Anitas Melderes laika zīmes portretos 0
Valmieras muzejā līdz 30. janvārim skatāma mākslinieces Anitas Melderes gleznu – portretu – izstāde “Laika zīmes”. Izstādē eksponēti darbi no privātkolekcijām Latvijā, kā arī portreti, kas joprojām atrodas mākslinieces darbnīcā un ir liecība par portreta žanra klātbūtni autores radošās dzīves gājumā līdz pat šai dienai.
Veidojot izstādi un tā pavirši sarēķinot darbus, ko var pieskaitīt mākslinieces portreta žanram, atklājās, ka to ir tuvu 200. “Ar katru darbu saistāms savs īpašs stāsts, notikumi, laika sajūta. Katrs ir sava veida laika un laikmeta liecinieks,” atklāj māksliniece un piebilst: “Visu izšķir laiks. Laiks rādīs. Laiks visu noliek savā vietā. Mans laiks un notikumu kopsakarības visprecīzāk atšifrējamas manās gleznās. Kopā ar savu skatītāju vēlos izstaigāt atmiņu dārzus, dalīties ar pieredzēto un gūt apliecinājumu, ka darītais nav bijis veltīgs, tādēļ izstādē eksponēti dažādu daiļrades periodu darbi.”
Pirmais portrets – tas bija vairāk nekā pirms 40 gadiem – 1972. gadā IX Jauno mākslinieku darbu izstādē Valsts Aizrobežu mākslas muzejā bija ar nosaukumu “Ziema”, sirmas lauku māmiņas gleznojums, māksliniece ar to sevi pieteica kā jauno autori. Tajā pašā gadā jaunā māksliniece guva ievērību ar pašportreta gleznojumu – darbu “Spogulis”, kas tika eksponēts 6. Republikas portretu izstādē.
Valmierā ir skatāma arī kāda mākslinieces agrīnajam rokrakstam raksturīga figurāla kompozīcija – “Šuvējas”, kas bija LPSR Kultūras ministrijas pasūtījuma darbs 1974. gada Rudens izstādei, kurā vērojams gaišs optimisms un tikai jaunībai raksturīga bezbēdīga dzīves uztvere. “Gadu gaitā atšķirīgi un mainīgi bijuši radošo nostādņu koncepti – no iemiesošanās tēlā, savas dzīves izjūtas paudumā ar modeļa starpniecību agrīnajā periodā līdz vēlmei sadzirdēt portretējamā viedokli, just viņa attieksmi. Tomēr galavārds ir un paliek mākslas darba pusē. Svarīga ir pati glezniecība, bez vārdiskiem skaidrojumiem un konceptu mežģiem. Saruna, kas veidojas starp skatītāju un mākslas darbu,” teic A. Meldere. Šajā izstādē ir vienreizēja iespēja apskatīt mākslinieces darbus no privātkolekcijām. Piemēram “Īriss”, kas ir mākslas zinātnieces Sarmītes Sīles portretējums. Tāpat izstādē apskatāms darbs “Ingrīda II,” kas ir no muzikoloģes Ingrīdas Zemzares privātkolekcijas. I. Zemzare neslēpj, ka viņu A. Melderes gleznošanas stāsti iedvesmo: “Anitas gleznās portretējamie cilvēki parasti parādās ne vien kā interesantas faktūras vai krāsu spēles iegansts, ne tikai kā psiholoģisks atspulgs Anitas uztverē, bet arī kā paša gleznošanas procesa fiksējums – kā gleznotāja stāsts. Var gandrīz vai sajust, kā “Ingrīdā I” izpaužas spītīgā vēlme noķert “īsto”, to kaut ko, kas nedodas rokā un beidzot – tomēr ir! Kā gavilējoša spirāle vai arī to neaprakstāmo vieglumu, ar kādu “uzrauts” “Ingrīda II” tēls: gaisīgs, bet mierpilns. Tas ir Anitas apbrīnojamais miers, ko šis portrets ir ienesis manā mājā.”
Šogad māksliniece plānojusi sarīkot retrospektīvu personālizstāžu ciklu Latvijas novadu muzejos – Valmierā, Madonā un Jelgavā. Izstāde Valmierā ir pirmā šajā ciklā un veltīta portreta žanram. Mākslinieces iecere ir katrā izstādē tuvāk izgaismot kādu viņai nozīmīgu žanru vai radošā ceļa posmu, kā arī ieskatīties kolekcijās vai vismaz daļā no tām, kas iegūlušas Latvijas Mākslinieku savienības un Valsts Mākslas muzeja krātuvēs. Viņas vēlēšanās ir ļaut uzzināt par sevi paaudzei, kas šos darbus nav skatījuši daudzo izstāžu kontekstā citā laikā un citā sabiedriskā iekārtā. “Projekta mērķis ir sagādāt sev un sava talanta cienītājiem atkalredzēšanās prieku ar sen neredzētiem darbiem,” atklāj A. Meldere.
