Annas Laicānes ikdienas ainiņas uz trotuāra 0
Kas ir trotuārs, zina katrs lielas un mazas pilsētas cilvēks. Tā ir maza drošības saliņa pilsētā kājāmgājējam un nu jau arī riteņbraucējam, reizēm skrituļotājam un skeiterim. Mākslas galerijā “Jēkabs” līdz 21. novembrim skatāms mākslinieces Annas Laicānes trotuārs izstādē “Uz trotuāra”, kurā apskatāmas 12 gleznas.
Trotuārs ir vieta, kur vistiešāk atklājas ainas un fragmenti no dzīves. Tā ir maza, nosacīti norobežota strēlīte, kur pilsētnieki un pilsētas ciemiņi pilnasinīgi un netraucēti izdzīvo savu ikdienu. Pilsētas centrā tās ir nelielas skatuvītes ar aktieriem kostīmos, piemeklētos pēc pašu izvēles, bet nomalēs uz trotuāriem sākas dokumentālā filma ar aktieriem bez grima. Prieks, melanholija, tikšanās un šķiršanās, sarunas un vientulība, rutīna un svētki – viss vienuviet.
Galerijas pārstāvis Jānis Piesis, raksturojot mākslinieci un viņas darbus, teic: “Savos darbos Anna ļaujas baudīt un nodot skaitītājam nodiluša balkona margas, nelīdzenas sienas raupjumu, ūdens šļakstus uz strūklakas malas, durvju krāsas pieredzi, aizsvīduša, netīra stikla matējumu un gaismēnu rotaļu uz ietves. Taču būtiskākais ir – kā šajā vidē, šajā detaļu virknējumā un apstākļos jūtas cilvēks… suns… putns… Kā viņi dzīvo un veido šo vidi un kā vide iespaido viņus!” Kā būtiskāko un mākslinieci raksturojošāko J. Piesis min spēju akcentēt raksturīgāko un skaistāko. “Viens mirklis, lai garām slīdošais skatiens pamanītu izteiksmīgo, apstātos pie bērniem, putniem un suņiem, kas dzīvo savu dzīvi neatkarīgi no pilsētā notiekošā. Tāpat kā cilvēka atmiņa saglabā viņam būtisko un izdzēš nesvarīgo, tā Anna savā glezniecībā atsakās no nenozīmīgām detaļām, to vietā akcentējot raksturīgo un skaisto,” skaidro J. Piesis.
Māksliniece strādājusi dažādos žanros un pēdējā laikā pievērsusies figurālajai glezniecībai. Anna strādā eļļas tehnikā, un, attīstot savu rokrakstu, viņa nekoncentrējas uz formu, bet idejas nodošanu skatītājam. Raksturojot viņas mākslas darbus, izceļ viņas dažādos krāsu aspektus – toni, faktūru, gaismēnu attiecības, krāsu, materialitāti un to, kā viņa ielūkojas objektā līdz tā vissīkākajam niansēm. Gleznojot ārpus telpām, mākslinieces darbos nostiprinājušās impresionistiskās tendences. Pati māksliniece savu darbu fragmentārās kompozīcijas izvēli skaidro šādi: “Negribu, lai ar gleznas malām viss beigtos. Es atstāju “neierāmētu” kompozīciju, tādu, kuru skatītās var turpināt.”
Anna glezniecību salīdzina ar mūziku, uzverot, ka tai jābūt tikpat spēcīgai, piesātinātai ar enerģiju, domām un pārdzīvojumiem. “Laba mūzika tāpat kā māksla neprasa paskaidrojumus vai žanra analīzi, harmonija atklājas stilistiskā daudzveidībā, kas sadzīvo vienā mākslas darbā,” skaidro māksliniece.
Paralēli pilsētas ainām māksliniece mēdz uzgleznot ko ļoti sulīgu – ziedošu kastani vai karaliski sarkanas tulpes, pievēršot uzmanību krāsai, formai, gaismai un faktūrai. “Meklējumi pēc skaistā un citādā mēdz Annu aizvest uz kādu citu valsti – šogad tā bija Portugāle. Tāpēc starp atpazīstamām Rīgas noskaņām izstādē var aplūkot pa kādam Porto vai Lisabonas fragmentam. Māksliniece smeļas iedvesmu arī pasaules mūzikā, ko ietekmē daba un kultūra, ļaujot saskatīt dažādas dzīves uztveres un redzējumus,” atklāj J. Piesis. Pati māksliniece par gleznas tapšanu un radošo procesu saka: “Mans teiciens, ka modei nav jāseko, mode jārada pašam. Jā, tad ir iespējams būt laikā un telpā, neesot pārņemtam ar citu viedokļiem. Glezniecībai būtu jābūt patiesai. Ir jārada tas, kas patiešām uzrunā, satrauc, sajūsmina. Ir jāpatīk tam, ko es daru. Nevar iztikt arī bez šaubām, taču tās arī pieder pie radošā procesa.”
Šajā izstādē apskatāmi 12 mākslinieces stāsti, jo katra glezna ir kā atsevišķs stāsts. Māksliniece savos darbos ataino cilvēka mijiedarbību ar dabu un pilsētvidi. Viņu interesē tagadnes elpa. “Nav jāgaida, kamēr sāksies dzīve, tā jau notiek. Un man patīk to pamanīt, saskatīt tās viena ieraudzīta kadra kompozīcijā.”
