ANO globālais migrācijas pakts: kāpēc Latvijai nebūtu jāpievienojas 0
Autors: Rihards Kols, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs (Nacionālā apvienība)
Neskatoties uz faktu, ka ANO Globālo migrācijas kompaktu (turpmāk – pakts) plānots apstiprināt jau 11. decembrī, līdz pat Nacionālās apvienības (NA) aicinājumam tam nepievienoties neviens neuzskatīja par nepieciešamu paktu vispār apskatīt. Nav brīnums, ka tagad, nedēļu pirms dienas, kad jāpieņem lēmums, sabiedrībā, Saeimā un valdībā plosās pamatīga viedokļu vētra.
Uzreiz uzsvēršu – ja uzskatāt, ka pret paktu iestājas tikai “nacionālisti” un “populisti”, tad paskatieties, piemēram, uz liberālo Austrāliju un Šveici, kas oficiāli paziņojušas par nepiedalīšanos. Tāpat ne mēs, ne citas valstis nekādā veidā nepretojas migrantu un bēgļu cilvēktiesībām vai tiem pamatprincipiem, kas jau nostiprināti nacionālā un starptautiskā līmenī.
Tagad, kad to esam atrunājuši – kāpēc tad Latvijai nevajadzētu atbalstīt šo dokumentu?
Pakts tika definēts šā gada 30. jūlijā. Pagājuši pieci mēneši, un tikai burtiski nupat vienošanās teksts ticis steidzīgi iztulkots latviešu valodā, beidzot ļaujot ar to iepazīties gan iedzīvotājiem, gan arī valdībai, kurai būs “pa galvu, pa kaklu” jāpieņem lēmums par to, vai atbalstīt šo kompaktu vai ne.
Nevar noliegt – paktā ir gana daudz labu ideju un priekšlikumu par to, kā risināt migrācijas problēmas, un to, kā sadarboties starpvalstu līmenī. Ja tas būtu vienīgais, kas šajā kompaktā paredzēts, iebildumu nebūtu. Daudzas no paktā minētajām aktivitātēm Latvija jau īsteno dažādos formātos – gan nacionālā, gan Eiropas Savienības (ES), gan, jā, arī ANO līmenī, piemēram, ar attīstības instrumentiem. Varu tikai pievienoties paktā teiktajam, ka ir jāstiprina ārējās robežas un jācīnās ar migrācijas cēloņiem, ka jācīnās ar organizēto noziedzību, cilvēktirdzniecību.
Un tomēr.
Šis kompakts tomēr ir starptautiska vienošanās par migrācijas regulēšanas mehānismiem. Kompakts it kā gan neesot juridiski saistošs – un tā patiešām ir minēts pat paša dokumenta tekstā. Ka tas ir mūsu labās gribas paziņojums, politiska deklarācija. Vienlaikus šis pakts norāda uz kopēju apņemšanos uzsākt darbu pie šo principu un politiku īstenošanas, iedzīvinot tos savu valstu likumdošanā un praksē. Ar pievienošanos, mēs deklarējam savu apņemšanos īstenot tajā minēto politiku, mēs piekrītam visam, kas tajā minēts – arī strīdīgajiem, neizdiskutētajiem jautājumiem.
Šeit vietā būtu pieminēt starptautiskās paražu tiesības – uzvedības noteikumus, kas izveidojušies vēsturiski ilgstošas faktiskās pielietošanas rezultātā. Pēc pievienošanās paktam, tas varēs tikt uzskatīts par starptautisko paražu tiesību kodifikāciju, kas apkopo valstu vispārējo praksi migrācijas jautājumos, tātad, tas kļūs valstīm saistošs. Tāpat dokuments var tikt vēlāk izmantots kā pamatojums tālāku, jau saistošu regulējumu ieviešanā.
Tie, kuri iepazinušies ar pilnu pakta saturu, būs pamanījuši dažādas interesantas lietas – piemēram, tiek minēta „regulāra“ un „neregulāra“ migrācija. Legāla vai nelegāla migrācija vairs netiek nodalīta viena no otras. 23. punkta i) apakšpunktā norādīts, ka valstīm jādara viss iespējamais, lai atvieglotu „neregulārā“ migranta kļūšanu par „regulāro“ migrantu, tādējādi faktiski pasludinot visus migrantus par vēlamiem un ielaižamiem valstī.
Nacionālo valstu loma, par spīti paktā minētajam, ilgtermiņā praksē var tikt potenciāli mazināta. Ar pakta 33. punktu tiek plānots “pāraudzināt” sabiedrību, “veidojot [pareizus] priekšstatus” par imigrantiem un ierobežojot mediju brīvību, apņemoties potenciāli pat atņemt sabiedrisko finansējumu tiem medijiem, kuri nepublisko “pareizo” viedokli migrācijas jautājumos.
Tas viss – uz skaidri zināmā, gan Eiropas, gan vietēja līmeņa sabiedrības domas aptaujās noskaidrota sabiedrības viedokļa fona. Migrācija ir viena no tēmām, par kuru sabiedrības vairākumam ir ļoti negatīvs viedoklis, kas balstīts mūsu vēsturiskajā pieredzē. Ņemot vērā, ka valdības 2014.gada migrācijas krīzes laikā pieņemtie lēmumi izpelnījās plašu sabiedrības nopēlumu, atkārtoti klaji ignorēt mūsu pašu iedzīvotāju domas tik strīdīgos jautājumos ir vienkārši nepieļaujami.
Abstrahējoties no kompakta satura, tomēr mulsinošs ir arī fakts, ka neviens tā arī nav spējis atbildēt uz vienu jautājumu, kas izskanējis neskaitāmas reizes: kāpēc Latvijai jāpievienojas šim kompaktam? Kāda no tā ir jēga?
Principā, ir divi atbildes varianti – vai nu mēs iesaistāmies “vienkārši tāpat”, mīļā miera labad, patiesībā nemaz neapņemoties strādāt pie visu dokumentā minēto mērķu izpildes, vai arī mēs pievienojamies tāpēc, ka šim kompaktam tomēr ir dziļāka nozīme Latvijas nākotnes kontekstā. Abas atbildes ANO migrācijas kompakta kontekstā nav pieņemamas.
Lai gan “juridiski nesaistošs”, šis dokuments norāda uz attieksmi, uz nodomiem un plāniem. Ja visi dokumentā minētie pasākumi nav mūsu plānos, vai tiešām mēs esam gatavi maldināt starptautisko sabiedrību?
Vai tam, ko mēs kā valsts sakām, vairs nav nozīmes? Uzskatu, ka tam ir nozīme. Pozitīvi vērtējams fakts, ka valdība ņems vērā Saeimas balsojumu jautājumā par Latvijas atbalstu ANO Migrācijas paktam. Argumentu par labu Latvijas dalībai šādā paktā gluži vienkārši nav, un mums tam nebūtu jāpievienojas – tā vietā varam apgūt paktā minētās labākās prakses, neradot potenciālas juridiskas sekas mūsu valstij.
