“Dziedot cilvēks atdzimst”. Annas kundze dziedājusi korī kopš Latgales Dziesmu svētkiem 0
Divpadsmitgadīgā Varakļānu meitene Anna Kokare 1940. gada jūnijā bija to Latgales Dziesmu svētku 8000 koristu vidū, kuri Daugavpilī Stropu kalna estrādē izdzirdēja paziņojumu, ka Krievijas karaspēks pārgājis Latvijas robežu. Koris toreiz trīs reizes nodziedājis “Dievs, svētī Latviju!”.
Anna Kokare 26. oktobrī tuvinieku lokā svinēja 90. dzimšanas dienu, taču vēl viena sumināšana viņai gaidāma janvārī. Tad senioru koris “Vefietis” sveiks gaviļniekus, kam gada nogalē bijušas apaļās un pusapaļās jubilejas. Annas kundze teic, ka viņai atmiņa vairs nav tik laba kā agrāk, daudz kas piemirsies, taču savu pirmo piedalīšanos lielajos Dziesmu svētkos atceras spilgti. Gan kā kopā ar citiem Varakļānu Valsts ģimnāzijas koristiem brauca ar vilcienu uz Daugavpili, gan kā dziedāja diriģenta Teodora Reitera veidoto svētku programmu. Un gaidīja ierodamies Valsts prezidentu Kārli Ulmani. Taču svētku dalībniekiem un skatītājiem piepeši tika paziņots, ka viņš neieradīsies. “Mēs uzzinājām, ka krievu karaspēks pāriet Latvijas robežu. Es gan savā agrā jaunībā nesapratu, ko šis notikums īsti nozīmē,” stāsta Anna. “Mēs vairākas reizes dziedājām “Dievs, svētī Latviju!”, un visa lielā Stropu estrāde raudāja.” Viņa atceras, ka varakļānieši bažījušies, kā nu tiks atpakaļ mājās. Vilciens bijis tik pārpildīts, ka braukuši pat uz vagona kāpnītēm.
Vidusskolu Anna pabeidza 1947. gadā, bet vēl pēc diviem gadiem, absolvējusi medicīnas māsu skolu, norīkota darbā Gulbenē. “Tur bija jauktais koris “Atbalss” . Dziedāju tajā, arī uz Dziesmu svētkiem braucām, cik jau nu varējām,” teic Anna. Koris devies koncertēt arī uz Krieviju un Vāciju.
Pārtraukums koristes “karjerā” A. Kokarei bija tad, kad piedzima bērni. Dēls Igors ir elektroinženieris Siguldā, meita Ingrīda – daktere Sauriešu slimnīcā. “Igoram tagad ir 63 gadi. Toreiz, kad viņu gaidīju, vispopulārākais vārds zēniem bija “Aivars”. Bet es nesen biju izlasījusi grāmatu par kņazu Igoru un domāju: ja piedzims dēls, tad būs man Igors, būs gluži kā kņazs,” atceras mamma.
Par medmāsu Anna nostrādāja 44 gadus. Uz Rīgu atbrauca 1999. gadā, kad dzīvesbiedrs jau bija mūžībā un uz galvaspilsētu aicinājis kādreizējais klasesbiedrs, kam arī sieva jau bija mirusi. “Kopu viņu slimības laikā. Vēlāk viņš man atstāja šo Juglas dzīvoklīti,” teic Anna. Pieradusi dziedāt korī Gulbenē, arī Rīgā viņa ļoti vēlējās turpināt. Izvēle bijusi starp diviem kolektīviem, taču kora “Vefietis” dalībniece Ruta pārliecinājusi: “Nāc pie mums!” 21. decembrī koris pulcēsies pie Ziemassvētku eglītes.
“Telpas tagad atjaunotajā VEF pilī ļoti aizņemtas, un janvārī, kad apsveiks četrus apaļos jubilārus, nekāda ilgā pasēdēšana nav paredzēta,” stāsta koriste. Viņa nav vienīgā brašā deviņdesmitgadniece “Vefietī”, jo cita dalībniece Valentīnas kundze šādu skaistu dzimšanas dienu nosvinējusi jau šā gada sākumā.
Korī ir tradīcija, katru jubilāru sveicot, nodziedāt kādu no viņa mīļākajām dziesmām. Annai ļoti patīk “Miglā asaro logs” Valda Zilvera aranžējumā: “Zilveris ir gulbenietis, un mums visiem dzīvē ir bijušas mīlestības.” Taču diriģente Dace Neimane pierunājusi svinīgajam mirklim izvēlēties Ulda Stabulnieka melodiju “Paliec un neaizej”.
Anna ir sakrājusi daudzu aizvadīto Dziesmu svētku bukletus un ieminas, ka labprāt tos atdāvinātu kādam interesentam. Viņa goda vietā glabā arī svētku dalībnieces nozīmītes. Izlasu dažus gadskaitļus: 1973. (togad notika Dziesmu svētku simtgadei veltītie LPSR XVI Vispārējie latviešu dziesmu svētki), 1993., 2008. (“Tie bija mani pēdējie svētki, nākamgad jau vairs nestāvēšu Mežaparka estrādē, lielkoncertu skatīšos televīzijā,” saka Anna).
Vaicāta, kuras dziesmas no visbiežāk svētku repertuārā iekļautajām patikušas visvairāk, Anna teic: “”Gaismas pils”, “Manai dzimtenei”, “Jāņu vakars”, “Lauztās priedes” un, piemēram, ļoti skaista dziesma jauktajam korim ir “Aiz ezera augsti kalni”. Visas mīļas, patīkamas. Tās cilvēku it kā paceļ augšup, un dažreiz, ieskatoties sevī, šķiet, ka dziedot atdzimsti.” Diriģenti, kuri atstājuši uz koristiem un svētku koncertu skatītājiem visspilgtāko iespaidu, Annasprāt, ir Terēzija Broka, Jānis Dūmiņš, brāļi Kokari, Haralds Mednis, pēdējā laikā – Romāns Vanags.
“Vefietis” pašlaik mācās melodiju “Mūsu Tēvs debesīs”. Anna šo Emiļa Melngaiļa 1921. gadā sacerēto garīgo kora dziesmu ar Tēvreizes vārdiem atceras jau no bērnības. Viņas mamma bijusi stingra katoliete, arvien ņēmusi līdzi bērnus uz baznīcu. “Augšā pie ērģelēm dziedājām dziesmiņas Dieva godam,” saka sirmā kundze. Dziedāt dievnamā viņai paticis, bet iet pie grēksūdzes gan ne.
Arī māsām Marijai un Zinai arvien dziesmas bijušas mīļas. Marija bijusi ģimenē jaunākā, taču šogad aizgājusi mūžībā. Kad Anna ciemojas Varakļānos dzimtas mājās pie Zinas, māsa parasti ierosina: “Uzdziedi kaut ko skaistu!” Arī mājās, veicot ikdienišķos darbus, Anna savā nodabā dzied vai nu “Pūt, vējiņi!”, vai “Miglā asaro logs” vai kādu citu prātā iešāvušos melodiju. Viņa uzskata, ka dziesma dara dzīvi saturīgu, bez tās cilvēks nemaz nevar iztikt. Annai ir seši mazbērni un astoņi mazmazbērni. Viņa teic: “Kad satiekamies, saku mazmazmeitiņām dvīnītēm Elīnai un Annai: tagad kopā padziedāsim! Viņas dzied bērnudārzā iemācītās dziesmas, es – līdzi.”
