Anna Žīgure: Jaunā vīrusa pārņemtajai pasaulei ir tikai viens glābiņš 13
Nupat aizvadījām Latvijas neatkarības atjaunošanas trīsdesmito gadadienu. Tas notika mierīgāk, nekā bija plānots, bet tāpēc tā nepalika bez ievērības.
Turklāt atlika laiks atcerēties vēsturi un padomāt arī par to, ka šī nav vienīgā reize, kad latvieši cēlušies cīņā pret ievērojami lielāku pretinieku.
Tāds bija arī strēlnieku varoņdarbs Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās. Gan pagājušā gadsimta sākumā, gan beigās notika brīnums, kam neticēja neviens – atskaitot mūs pašus. Tās nebija nejaušības, kā dažkārt tiražē mūsu nelabvēļi.
Nācijas gribu uzklausīja un stiprināja radošās personības un vadīja karavadoņi.
Ja 20. gadsimta sākumā strēlnieki un jaunā armija būtu palikuši bez savas tautas atbalsta, Latvija nebūtu izcīnījusi neatkarību.
Ja pagājušā gadsimta beigās Tautas frontes vadītāji un Augstākās Padomes deputāti nebūtu jutuši savas tautas atbalstu, neatkarība nebūtu atjaunota.
Pirmajā reizē bija nepieciešami ieroči, griba un gara spēks, otrajā reizē vajadzēja gribu un varenu gara spēku.
Nu pienākusi trešā reize, kad tautai iespējams atbalstīt tos, kuri nes vissmagāko atbildības slogu, – tie ir pašu izvēlētie un ievēlētie politiķi, speciālisti, ārsti, medicīnas personāls un ierēdņi, kuri pēc labākās sirdsapziņas cenšas darīt visu, lai mēs pieveiktu arī šo ienaidnieku.
Tāpat kā iepriekšējās cīņās vislielākā atbildība uzlikta cilvēkiem, kuri atrodas frontes pirmajās līnijās.
Tieši tāpēc šajās skaistajās, bet bažpilnajās maija dienās nedrīkst pazaudēt apziņu, ka esam vienota, izglītota un disciplinēta kultūras nācija, kas neļaujas noslīdēt līdz sociālos tīklos izšķīduša bara līmenim.
Domājot par valsts gaitu trīsdesmit gadu garumā, ir jānovērtē, ka šīs krīzes laikā mums ir ārkārtīgi paveicies ar “karavadoņiem”. Vismaz no malas raugoties, rodas iespaids, ka vadošie politiķi un atbildīgie dienesti prot sadarboties un uzklausīt cits citu.
Tieši tāpēc un pateicoties sabiedrības disciplīnai Latvija cīņā ar jauno vīrusu pagaidām spējusi uzrādīt tiešām labu rezultātu. Tomēr, atrodoties frontes pirmajā līnijā, tik milzīgu slodzi un atbildību nevar izturēt bezgalīgi.
Tas nodeldē un atņem spēku ievērojami vairāk nekā dzīvošana izolācijā, sekojot notikumiem ar masu saziņas līdzekļu starpniecību.
Pagaidām Latvija zaudējusi maz cilvēku dzīvību, salīdzinot ar citām valstīm un arī to upuru skaitu, ko mūsu zemē joprojām palielina pārgalvība un nerēķināšanās ar līdzcilvēkiem.
Tās ir autoavārijas, nāve noslīkstot vai nevērības izraisītos ugunsgrēkos.
Šopavasar pirmo reizi vēsturē mūsu valsts vara no ikviena pieprasa un lūdz – turieties tālāk cits no cita, mazgājiet rokas un domājiet par saviem gados vecajiem tuviniekiem.
Tā ir savāda dilemma: tagad, kad jāturas tālāk vienam no otra, patiesībā vairāk nekā jebkad ir jāturas kopā.
Pasaules mērogā tas nozīmētu globālu sadarbību, jo nevar iedomāties, ka vīruss pieveicams kādā vienā valstī. No vairākām pusēm dzird jaunu terminu – globālā solidaritāte, nevis globalizācija tās ačgārnajā un barbariski primitīvajā izpratnē, kā noticis līdz šim.
