uz skatuves jūties kā gladiatoru arēnā. Skatītājs ir vai nu ļoti eksaltēts sajūsmā, vai arī sarūgtināts, mērenas emocijas neeksistē. Esmu redzējusi, kā, māksliniekam uznākot paklanīties, publika viņu saņem ar riktīgi nejaukiem tekstiem, ar saucieniem bū, kurus patiesībā ir dažkārt dzirdējuši visi lielie no Kallasas līdz Pavaroti…. Slavenajā Parmas operā ir vislielākie svilpēji un ūjinātāji visā Itālijā, trakāki nekā La Scala. Tomēr šī pati publika prot arī dievināt.. Lai būtu uz skatuves, jāiekļūst lielā aģentūrā, jāiekļūst apritē, kur lielā mērā viss ir menedžeru un savstarpēju attiecību rokās. Tā ir vesela sistēma, milzīga mašinērija, kur iztur tikai stiprākie. No šāda aspekta brīvmākslinieka dzīve noteikti ir grūtāka nekā štata māksliniekam, kur eksistē noteikta darba un arī sociālā garantija. Patlaban man ir jauns aģents Skandināvijā. Laiks rādīs, cik radoša izvērtīsies mūsu sadarbība.
– Par kuru no līdzšinējām lomām jums vislielākais prieks?
– Protams, par Hannu no “Jautrās atraitnes”! Tur es pēc kankana varu sēdēt špagatā… (Smejas). Nē, patiesībā Hanna bija mana pirmā lielā loma, ko parasti dzied primadonnas labākajos gados. Bet man to pēkšņi uzticēja Operetes fonds. Šis uzvedums Jāņa Kaijaka režijā joprojām man ir sirdī vismīļākais. Kaut gan agrāk nekad nebiju sapņojusi par Hannas lomu, tagad tā ieaugusi manā DNS. Šo pašu lomu esmu dziedājusi arī Itālijā Toskānas apgabala operteātros – Livorno, Pizā, Lukā, kur gan bija pilnīgi citāds uzveduma redzējums un, protams, valoda. Itālijā dziedāt un, galvenais, runāt itāliski… nu, tā nav joka lieta. Bet to Hannas būtību, ko manī iebūra Jānis Kaijaks, neviens vairs nevarēs dabūt laukā. Viņa redzējumā Hanna, kaut arī kļuvusi par bagātu atraitni miljonāri, tik un tā paliek tā pati vienkāršā lauku meitene. Briljanti uz kakla un apkārtējo cieņa pret viņas naudu Hannai neko nenozīmē, jo viņa ir palikusi tā pati, nekad nav bijusi ļaunatminīga. Tas mani ārkārtīgi fascinē, šī spēja nepieminēt ļaunu. Laikam pati tomēr tāda neesmu. Ir tik grūti aizmirst, ja kāds darījis pāri.
– Pirms Jaunā gada cilvēki mēdz atkal sapņot.
– Protams, Traviata! Tā ir mana sapņu loma. Bet līdz tai vēl, protams, daudz darba un laika. Esmu viegls liriskais soprāns lirico – leggero, kam pa spēkam lomas no itāļu belcanto līdz liriskam verismam. Tās vērienīgās, dramatiskās lomas nav manai balsij un varbūt arī nekad nebūs. Varbūt kādreiz kaut ko nodziedāšu uz mūsu Nacionālās operas skatuves, teātrī, kuru ļoti mīlu, jau kopš bērnības.
– Kur sagaidīsit Jauno, 2018. gadu?
– Ziemassvētku laikā vīrs atbrauca uz Latviju, lai noskatītos koncertus ar manu piedalīšanos, bet Jaungadu sagaidīsim Itālijā kopā ar viņa lielo ģimeni, kur viņi ir četri brāļi un daudz, daudz bērnu. Patiesībā es esmu pēc tās čalas noilgojusies, tā būs arī ļoti gaidītā tikšanās ar vīra vecākiem, kuri veselības dēļ nevarēja būt mūsu kāzās Latvijā. Džuzepes vecāki dzīvo Apūlijas reģionā, netālu no Taranto pilsētas, mazā ciematiņā San Marzano di San Giuseppe. Līdz Zvaigžņu dienai pieņemts doties uz svētvietu, kurai apkārt ir seno grotu serpentīns. Svētku laikā šīs grotas kļūst par “dzīvām” dekorācijām improvizētai “dzīvajai” Betlēmei, kurā vietējie ļaudis cep maizi, sien sieru, maļ graudus vecajā manierē, vāra karstvīnu un cienā visus. Tā ir fantastiska vieta.
