Anna, eņģeļi un stikla pirtsslota – Mārtiņa Undika vitrāžu smalkumi 0
Pēc izglītošanās restauratora prasmēs Rīgas Valsts tehnikumā Mārtiņš Undiks mazā istabiņā bez ventilācijas tīrīja vecās Ģertrūdes baznīcas vitrāžas, saelpojās daudz kodīgu izgarojumu, līdz “noplīsa”.
No diskotēkas klosterī
“Es galīgi pazaudēju azimutu, vazājos pa diskotēkām un apreibinājos. Paldies māksliniecei Janai Kovaļevskai, kas deva man darbu, ļāva papildināties meistarībā un pacieta manas kaprīzes.
Tad liktenis mani noveda Jelgavas klosterī pie tēva Feofana. Tas bija bijušais kapteinis tālbraucējs, kas pēc visas ģimenes traģiskas bojāejas 1987. gadā, kuģim ietriecoties tilta balstā, bija pametis laicīgo dzīvi.
Klosterī nācās apgleznot lielas saimnieciskas ēkas sienas. Man palīdzēja ikonu glezniecības konsultante, augstas klases ķīmiķe, kas 60. gados bija strādājusi pie kosmosa kuģu krāsām un saindējusies,” atceras Mārtiņš.
Vēlāk mākslinieks devās uz klosteri Pjuhticā (Igaunija), kur sākumā krāva slavenās malkas grēdas, bet vēlāk Loksas klosterī patstāvīgi apguva “Tiffany” vitrāžas tehnikas smalkumus. Nepilna gada laikā viņš Kronštates Jāņa baznīcai uztaisīja astoņas 100×150 cm lielas vitrāžas, kurās dominēja pāvi un vīnogas. Pēc tam izpildīja pasūtījumus privātmājām un kulta ēkām.
Pirtslotas un Anna
Kādā svētceļojumā viņš iepazinās ar Annu, kurai ārsti bija izrakstījuši “pēdējo biļeti”. Mārtiņu meitene aizrāva, un viņš sāka gatavot kausēta stikla eņģeļus, par kuriem iegūto naudu regulāri sūtīja studējošajai Annai.
Meitene izveseļojās. Pēc studijām viņi apprecējās un aizbrauca dzīvot uz Petrozavodsku. Tur Mārtiņš meistardarbnīcā pašā pilsētas centrā gatavoja vitrāžas, piekariņus un brošas, apmācīja audzēkņus un iepazīstināja tūristus ar vitrāžu mākslu.
“Reiz Rīgā man pasūtīja vitrāžas pirtij. Pirmais, kas nāca prātā, bija bērza pirtsslotas. No tērauda stieplēm izveidoju izturīgu konstrukciju, kurā sakarināju stikla gabaliņus. Tomēr vēl īsti nebiju apmierināts. Reiz, tīrot kādu bunkuru, atradu veselu lērumu biezu kapara stiepļu, kas man likās noderīgas.
Pie biezajām stieplēm varēja lodēt vitrāžas gabaliņus, un galarezultāts bija lielisks. Šajā tehnikā tapa neskaitāmas sienas lampas, galda lampas, stāvlampas un lustras, kas rotā pirtiņas gan Karēlijā, gan citur,” atklāj mākslinieks.
Nu Mārtiņš jau vairākus gadus ir atgriezies dzimtenē un ar savu čemodāniņu ir sastopams Kalnciema ielas tirdziņā un gadatirgos. Dzīvo viņš uz upes, kuģa kajītē Andrejostā.
