“Tas sākās ar vienu Latvijas Televīzijas sporta ziņu sižetu.” Saruna ar Eviju Reini – Antarktīdas maratona visu laiku ātrāko skrējēju 9
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā priecājamies par profesionālajiem sportistiem – hokejistiem, basketbolistiem, futbolistiem. Šobrīd sekojam līdzi bobslejistiem, skeletonistiem, kamaniņu braucējiem. Vasarā, protams, vieglatlētiem. Skrējēji mūs pārsteidz ik pa brīdim. Labā nozīmē. Vēl oktobrī rakstījām par Diānu Džavizu, kura uzvarēja “Spartatlona” ultramaratonā, bet šomēnes skaļi izskanēja citas Latvijas skrējējas – Evijas Reines – vārds.
Viņa laboja rekordu pavisam unikālā maratona skrējienā – “Antartic Ice Marathon” jeb Antarktīdas maratonā, šobrīd esot ātrākā skrējēja šo sacensību vairāk nekā 30 gadu ilgajā vēsturē. Evija distanci veica četrās stundās, sešās minūtēs un 11 sekundēs, labojot britu skrējējas Fionas Ouksas rekordu, kas tika sasniegts pirms astoņiem gadiem.
Profesionāli skrējēji, iespējams, pavīpsnās par Evijas rezultātu, bet viņas iespētais ir Latvijai liels notikums. Pirmie, kas par to ziņoja, ir starptautiskā ziņu aģentūra “Reuters”. Jaunumi, ka latviete labojusi Arktiskā maratona rekordu, tika izlasīti visā pasaulē. Evija Reine sarunā ar “Latvijas Avīzi” izstāstīja vairāk par savu piedzīvojumu zemeslodes lejasdaļā, ja to vērtējam no sava atrašanās punkta.
Kā cilvēks no Latvijas var aizdomāties līdz tam, ka jābrauc uz pasaules otru galu, lai skrietu Antarktīdas maratonā?
E. Reine: Tas sākās ar vienu Latvijas Televīzijas sporta ziņu sižetu par šīm sacensībām. To redzēju un nospraudu sev mērķi, ka man to vajag! Man tur jāpiedalās! Tas nāca lēnām, bet mērķtiecīgi.
Kā tu sāki nodarboties ar garo distanču skriešanu?
Pirmo maratonu noskrēju, kad man palika 18 gadi. Tas bija Rīgā. To jau īsti tad neieteica, bet es pati zināju, ka kādreiz skriešu šo klasisko maratona distanci. Godīgi, es vēl mācoties trešajā klasē, zināju un nolēmu, ka skriešu. Gribēju skriet.
Cik šobrīd ir savākti maratoni?
Antarktīdas maratons man bija trīsdesmitpiektais. Klasiskais maratons. Tam pa vidu bijuši arī īsāki skrējieni. Arī garāki skrējieni.
Šis tev bija grūtākais maratons dzīvē?
Noteikti ne. Varbūt loģistiskas ziņā, nokļūšanā uz skrējiena vietu, bet ne fiziski. Zināju, kam gatavojos, un biju tam gatava. Grūtākais man šķiet bija pats pirmais – Rīgā. Pēc tā bija divas nedēļas, kad īsti normāli nevarēju staigāt. Nebiju jau gatavojusies un trenējusies, izlēmu, ka skriešu, un tā arī aizbraucu, arī bez normāla skriešanas tērpa.
Kā var nokļūt līdz Antarktīdai?
Ir jāpiesakās maratonam! Tas pirmais. Tad tālāk caur Parīzi uz Čīles galvaspilsētu Santjago, vēl tālāk uz Čīles pašu apakšu, no turienes tad jau tālāk uz Antarktīdu. Stundas, kas sanāca ceļā, neesmu skaitījusi, bet to bija daudz. Ļoti daudz. Pēdējais lidojums bija četru stundu ilgumā. Maratonam pieteicos jau sen, tas nav tā, šodien pieteicos, rīt jau braucu. Šādi pasākumi jāplāno laikus un tam jāgatavojas. Sākot no dokumentu kārtošanas, veselības pārbaudēm. Sākumā bija plānots, ka, nokļūstot galapunktā, būs piecas dienas japaliek karantīnā, beigās gan tā bija viena diena.
Kam tu biji gatavojusies, un kādi bija laika apstākļi skrējiena laikā?
Mēs bijām brīdināti, ka var būt visādi. Arī līdz -30–35 grādiem zem Celsija un ar vēju. Ja tā būtu bijis, es būtu gatava, jo līdzi bija apģērbs dažādiem laika apstākļiem. Mums paveicās, nebija tik auksts. Skrējiena laikā pat bija nedaudz karsti, bija iespējas arī pārģērbties, jo bija kontrolpunkti, kur atstājām rezerves apģērbu. Antarktīdā gan ir tā, ka padsmit minūtēs laika apstākļi var krasi mainīties, uznākt sniega vētra.
Kāds jums bija nodrošinājums sadzīvē?
Dzīvojām teltīs, gana komfortabli. Biju teltī kopā ar meiteni no Polijas. Bija silti, jo pa dienu saule sasilda, bija ap +15. Pa nakti, kurā vienalga ir gaišs, bija ap +5 grādiem. Mums gan visiem bija speciāli guļammaisi, kuros var gulēt arī līdz -40 grādos. Man līdzi bija vilnas zeķes, bet tās vajadzēja vilkt nost, jo kājām naktī bija par karstu.
Ēdiena nodrošinājums, iespējas distances laikā padzerties ūdeni. Tas skrējējiem ir svarīgi. Tas bija nodrošināts?
Tas bija diezgan eskluzīvi un labi. Speciāla ēdamtelpa, virtuve, kur taisa trīs ēdienreizes dienā. Mums pat nesanāca būt tik ilgi, lai to visu izbaudītu. Visu laiku pieejama tēja, kafija, augļi. Skrējiena laikā bija kontrolpunkti, kuros varēja padzert ūdeni, uzēst cepumus, šokolādi. Es izmantoju iespēju tikai padzerties.
Cik tāds prieks – Antarktīdas maratons – izmaksā?
Dalības maksa ir 18 000 dolāru, bet ar visu braucienu turp un atpakaļ, ar ekipējumu, tie aptuveni sanāk 30 000 dolāru. Bet tas ir tā vērts to reizi dzīvē izbaudīt.
Tā ir liela nauda.
Ja ir mērķis, tad uz to jāvirzās. Šobrīd esmu Latvijā. Pirms tam strādāju Norvēģijā, tur arī iekrāju līdzekļus, lai piepildītu savus mērķus.
Cik viegli bija skriet trasē?
Bija dažādi, jo bija sniegs un vietas, kur kājas stiga iekšā. Visu laiku vajadzēja koncentrēties, lai redzētu, kur liec nākamo soli. Laika apstākļi mums bija pateicīgi. Kamēr es skrēju, bija viss labi, citiem dalībniekiem, kas bija lēnāki, tiem laika apstākļi bija skarbāki.
