Anša Starka seju labirintā 0
“Mākslas stacijā Dubulti” skatāma Anša Starka fotogrāfiju izstāde, vienviet apkopojot fotogrāfa dažādu personību portretus, kuri uzņemti žurnāla “Rīgas Laiks” intervijām kopš 2010. gada.
Tā ir 36 melnbaltu fotoportretu kolekcija ar ievērojamām personībām gan pasaules, gan Latvijas kontekstā – politiķiem, mūziķiem, dzejniekiem, māksliniekiem un dažādu jomu speciālistiem. Atlasītos uzņēmumus ekspozīcijai papildina Ulda Tīrona piemeklēti īsi fragmenti no intervijām.
Izstādes kuratore Inga Šteimane Anša Starka portretu fotogrāfijas nodēvējusi par jaunu lappusi Latvijas melnbaltā fotoportreta kontekstā, veidojot turpinājumu kultūras portretam, šeit atsaucoties uz 70. un 80. gadu fotogrāfijām izdevumos “Literatūra un Māksla” un “Liesma”.
Izstādi scenogrāfiski un arī idejiski veido divas daļas. Zālē pirmajā stāvā uz koka stendiem izkārtotas lielformāta fotogrāfijas – portreti (207×138 cm), savukārt otrā stāva telpā skatāmas to pašu personu neliela formāta portretu izdrukas, kas kārtotas pa perimetru zālei uz sienas plaknes. Ienākot izstāžu zālē, pirmā satiktā seja ir baletdejotājs Mihails Barišņikovs, bet, “apejot tai apkārt”, nokļūsti teju vai attēlu un seju labirintā – eksprezidents Andris Bērziņš, mākslinieks Kristiāns Bolotanskis, režisors Alvis Hermanis, ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis, kinorežisors Vims Venderss, gleznotājs Laris Strunke, Viņa Svētība dalailama, komponists Gija Kančeli un daudzas citas spilgtas personības. Vislielākais no portretiem, kas sniedzas līdz pat zāles griestiem, ir Ivara Zviedra filmas “Dokumentālists” (2012) zvaigzne Inta Ozoliņa, kas karaliskā pozā, it kā ar skatu no augša, raugās uz pārējām izstādes zvaigznēm: “Es jums jebkuru aktrisi nospēlēšu” – vēsta citāts pie portreta no intervijas ar Ozoliņu “Rīgas Laikam” 2012. gada maijā.
Starp zālē eksponētajiem attēliem atkāpšanās distance, lai ar skatienu aptvertu katru portretu, nemaz nav tik liela. Skatītājs it kā ir spiests katru seju tvert tuvplānā, izstaigāt acīm katru sejas vaibstu, lai iegūtu kopbildi. Starka iecere, veidojot izstādi, bijusi panākt sajūtu, ka skatītājs nokļūtu starp sejām, kas lielākas par viņu pašu, un lai tas atgādinātu brīdi, kad viņš fotografē, būdams vien savas acs lielumā, un visu uzmanību aizņem sejas ainava tuvplānā.
Šāda iecere un izvēlētie lielie formāti seju tuvplāniem rada par tām skulpturālu iespaidu, kur pamatformas iezīmē galva, deguns, ausis un katra portretētā īpašās iezīmes – dzimumzīmes, matiņi, grumbas. Fotogrāfs nesenā intervijā “KDi” stāsta: “Seju vai cilvēku bildēšanā esmu sapratis, ka tas ir kā slinka tēlniecība. Materiāls pats kustas, atliek tikai piefiksēt /../” Tomēr pārdomājot izstādes ieceri un raugoties uz fotogrāfijām kā ansambli un veidu, kā tās izkārtotas telpā, pārņem atsvešinoša sajūta. Personas šeit kļuvušas statiskas. Tādēļ šķita daudz “ērtāk” vērot fotogrāfiju izlasi otrā stāva ekspozīcijas daļā, kur mazajos formātos katra personāža dažādas portretu versijas, atšķirīgās pozās, žestos, grimasēs, ļāva pietuvoties katra individualitātei un no sejas vai ķermeņa ekspresivitātes rakstura konstruēt savu sajūtu par personību.
Domājot, kādēļ tas raisīja šādu priekšstatu, sapratu, ka izstādes kopumā svarīgi apzināties, ka uzņēmumi, kas šeit redzami, tapuši interviju laikā un to sava veida mērķis bijis (ir) ilustrēt vai papildināt publikāciju. Publicētās fotogrāfijas žurnālā raisa lasītājā/skatītājā emocionālu rezonansi, kas ir mijiedarbe starp tekstu un attēlu. Šeit attēli, izcelti ārpus žurnāla vākiem, ir mainījuši savu kontekstu. Fotogrāfijas un to personāži ir kļuvuši pašvērtīgi, nolobot tos slāņus uztverē, kas apaug ar vārdiem un izteikumiem, kas lasāmas intervijas tekstā.
Tas savukārt noved pie atziņas par attēla lomu un iespējām mūsdienās. Mūsu priekšstatus par populārām vai zināmām personām lielā mērā nosaka fotogrāfijas, ko varam vērot dažādos izdevumos vai interneta vidē. Tādēļ Starka uzņemtos portretus būtu iespējams interpretēt kā sava veida spekulāciju ar priekšstatiem, kas varētu veidoties vai ir izveidojušies par kādu personu. Šādā kontekstā Starka bildes tiecas izcelt citas kvalitātes, arī konstruēt citu nozīmi portreta iespējām, tādu, kas sniegtu par portretēto personu jaunu informāciju.
Šādu attēlu saturu veidošanu noteikusi fotogrāfa “pozīcija” fotogrāfijas tapšanas procesā, proti, atteikties no zināšanām par kādu personu un tvert to bez konteksta, kas vairāk vai mazāk zināms par katru populāro personu, tās profesijas vai viedokļu specifiku. Līdz ar to Starka fotogrāfijas neveido personāža darbu vai domu atspulgu, bet ir objektīvs tā ārējā veidola tvērums. Šāda pieeja uztverama kā mērķis tuvināties būtiskajam katrā individualitātē, iestatot asumu un skatītāja redzes fokusu sejas vaibstiem jeb, kā Starks to dēvē, “sejas ainavai”.
