Annas Auziņas piezīmju grāmatiņa 0
Annas Auziņas (1975) radošā dzejas biogrāfija aizsākās 1991. gadā, kopš tā laika publicēti trīs dzejas krājumi – “Atšķirtie dārzi” (1995), “Slēpotāji bučojas sniegā” (2001), “Es izskatījos laimīga” (2010, žurnāla “Latvju Teksti” dzejas dienu balva, Ojāra Vācieša prēmija, Latvijas Literatūras gada balvas nominācija) un šobrīd apgāds “Neputns” laidis klajā ceturto, pat teiktu – savdabo dzejas krājumu “Annas pūra govs” (2017).
Kādēļ gribas raksturot krājumu kā savdabīgu? Pirmkārt, mākslinieciskā noformējuma dēļ (grāmatas dizainu veidojis Armandas Zelčs), un tas apgādam “Neputns” kārtējo reizi ir līmenī, un jāpiebilst, ka izdevniecības divdesmit gadu pastāvēšanas laikā dzejas krājumu noformējums ir izveidojies par “Neputna”, varētu pat teikt, firmas zīmi, par kuru var gan priecāties, gan apbrīnot kvalitatīvo dzejas grāmatu dizainu. Grāmatas vizuālais noformējums veidots, kā jau piedienas tās klajā laišanas brīdim – pavasarīgai dabas atmodas noskaņai – zaļā, dzeltenā, zilā krāsā, kas papildināta ar dažādos krāsu toņos izraibināto otrās nodaļas rokraksta burtu šriftu. Iespējams, dzīvespriecīgās krāsas noformējumā lietotas ar nolūku, lai mazinātu tekstā ne vienu reizi vien ieskanējušo smeldzi un eksistenciālu sajūtu smagmi.
Otrkārt, savdaba ir autores spēle, pat eksperimentēšana ar dzejas formu. Pēc krājuma izlasīšanas man bija duāla sajūta… Proti, krājumā atradīsim daudz un dažādas formu variācijas, kas gan, jāpiebilst, ik pa brīdim šķiet pārāk pašmērķīgas, un beigu beigās nepamet pārsātinātības sajūta. Bet vienlaikus nevaru nepieminēt, ka formu meklējumi kopumā šķita saistoši. Piemēram, krājuma otrajā nodaļā “Apziņa” (dzejas krājumā ir trīs nodaļas, no kurām tikai otrai dots nosaukums) dzejoļu forma veidota piezīmju blociņa stilistikā, tātad līnijās ievietotas datumu un dienu atzīmes, kurās iespieddarbu šrifts mijas ar rokraksta šriftu, tādējādi veidojot vairāku dimensiju saturisko dziļslāni. Starp citu, šķiet, ka autore izaicina lasītāju rotaļāties. Tā ir lasītāja izvēle, kā lasīt otrās nodaļas tekstus – vai vienlaidus, vai atdalot rokrakstu no iespieddarba šrifta, vai ne. Princips – divi dzejoļi plus dienu norādes, kā arī intertekstualitāte, tas viss vienuviet un veido apziņas un zemapziņas saduri. Krājumā atradīsim arī dzejprozu un vēl vienu, vismaz mani ļoti uzrunājošu, formas ziņā atšķirīgu, kā pati autore nodēvējusi, konceptuālu poēmu “Identitāte” (trešajā nodaļā), kurā autore ir sanumurējusi vienlaidus slīdošās, kopumā 157, dzejas rindas, kurās dzejniece jauktā secībā ekspresīvi, dinamiski, ļoti personiski un emocionāli šķetina notikumus, kas viņai, šoreiz pat negribas teikt – liriskai varonei, bet vistiešākā veidā – pašai Annai Auziņai ir būtiski, proti, dzimtas vēsture, pārdzīvojumi un visur klātesošs ir 20. gadsimta fons.
Krājumā ievietoti dzejoļi, kas tapuši beidzamo sešu gadu laikā (no 2011. līdz 2016. gadam). Formas bagātību papildina arī stilistisko figūru plašs lietojums, un tās ir tikpat bagātīgas un daudzkrāsainas kā Annas Auziņas izvēlētā formveide.
Grāmatas nosaukumam patapinātais dzejolis “Annas pūra govs” ievada krājumu un atklāj liriskās varones galvenos akcentus, proti, identitātes dažādos meklējumus, kas uzplaiksna visā krājumā un papildinās ar daudzšķautņainu emociju gradāciju, attiecībām ar Dievu, cilvēcisko vājību spektru un dzimtas sakņu klātesmi. Anna Auziņa raksta: “Es gribu būt caurums” (64. lpp.), bet caurumi nereti mēdz būt nevis tukši, bet tos var piepildīt, gluži kā dzejniece piepildījusi savu ceturto krājumu ar dzejas formu pārsteigumiem.
