Franks Gordons: Antante un četras simtgades 2
Pirmajā pasaules karā Vācija un Austroungārija zaudēja. Par noteicējām Eiropā kļuva Lielbritānija un Francija, presē dēvētas par sabiedrotajiem, bet visbiežāk tolaik runa bija par Antanti (no “Entente” – saprašanās). Te jāpiemetina, ka, vēl karam liesmojot, 1918. gada 8. janvārī ASV prezidents Vudro Vilsons, uzrunājot savas valsts kongresu, nāca klajā ar t. s. 14 punktiem, vēlamās pēckara kārtības izklāstu, balstoties uz tautu pašnoteikšanās principu un ierosinot ideju par Tautu Savienību (ANO priekšteci). ASV drīz pēc šī kara beigām nosliecās uz izolacionismu un zināmā mērā novērsās no “Eiropas lietām”, tā ka pēckara kārtību Eiropā faktiski ieviesa Antante.
Runājot par Latviju, būtu īpaši jāuzsver, ka tālaika Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Balfūrs – viens no Antantes dižvīriem – vēstulē Zigfrīdam Meierovicam atzina neatkarīgo Latviju “de facto” jau 1918. gada 11. novembrī, nedēļu pirms Latvijas Republikas proklamēšanas Rīgā. Tā bija Antante, kas balstīja Ulmaņa Pagaidu valdību, kad tās sēdeklis bija vien kuģis “Saratov”, bet britu un franču karakuģiem Daugavas grīvā bija sava loma cīņā pret Bermontu 1919. gada novembrī.
Šoruden līdzās Latvijas simtgadei mūs gaida vēl trīs simtgades – 1918. gada 29. oktobrī dzima Dienvidslāvija, 11. novembrī atdzima Polija un 14. novembrī dzima Čehoslovākija. Antante, var teikt, stāvēja kūmās nosauktajiem “dzimšanas aktiem”.
29. oktobrī uz Austroungārijas drupām tika proklamēta valsts, kuras oficiālais nosaukums bija “Kraljevina SHS” (Serbu, Horvātu un Slovēņu karaliste). Vadību šajā jaunvalstī īstenoja Serbijas Karadžordževiču dinastija. 1929. gadā par oficiālo šīs centralizētās valsts nosaukumu kļuva “Jugoslavija”, kaut gan neoficiāli to tā sauca no paša sākuma. Līdz pat Otrajam pasaules karam Dienvidslāvijā gruzdēja pretišķības starp katoliskajiem horvātiem un pareizticīgajiem serbiem, ko prasmīgi izmantoja Hitlers, kad Lielvācijas karaspēks 1940. gada aprīlī straujā triecienā sakāva dienvidslāvu armiju un tika izveidota fašistiska vasaļvalsts – NDH, “neatkarīgā (!) horvātu valsts” ar Anti Paveliču priekšgalā. Kara gados okupētajos Dienvidslāvijas novados izvērsās spēcīga komunistisko partizānu kustība ar Josipu Brozu Tito priekšgalā, kurš 1944. – 1945. gadā lika pamatus Dienvidslāvijas Sociālistiskajai Federatīvajai Republikai, kuras režīms bija nedaudz mērenāks par boļševistisko kārtību Padomju Savienībā. Taču ap 1990. gadu, vispārējā komunisma norieta gaisotnē, Dienvidslāvijai kā kopvalstij pienāca gals, uzliesmoja asiņainie Balkānu kari, un tagad mums ir darīšana ar Serbiju, Horvātiju, Slovēniju, Melnkalni, Bosniju un Hercegovinu, Maķedoniju un piedevām Kosovu. Žēl tomēr, ka dienvidslāvu tautu kopvalsts ideja, kas iemiesojās pirms 100 gadiem, palikusi vien piemiņā.
1918. gada 11. novembrī atdzima Polija, kas kopš 18. gadsimta beigām atradās Krievijas, Prūsijas/Vācijas un Austroungārijas pakļautībā. Tika proklamēta “Druga Rzeczpospolita” – brīvā tulkojumā “Otrā brīvvalsts” (pirmā bija tā Polija, kas no 1772. līdz 1795. gadam tika trijiem lāgiem sadalīta). Tā pastāvēja līdz 1939. gada septembrim, kad tai saskaņoti uzbruka hitleriskā Vācija un staļiniskā Padomju Savienība. Pēc Lielvācijas sagrāves Kremlis Polijā ieviesa komunistisku režīmu ar nosaukumu Polijas Tautas Republika, kas beidza pastāvēt pēc Berlīnes mūra krišanas un tika proklamēta demokrātiska “Trzecia Rzeczpospolita” (Trešā brīvvalsts), kam 11. novembris ir un paliek galvenie valsts svētki.
1918. gada 14. novembrī Prāgā tika proklamēta Čehoslovākijas Republika, par kuras prezidentu kļuva Tomāšs Masariks – nelokāms demokrāts un boļševisma pretinieks. Šī valsts, kas apvienoja pārsvarā protestantiskos čehus un katoliskos slovākus, visus starpkaru gadus bija priekšzīmīga demokrātija. 1939. gada martā tai pienāca gals, Pēc kara Maskava uztiepa Čehoslovākijai komunistisku režīmu, kas 1989. gadā sabruka mierīgas “samta revolūcijas” rezultātā. Un 1993. gadā Čehija un Slovākija mierīgi, pat draudzīgi šķīrās, Bet 14. novembri šogad svinēs abas tautas, jo tajā dienā pirms 100 gadiem tās atbrīvojās no pakļautības.