Jaunā vīrusa pārņemtajai pasaulei ir tikai viens glābiņš – izveidot patiesu sadarbību visos līmeņos un jomās.
Lai līdz tam nonāktu, jāsāk ar domāšanas maiņu atsevišķās valstīs. Arī pie mums.
Ir daudzas jomas, par kurām jāizlemj jau šodien, kad jaunais koronavīruss vēl nav pieveikts.
Cik ilgs laiks paies, līdz mūsu sabiedrība aptvers, ka viss mainījies un nekas vairs nav un nebūs, kā bijis, atskaitot ļoti retiem cilvēkiem un arī viņiem tikai pagaidām.
Man prātā draudzenes vecmāmiņas gudrais jautājums, kad notika kas nelāgs: “Nezin ko labu tas atkal nesīs?” Latvijai šis pārbaudījumu laiks var nest lielu labumu, jo esam neliela valsts un strukturālas pārmaiņas var notikt ātri – ja būs griba.
Mums pašiem jāsaprot, ka visi – ne tikai globālā mērogā, bet arī savā valstī – tik tiešām sēžam vienā laivā. Diemžēl droši vien jau šogad ļoti daudziem valsts un pašvaldību līmeņu ierēdņiem, arī radošajā jomā strādājošajiem un pakalpojuma sfērā nodarbinātajiem, tajā skaitā, piemēram, lielai daļai pārdevēju, vairs nebūs darba un līdz ar to iztikas līdzekļu.
Nav jābūt tautsaimniekam, lai saprastu, ka valsts budžets ar visiem aizņēmumu miljardiem gluži vienkārši nespēs tos nodrošināt, jo dīkstāves un bezdarbnieku pabalsts nevar būt ilgtermiņa projekts.
Kaut cik paredzama ir vienīgi zemnieku nākotne, jo ēst vienmēr vajadzēs gan mums, gan ārpus Latvijas robežām.
Veltas ir cerības, ka visas darba vietas atjaunosies, tāpēc valsts nodarbināšanas politika tuvākai nākotnei būtu jāveido jau tūlīt – domājot par rītdienas darba vietām.
Ir nepieciešama cita veida uzņēmējdarbība, nevis galvenokārt uz tirgošanos orientēta kā līdz šim. Tikpat radikāli jāmaina izglītības politika, slēdzot valstij nevajadzīgās studiju programmas un uz to rēķina paplašinot tās, kas mums vitāli nepieciešamas jau šobrīd, piemēram, steidzami izglītojot dažādu līmeņu medicīnas personālu.
Patiesībā daudzas pārmaiņas nepieciešams īstenot jau šoruden.
Ja gadījumā tas jau notiek, par to būtu vērts informēt sabiedrību. Mūsu politiķiem un visiem darba devējiem jādomā, kā noturēt darbaspēku Latvijā, lai jauni cilvēki atkal nedotos uz citām valstīm meklēt darbu.
Un sabiedrībai pret sprīdīšiem, kas tagad atgriežas, būtu jāizturas tikpat labvēlīgi, kā to dara Vecmāmiņa un Lienīte iemīļotajā Annas Brigaderes lugā.
Latvija atrodas tāda paša lūzuma priekšvakarā, kāds nesagatavoto sabiedrību pārsteidza valsts atjaunošanas pirmajos gados. Cilvēku dzīve radikāli mainījās.
Tomēr mūsdienās ir liela priekšrocība – šajos trīsdesmit gados ir apkopota pamatīga pieredze un iegūtas zināšanas. Mums nav jāatgriežas pasaulē kā toreiz.
Mēs esam daļa pasaules, un ir svarīgi pierādīt sev un citiem savu dzīvotspēju.
Beidzot ir radusies iespēja izveidot Latviju par tādu valsti, kurā visiem gribas dzīvot, strādāt un drošā vidē audzināt jaunās paaudzes.
