Ansis Klintsons: “Baigais “nostradams” neesmu, bet kaut kādas sakarības esmu ievērojis” 0
Savulaik populārās grupas “Logo” solistu Ansi Klintsonu vesela paaudze iepazina kā TV3 laika ziņu moderatoru, taču nu mūziķis nolēmis, ka ir gatavas jaunām pārmaiņām dzīvē, un martā pievienojās “RīgaTV 24” raidījumam “Preses klubs”, ko turpmāk vadīs pārmaiņus ar līdzšinējo vadītāju Aivi Ceriņu. Sarunā ar “LA” Ansis atklāj, ka šobrīd ir gatavs jauniem izaicinājumiem, rūpējas par pašattīstību, vingrinot gan prātu, gan fizisko formu, līdztekus kopā ar sievu Montu audzina meitas Martu un Annu un it nemaz nav atmetis domu par muzicēšanu.
Ansi, kādreiz tevi pazinām kā rokmūziķi, kurš gana dumpīgi dziedāja “Man nav kauns”, bet nu, šķiet, esi uzņēmis citu virzienu dzīvē.
Tā virziena uzņemšana pavisam nejauši sākās ar radio 90. gados, turpinājās dažādās radiostacijās. Kad kādu dienu “StarFm” pavaicāja, vai es nevarētu nolasīt arī laika ziņas, biju pārliecināts, ka runa ir par radio ziņām. Sacīju, protams, ka varu. Lasīšu, ko vajag, – kaut stundu sarakstu vai vilcienu sarakstu. Atceros – tas notika dienā, kad gāju pirkt meitai ratiņus. Saņēmu zvanu, ka vajadzētu atnākt uz provēm. Tikai tad sapratu, ka mani aicina uz TV “laika veča lomu”. Nopietnā konkurencē izvēlējās mani.
Un mūzika pakāpās malā?
Bija posms, kad 2000. gadu sākumā aizbraucu uz Angliju, un, pēc četriem gadiem atgriežoties, mēģināju muzicēt, bet sapratu, ka būs labāk, ja mūzika paliks kā mīļš hobijs. Bija skaidrs, ka nemēģināšu spraukties iekšā ļoti mazā mūzikas tirgū, kur cilvēki mēģina izdzīvot un nopelnīt, – man nav tik agresīva cīņas spara, un, iespējams, trūkst pašnovērtējuma šajā ziņā. Toreiz nodomāju, ka neesmu tik talantīgs, spējīgs un izskatīgs un nez vai izdosies būt otrai “Prāta vētrai”. Es to raksturoju tā – ir profesionālie motorzāģi un tie, kurus vienreiz divos gados izceļ ārā no šķūnīša un kaut ko padara, aptuveni tā. Arī man lielākās lietas šobrīd notiek manā virtuvē un guļamistabā. Mūzika joprojām man ir ļoti mīļš hobijs – reizēm mēdzu uzspēlēt pasākumos, festivālos.
Pēdējos gados gan dzirdētas vairākas jaunas dziesmas, varbūt tomēr varam cerēt uz atgriešanos?
Šajos gados ir sakrājušās 12 dziesmas, kuras esmu rakstījis gan “Logo”, gan tā atvasinājumam – “NLO” (Nepieradinātais logo orķestris), gan – pats sev. Šobrīd izdošanu gaida viens jauns ieraksts, atliek tikt pie nosaukuma, ceru, ka drīzumā kaut ko varēs dzirdēt. Iznāca tāds daudznozīmīgs gabals, un tas liek domāt, ka, laikam ejot, daiļrade mainās. Nav tā, ka es pats būtu kļuvis nopietnāks vai dziesmas – lēnākas, bet ir kaut kas savādāks. Šis būs pirmais gabals manā biogrāfijā ar “treinbītu” – kantri mūzikā populārs pavadījums, kurš izklausās pēc vilciena riteņu trokšņa. Bundziniekam diezgan liels izaicinājums.
