Annas Heinrihsones teātra darbi „Vīna studijā” 0
Elizabetes ielā “Vīna studijā” līdz 10. septembrim skatāma mākslinieces Annas Heinrihsones izstāde „Teātra darbi”. „Mākslai un vīna radīšanai ir daudz kā kopīga, tāpat kā to baudīšanai,” teic „Vīna studijas” direktore Ilze Freimane.
„Veidojot izstādes, cenšamies, lai saviem klientiem dotu pēc iespējas plašāku skatījumu un daudzveidību Latvijas laikmetīgās mākslas norisēs. Mēs visi dzīvojam straujā laikā un lielā informācijas gūzmā, tāpēc ne vienmēr ir laiks apmeklēt visas jaunākās izstādes, kas notiek Rīgā. Šobrīd skatāmajā Annas Heinrihsones izstādē ir viņas radītās skices teātra izrādēm, kas ļauj kaut nedaudz ieskatīties izrādes radīšanas procesā un teātra aizkulisēs. Izstāde ir konceptuāla un interesanta, apliecinājums Annas personībai un radošajam garam,” teic I. Freimane. Jāpiezīmē, ka kādu daļiņu no izstāde, apmeklētājs var paņemt sev līdzi. „Regulāri, reizi trijos mēnešos pie mums Stabu ielas un Elizabetes ielas „Vīna Studijās” mainās mākslas izstādes un jau par tradīciju kļuvusi vīna saiņošana dizaina papīrā ar jaunākās izstādes gleznu reprodukcijām,” smaidot atklāj I. Freimane.
Pati māksliniece par jaunāko izstādi teic: „Viss sākas ar domāšanu. Jebkura sadzīviska situācija, jebkas nejauši redzētais var pamudināt uz ideju. Tas ir skatīšanās un lasīšanas periods. Sākums. Pēc tam eiforija, kura rodas no domas „noķeršanas aiz astes“ jāiesprosto zīmējumā. Ir grūti, dažreiz doma izvairās no zīmējuma konkrētības. Ir jāskatās uz zīmējumu svešām acīm, jo tas ir pamatmateriāls tālākam posmam izrādes ceļā, pēc tā vadoties, kostīms tiks šūts, krāsots, vecināts, apdzīvots. Un tad nāk aktieris ar savu izdzīvoto domu. Zīmējums paliek kā izlietota čaumala, no kuras ir piedzimis tēls.”
Mākslas zinātniece Ilze Žeivate raksturojot mākslinieci teic: „A. Heinrihsones gleznas, zīmējumi un instalācijas veido pilnīgi savrupu tēlu pasauli – A. Heinrihsones mīmu teātri, kurā katrs jauns darbs kā filmas kadrs uztverams par iepriekšējā mākslas darba turpinājumu. Ar bērnu zīmējumiem raksturīgu tiešumu māksliniece ieved mūs savā eksistenciāli asociatīvajā pārdomu pasaulē – ironiski smeldzīgā un traģikomiskā: A. Heinrihsones varoņi sapņo, skumst, raud un smejas, kliedz, simboliski žestikulē, pauzē. Vai arī – ieraugām eņģeļu tiešos un klusējošos skatienus, mūku un vecu cilvēku atklāsmes. Mākslinieces darbos svarīgākais ir domāšanas, pašizzināšanas process, kas pāriet zīmējumā, krāsā, gaismā, ēnā un telpā, kur norisinās drāmas stāstījums.”
Māksliniece smaidot atklāj, ka vairāki cilvēki ir teikuši par viņas gleznām, ka tās ir tādas – scenogrāfiskas. „Es nezinu, vai tie cilvēki nojauš, kas tas ir? Ka savu ideju jāvar piesaistīt konkrētai vietai. Ir cilvēki ar apbrīnojamu fantāzijas lidojumu, bet, līdzko to sāktu realizēt, izrādītos, ka puse no tā nav iespējama. Var teikt, ka tā ir zināma savu spārnu apciršana, bet man ir būtiski netērēt laiku lietām, kuras nevarēs īstenot. Paturēt prātā, ko var uztaisīt un ko ne. Lai nav pēc tam jāsaka – bet mēs taču te gribējām… pavisam savādāk. Par kostīmiem runājot – citas mākslinieces zīmē milzīgi skaistas skices ar plandošām kleitām, it kā cilvēks visu laiku stāvētu, ventilatoru appūsts, bet dabā nekad tā neizskatīsies,” atklāj A. Heinrihsone.
Cilvēku vienmēr ir vilinājis neredzamais, nezināmais. Šī ir lieliska iespēja ielūkoties teātra aizkulisēs, izrādes tapšanas brīdi, kad dzimst tērpi tam, ko mēs varam novērtēt uz skatuves izrādes laikā.
