Žaneta Ozoliņa: ANO rezolūcijas “Par sievietēm, mieru un drošību” atblāzmas Latvijā 16
Žaneta Ozoliņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pērn jūlijā valdība apstiprināja Latvijas pirmo “Nacionālo rīcības plānu ANO Drošības padomes Rezolūcijas Nr. 1325 “Par sievietēm, mieru un drošību” mērķu īstenošanu valstī 2020.–2025. gadam”, kas izstrādāts Ārlietu ministrijas vadībā.
Lasītājam, kurš regulāri neseko drošības politikas attīstības līkločiem, šī ziņa varētu šķist kā nepieciešams solis, sekojot sabiedroto rīcībai, lai demonstrētu solidaritāti un uzticību kopīgi pieņemtiem principiem un simboliski apliecinātu atbalstu ANO dienaskārtībai apstākļos, kad Latvija gatavojas kandidēt uz ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles vietu.
Abi minētie apsvērumi ir ievērības cienīgi un pietiekami, lai Latvijā parādītos savs nacionāla līmeņa rīcības plāns, kurā definētie uzdevumi ir nozīmīgi gan mūsu valstij, gan starptautiskajai sabiedrībai.
Tie paredz “(1) sabiedrības, īpaši jaunās paaudzes, izpratnes un zināšanu veicināšanu par dzimumu līdztiesību un ar dzimumu saistītas vardarbības izskaušanu; (2) apmācības aizsardzības un iekšlietu sektoram, tai skaitā dzimumu līdztiesības konsultanta pozīcijas izveidi un (3) Latvijas pieredzes un zināšanu nodošanu tālāk”.
Jāteic, ka plāns ir detalizēti izstrādāts, konkrēts, kas negadās bieži, tā īstenošanā aicināti piedalīties valstiskie un nevalstiskie spēlētāji. Šī dokumenta caurviju ideja ir iespējot Latvijas sabiedrību dzimumu līdztiesības jautājumos un sniegt atbalstu sadarbības partneriem, kuriem noderīga valstī uzkrātā pieredze.
Lai arī enerģiskā apņemšanās ieviest rezolūciju Nr. 1325 ir sveicama, tomēr ir vairāki kritiski jautājumi, uz kuriem pagaidām nav sniegtas atbildes.
Pirmkārt, kāpēc Latvija, kura ar zināmu regularitāti atkārto sev un pasaulei, ka esam dažādu dzimumu līdztiesības indeksu augšgalā un starptautiskajos ziņojumos atzīta šīs jomas līdere, nemaz nerunājot par biežo atsaukšanos uz sievietēm augstākajos politiskajos amatos, savu rīcības plānu pieņēma tikai 2020. gadā, ja ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1325 ir pieņemta 2000. gadā?
Kādi bija tie iemesli, kuri kavēja 20 gadu garumā savu lepošanos ar dzimumu līdztiesības panākumiem padarīt zināmus starptautiskā mērogā?
Otrs jautājums rodas saistībā ar rīcības plāna galvenajiem uzdevumiem. Kā tā ir gadījies, ka dzimumu līdztiesības “lielvalsts” divdesmit gadu garumā kopš ANO rezolūcijas Nr. 1325 pieņemšanas nav veikusi Aizsardzības un Iekšlietu ministriju un tās pakļautībā esošo iestāžu darbinieku apmācības šajos jautājumos?
Pēc rezolūcijas pieņemšanas NATO aktualizēja sieviešu lomu miera veicināšanā un konfliktu risināšanā, aicinot dalībvalstīm izstrādāt savus nacionālos rīcības plānus. Latvija šajā sarakstā ir pēdējā.
Varam būt gandarīti, ka Nacionālajos bruņotajos spēkos dien gandrīz 17% sieviešu, kas ir cienījams rādītājs NATO dalībvalstu vidū (vidēji 8–13%). Taču lepnumam būs pamats tajā brīdī, kad sievietes ar augstākajiem rangiem būs komandējošo struktūru sastāvā.
Treškārt, Latvijā nav pietiekami novērtēts ANO rezolūcijas Nr. 1325 ārpolitikas un starptautiskās drošības stiprināšanas potenciāls. Nacionālais Rīcības plāns daudz lielāku uzmanību pievērš Latvijas sabiedrības izglītošanai, kas, protams, arī ir nepieciešams uzdevums, bet nepietiekami uzsver valsts lomu un iesaisti miera un drošības stiprināšanā.
NATO un Eiropas Savienība šobrīd lielu uzmanību pievērš krīzes risināšanas mehānismu attīstībai, pēckrīzes atjaunošanas darbiem un noturīguma veicināšanai. Tās ir jomas, kurās nepieciešama sieviešu iesaiste ar viņu rīcībā esošām zināšanām, prasmēm un spējām.
Un noslēgumā vēl viens jautājums – kā Latvija gatavojas izmantot Nacionālo rīcības plānu Latvijas dzimumu līdztiesības kapitāla popularizēšanai starptautiskā līmenī, ja joprojām notiek iekšpolitiskas papīra zobenu cīņas par Stambulas konvencijas ratificēšanu?