Reizi septiņos, citās kultūrās – reizi desmit gados, skaitļi te atšķiras, dzīvē esot kaut kas pamatīgi jāmaina. Pārmaiņas, nokļūstot “Preses kluba” vadītāja lomā, atrada tevi, vai pats uz tām apzināti gāji pēc krietna dzīves nogriežņa “laika veča” amatā?
Viss kaut kā sakrita. Man ļoti patika laika ziņās – tu vienmēr esi informēts par laika apstākļiem, un, kā smejies, vienmēr ir par ko parunāt ar cilvēkiem. Vienkārši bija piedāvājums strādāt raidījumā, kas sakrita ar iekšējām pārmaiņām TV3. Protams, atvadīties nebija tik viegli – emocionāli, tehniski un praktiski. Tomēr šķīrāmies kā draugi, kas plecu pie pleca strādājuši lieliskā kolektīvā. Turklāt dzīvē tiešām laiku pa laikam ir veselīgi kaut ko mainīt. “Preses klubs” ir raidījums, kur sajūta ir kā ballītē – tajās vienmēr pienāk brīdis, kad paliek trīs četru cilvēku kompānija, kas savā starpā runājas. Man patīk uzzināt citu viedokļus un noskaidrot, kāpēc viņi domā tieši tā, kā domā. Ja to vēl piedāvā kā darbu, tad manā gadījumā iznāk apvienot patīkamo ar lietderīgo. Protams, šis ir izaicinājums. Lai gan arī iepriekš laika ziņu vadīšana nebija tikai runāšana studijā, darīju arī daudz ko citu – braucu ar laivu, gāju ūdenī, “mizoju” ar ričuku, biju brīvā dabā, tomēr šeit dinamika ir cita.
Kad tev kārtējo reizi pajautā, kāds būs laiks, droši vien zini, ko atbildēt?
Tā ir tā laime vai garoziņa, kas mani acīmredzot vēl kādu laiku pavadīs. Pēc profesijas esmu dārznieks agronoms, tāpēc meteoroloģija man ir tuva lieta joprojām, turklāt septiņus gadus spodrinātas zinības nekur nav zudušas. Baigais “nostradams” neesmu, bet kaut kādas sakarības esmu ievērojis.
Jaunajā situācijā “Preses klubā” balss sākumā uztraukumā netrīcēja?
Sākumā drusku raizējos par to, lai nesajūk televīzijas kanālu nosaukumi, kā savulaik gadījās, mainot radio stacijas. Protams, pirmajā raidījumā bija uztraukums. Tomēr, ja kāds domā, ka te pēkšņi viss ir mainījies, tā gluži nav. Starp citu, laika ziņām ir jāgatavojas – pēdējā laikā mēs ar Maiju tās sagatavojām paši. Protams, mainot nodarbošanos, tas prasa pieslīpēšanās laiku. Zinot, ka piecus gadus raidījuma kapteinis te ir bijis Aivis Ceriņš, man ir jāatbilst viņa uzliktajai latiņai – atbildība ir.
Interese par sportisku formas uzturēšanu arī ir viens no taviem hobijiem vai tomēr kaut kas vairāk?
Tā ir nepieciešamība. Mēs vairs neķeram mamutus, nebēgam no vilkiem un nav jāaizstāvas pret naidīgām ciltīm, cilvēka aktivitāte ir mainījusies, un runas par aptaukošanos nav bez pamata – tas ir diezgan reāli. Pats savulaik gadu esmu nodzīvojies, nepievēršot tam nekādu uzmanību, un pieņēmos svarā diezgan dūšīgi jeb, vienkārši sakot, “uzresnēju”.
Diemžēl, ja gribi pavadīt dzīvi kaut cik jauki arī pēc gadiem četrdesmit, ir jāvingro. Citādi parādās vēders, pietrūkst elpas.
