Anitra Skalbiņa kungu mājā nopirka dzīvokļus: Uzsākot šeit dzīvot, naktīs bija grūti gulēt, bija sajūta, ka telpā ir vēl kāds… 0
Esam Tērvetes vēsturiskajā centrā pie ēku kompleksa, kurā ietilpst 18. līdz 19. gadsimta mijā veidotā Tērvetes īpašnieka grāfa Pētera fon der Pālena medību muiža. Šim īpašumam nav bijusi reprezentatīva nozīme, tā paredzēta mednieku izklaidēm. Varam iztēloties, kā te pa parka apļa ceļu piebraukušas karietes pie parādes durvīm ar muižniekiem un dāmām, kā gatavoti briežu, fazānu cepeši kungu sagaidīšanai…
Līdz mūsdienām ir saglabājusies no koka būvētā un pārbūvētā kungu ēka un muižas pārvaldnieka ēka, plēsto laukakmeņu mūra klēts un mūra kalpu mājas, arī čuguna lauvu skulptūras pie iebrauktuves muižas parka teritorijā. Pārsteidz vairāki unikāli objekti – manteļskurstenis ēkas otrajā stāvā, divstāvu mūra klēts ar plašu pagrabu zem tās… Pālenu dzimtai muiža piederēja līdz 1920. gadam, kad valstī ieviesa agrārās reformas politiku. Kā savā trimdā izdotajā grāmatā minēja kādreizējais Jelgavas apriņķa ārsts D. Bīskaps, grāfs lika savam pārvaldniekam muižu piedāvāt Latvijas Sarkanajam Krustam ar noteikumu, ka ”pārbūves tiks veiktas uz riteņiem”. Un tā 1924. gadā Latvijas Sarkanais Krusts tajā iekārtoja sanatoriju tuberkulozes slimnieku ārstēšanai, jo Tērvetē ir mazākais nokrišņu daudzums Latvijā, smilšainā augsne ātri uzsūc lietus ūdeni un gaiss nekļūst mitrs. Plašas skujkoku audzes, veselīgs priežu gaiss, visvairāk saulaino dienu gadā. Muižai liktenis bijis labvēlīgs, jo tā bijusi apdzīvota, tāpēc nav iznīcināta, vien nodzīvota, padomju laikos daudz kas izvazāts…
Pilnīgai muižas kungu ēkas restaurācijai vajadzīgi ļoti lieli ieguldījumi, šobrīd ēku var vien uzturēt un nepieļaut tās turpmāko degradāciju. Patlaban muižas neprivatizētie dzīvokļi pieder pašvaldībai, tos izpirkt var bijušās tuberkulozes sanatorijas “Tērvete” darbinieki. To izdarījusi arī Anitra Skalbiņa, kuras vecmāmiņa Lidija Ošenieks-Pinka (1906–1992) pārcēlusies no Rīgas uz Tērveti, lai strādātu sanatorijā par ārsti un izvairītos no padomju varas okšķeriem, jo viņas vīrs Edgars Oto Pinka (apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņiem – IV un V pakāpi) bija atbildīgs par Latvijas zemūdeņu ”Ronis” un ”Spīdola” būvi Francijā. Viņu kā vienu no pirmajiem latviešu augstākajiem virsniekiem komunisti sagūstīja 1941. gadā un ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, pēcāk gada beigās nobendēja Astrahaņas cietumā. Edgara Oto Pinkas likteni pētījusi Anitras meita Maija:
”…pratinātāji Edgaram diennaktīm neļauj gulēt, ietekmē viņu arī fiziski – sitieni un bads ir ikdiena, draud ar ģimenes iznīcināšanu. Vecvectēvs nezina, kur ir visi viņa mīļie, kas notiek ar viņiem. Šī neziņa ir vissmagākā.”
Anitra Skalbiņa iegādājusies kungu mājā četrus dzīvokļus un rūpējas, lai muiža tiktu uzturēta.
”Tikko uzsākot šeit dzīvot, naktīs bija grūti gulēt, bija sajūta, ka telpā ir vēl kāds, bet tas nav redzams…
Aizveru acis, taču esmu nomodā kā tāds dežurants. Klejo gari, plēšas kaimiņi…
Tad sāku sevi iedrošināt – nevienam neko ļaunu nedaru un nedarīšu, līdz garu kustība norima,” atceras Anitra un izrāda muižas ēku un ainavisko apkārtni ar daudzlīmeņu zivju dīķiem, parku un viduslaiku pilsdrupām, zemgaļu pilskalnu…
Iegājuši ēkā, pa šaurām ozolkoka kāpnēm virzāmies uz otro stāvu, kur bijušās kungu četras guļamistabas tagad sadalītas dzīvokļos. ”Te augstmaņiem siltu tēju, kafiju nesušas kalponītes. Viņām istabiņas bijušas pavisam mazas, izvietotas līdzās kungu guļamistabām…” Anitra norāda, ka gaiteņa vienās durvīs saglabājies senais kaltais dzelzs aizbīdnis. Ēkā ir veikti vairāki uzlabojumi, piemēram, mazie kāpņu telpas lodziņi bijuši tik iziruši, ka to vietā nu ielikti citi. Vēl daudz darāmā. Viens no galvenajiem uzdevumiem – uzlikt muižai jaunu jumtu, vecais lāpīts, kā nu prasts.
