Egils Līcītis: ANO pazūd, kad visvairāk vajag 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Internetā bija attēlotas lietas, kuras pazūd visneīstākajā brīdī, kad tās visvairāk vajag. Atslēgas, mobilais telefons, maciņš… un ANO! Par Ņujorkā bāzēto pasaules jumtu, Apvienoto Nāciju Organizāciju izveidojies priekšstats kā par ieregulētu dalībvalstu diplomātu klubiņu, kura biedri staigā apkārt Napas ielejas vīna notraipītās drēbēs, silti spiež viens otram rokas, čalodami starptautiskās konferencēs, bet ir bezspēcīgi nopietnu lietu risināšanā.
Kad ir tiešām planetāra mēroga problēma – Krievijas vardarbīgs iebrukums Ukrainā, draudēšana ar kodolieročiem, atomspēkstaciju bumbošana un nekontrolēta pārņemšana, ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs no sava sēdekļa spēj izspiest vienīgi, ka “Ukraina tiek iznīcināta visas pasaules acu priekšā, šī traģēdija jāpārtrauc”. Nesaucot uzbrucēju vārdā, lai gan Krievija ir lielvara, kas sagādā partneriem, maigi sakot, neērtības un sāpīgus pārdzīvojumus. Nepieminot, ka Ukraina ir ANO dibinātājvalsts, un kā loģiski jautājis ukraiņu prezidents Volodimirs Zelenskis – ja ANO nespēj aizstāvēt no agresijas dibinātājvalsti, ko tā var?
Ko var Apvienotās Nācijas? Ieciklēties kā veclaicīgs sienas pulkstenis ar dzeguzi uz ukraiņu zemē nogalināto civilistu un bēgļu skaitīšanu. Vēl nesen nebija notikšķējis ne tūkstotis dokumentētu iedzīvotāju upuru, kaut bojāgājušo ir daudzreiz vairāk. Būt pret “Meta” tīkla atļauju vēlēt nāvi asinsdzērājam Putinam un krievu militārpersonām, jo tie “ir izteikumi, kas satur naidu un aicinājumus uz vardarbību”. Un vēl “ģenerālais” Guterrešs pauda sašutumu par pamatīgo bojājumu stipri būvētai zaļajai politikai, ja valstis atgriezīšoties pie enerģijas ieguves no akmeņoglēm, atraidot Krievijas kurināmo. Tikmēr reāla kara apstākļos – Eiropas vidū, nevis tālos Antarktīdas ledājos! – Apvienotās Nācijas noliktas uz lāpstiņām un piespiestas pie sienas, bez komentāriem. Guterrešam actiņas nav pietiekami gaišas, lai saskatītu, un ANO šķietami neinteresē fakts, ka Kremlis sabradā otras valsts suverenitāti, ka Drošības padomes pastāvīgā locekle ir valsts, kura bez mitas izplata melus un uzvedas kā terorisma citadele. Tas, neraugoties uz nosodījumu ofensīvai pret Ukrainu, ko balsojumā ANO paudušas 142 valstis, 35 atturoties un piecām atbalstot Maskavas nostāju.
Redzot vadošās miera uzturēšanas platformas bezpalīdzību, Japānas premjers Fumio Kisida izteicies par pasaules kārtības maiņu, jo nav pieņemama agresīvā Krievijas rīcība kā ANO Drošības padomes pastāvīgai loceklei, uz kuru gulstas milzu atbildība par mieru visā pasaulē un starptautiskās sabiedrības stabilitāti. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ANO diplomātiskās darbības nosaucis par izgāšanos, nespējot pildīt pamatfunkcijas miera nodrošināšanā. Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess nesaudzīgi skarbi vaicājis – kādēļ nepieciešama ANO, ja nav iespējams neko izdarīt ar tik masīvu karu?
Jāvēlē droši vien jauns, aktīvāks ANO ģenerālsekretārs, kurš apzinās – esam kodolkonflikta ēnā! Nevar neko nedarīt, bāzt galvu smiltīs kā strausam, lai “neprovocētu, nekaitinātu Krieviju” – ir jāstrīpo terorvalsts no Drošības padomes locekļu pastāvīgā piecnieka saraksta un jāizslēdz no dalības organizācijā.
Tāpat kā Padomju Savienību izslēdza no valstu savienības pēc uzbrukuma Somijai 1940. gadā, ievērojami kaitējot PSRS starptautiskajam prestižam. Redzot pasaules jumta ietekmējamību, Kremlis bez kautrēšanās dodas kontruzbrukumos, nikni zēvelējot ANO padoto UNESCO organizāciju, kura sniedzot “feiku” informāciju par Krievijas specoperāciju un pakļāvusies rietumvalstu politiskām ambīcijām.
Pēc Maskavas prāta pasaules organizācijas un sabiedrība kļuvuši par politiski angažētiem, kolektīvajiem Rietumiem izdabājošiem instrumentiem, un tikai Aleksandrs Grigorjevičs Lukašenko un Bašars Hafezovičs Asads ir brīvi domājoši valstu vadītāji. Patiesībā Krievija neko citu nav pelnījusi kā pilnīgu ignoranci un izolāciju no civilizētām valstīm.
Tiesa, Krievija kā ANO dibinātājvalsts, kura pārkāpj visas hartas un statūtus, un izjauc starptautiskās kārtības pamatprincipus, ir nodrošinājusies ar “neizslēdzamību” no organizācijas ar Drošības padomes pastāvīgās locekles veto tiesībām uz un par visu. Tas nenozīmē, ka uz Kremļa izdarībām jānoraugās kā žņaudzējčūskas nohipnotizētiem trusīšiem. Jāatrod normas, kas ļautu pieņemt izšķirošus lēmumus pret agresoru, vai pēc Zelenska ieteikuma – jādibina jauna atbildīgu valstu savienība, kam ir spēks un sirdsapziņa, lai sniegtu palīdzību 24 stundu laikā, ātri un efektīvi atbildot uzbrukuma sācējam.