Esmu no tiem, kas uzskata, ka sports nogalina, bet fiziskā kultūra – ārstē. Tāpēc neesmu cilvēks, kurš precīzi zina, kādā līgā spēlē Rīgas “Dinamo”, mani vairāk fascinē komandu nosaukumi, piemēram, “Čeļabinskas Traktor”. Bet, nopietni runājot, uzskatu, ka valdībai vajadzētu veltīt vairāk naudas parastajam cilvēkam un viņa veselības saglabāšanai nekā simts cilvēkiem visā valstī, kas varbūt gūst labus panākumus, bet pēc tam visu atlikušo dzīvi mēģina savākt savu veselību. Bez lozungiem un augstiem toņiem domāt par to, lai cilvēki labi justos. Skaidrs, ka tam nekādi pūšļotāji nav vajadzīgi. Pasaules veselības organizācija jau sen ir pateikusi, kas ir jādara, tikai nezin kāpēc pie mums par to maz informē sabiedrību. Cilvēkam nedēļā būtu jāpavada 150 aerobās minūtes, tas nozīmē – jāstaigā, un vēl divi spēka treniņi. Tas uzlabo kopējo dzīves kvalitāti, samazina sirds un asinsvadu slimību riskus. Gaidu, kad būs kāda sociālā kampaņa, kas aicinās cilvēkus nevis sportot vai skriet maratonus, bet kustēties tik daudz, lai viņi būtu veselīgi un nejustos slikti.
Zinu, ka palīdzi sportisko formu uzturēt arī citiem. Drīz būsi diplomēts fitnesa treneris?
Es nelietotu vārdu “sports”, drīzāk palīdzu cilvēkiem iegūt formu, samazināt vai palielināt izmēru. Tas ir ilgstošs process, kuram jāseko līdzi, jāvēro iznākums. Ja redzu, ka cilvēks ir milzu apņēmības pilns kaut ko darīt, un es savukārt zinu, ko darīt, tad piekrītu palīdzēt. Šobrīd tas gan ir tādā “standby” režīmā, jo televīzija, ģimene, ikdienas darbi – visam jāatrod laiks. Jau kādu laiku palīdzēju dažiem draugiem, tad nolēmu – pamācīšos, ja ir tāda iespēja. Skolas eksāmeni – sporta fizioloģija, psiholoģija, pedagoģija, sporta medicīna, veselības sports, uztura mācība un pirmā palīdzība – jau nolikti, vēl atlicis sporta federācijas eksāmens. Ir trenējamie, pašam jāpatrenējas. Tas, ko iesaku visiem no savas pieredzes – nevajag pārcensties. Neesam viduslaikos, ja slodze ir gudra, treniņam vajadzētu būt ar smaidu, bez lieka traumatisma.
Ko tu dari, kad nemuzicē, nesporto un neesi TV ekrānā?
Mūzika man ir viens no psihoanalīzes jeb meditācijas veidiem. Reizēm aizbraucam kaut kur tālāk kopā ar sievu vai visu ģimeni. Pagājušajā gadā bijām Krētā, bet nesmādējam arī tuvākas zemes – lieliski tūrisma piedāvājumi ģimenei ir arī tepat Igaunijā. Bet esmu sapratis, ka man pašam, iespējams, standarta atslābināšanās veidi neder, un rokmūziķa bohēmas laiks ir pagājis. Izklaidējos, lasot par kvantu fiziku – mani interesē, kas notiek ar šo pasauli. Tā nereti saskaras ar filozofijas vai psiholoģijas lauciņu, situācijas analīzi. Tie atklājumi ir mainījuši to, kā skatos uz pasauli – liela nozīme ir tam, kāds ir mūsu viedoklis par faktiem: uz visām lietām var palūkoties no dažādām pusēm. Viss atkarīgs no mūsu “skatiena”. Roberta Antona Vilsona “Kvantu psiholoģija” – rekomendēju visiem.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Labs cilvēks. Iejūtīgs. Mīlošs.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez fiziskām aktivitātēm un meitas sabiedrības.
Lielākais sasniegums darbā?
Jebkurš darbs, kurš paveikts ar prieku, un noslēgumā ir rezultāts.
Labākā izklaide?
Jokot. Kopā ar sievu esam īsts joku – arī pavisam melnu – ģenerators. Spēlēt ģitāru. Ceļot.
