Anita Skudra: Rīgas dārzu un parku problēmu risināšanai nepieciešams sabiedrības atbalsts un ieinteresētība 26
Autore: Anita Skudra, SIA “Rīgas meži” valdes priekšsēdētāja
Vienas no SIA “Rīgas meži” patīkamākajām rūpēm ir gādāt par to, lai katru gadu no pavasara līdz pat vēlam rudenim Rīgas parki, dārzi un skvēri priecētu apmeklētājus ar neskaitāmiem ziediem un sakoptu vidi.
Diemžēl šodien, līdztekus rūpēm par Rīgas parkiem, to skaistumu un apstādījumu krāšņumu, mums teju katru dienu nākas domāt par to, kā ik rītu savākt vandaļu sastrādāto posta darbu pēdas.
Sabiedrība mainās, un dažnedažādu ārēju apstākļu ietekmē mainās arī tās prioritātes un uzvedības modeļi. Covid-19 pandēmijas ietekmē, kad kafejnīcas un dažādas atpūtas vietas bija slēgtas, ne viens vien mēdza izdzert savu vienreizlietojamā papīra vai plastmasas glāzē ielieto kafiju, sēžot parkā uz soliņa, iztīt no iepakojuma un notiesāt līdzpaņemto pārtiku.
Tas bija un ir pašsaprotami. Diemžēl daudziem tikpat pašsaprotama darbība ir tukšā iepakojuma nosviešana zemē turpat līdzās atkritumu urnai, jo gan jau kāds cits atnāks un savāks tevis atstātās pēdas.
Gan jau saslaucīs zemē nosviestos izsmēķus vai pastaigā izvesto suņu uz parka celiņiem atstātās “vizītkartes”. Taču arī šie šķietami sīkie “pilieni” veido to lielo atkritumu jūru, kura ik dienu pilsētas parkos un dārzos ir jāsavāc “Rīgas meži” darbiniekiem.
Tomēr šie dienas “piegružotāji”, lai arī sāpīga, tomēr ir pusbēda.
Daudz dramatiskāka “mēslošanas sērga” sākas naktīs, kad iereibušu jauniešu kompānijas, bezpajumtnieki un narkomāni pilsētas parkus izmanto savai uzdzīvei un pat nakšņošanai. Visvairāk no tā cieš Vērmaņdārzs.
“Rīgas meži” darbinieku skatam šeit katru rītu atkal un atkal paveras īsta postaža – izmētātu atkritumu kalni, izraustīti stādījumi, salauzti, izmētāti, pat kaudzē sakrauti parka soliņi, apķēpāta estrāde un ziedu aromāta vietā jūtama tā smaka, kas palikusi pēc dabisko vajadzību kārtošanas.
Ar demolēšanu vien vandaļiem ir par maz, tiek zagtas arī parka soliņu metāla kājas. Laikam jau kādam tas šķiet gana labs guvums, ko vēlāk var nodot metāllūžņos, lai iegādātos kārtējo apreibinošo vielu devu, un nākamajā naktī mestos atkal jaunā uzdzīvē jau ierastajā izpriecu vietā – Vērmanes dārzā.
Tikmēr šo bojājumu izmaksas, arī nozagtās soliņu kājas un izrautie stādījumi uzņēmumam nes vairāk nekā tūkstoš eiro lielus zaudējumus.
Papildu atkritumu (apmēram kubikmetrs dienā) savākšana un aizvešana no Vērmaņdārza estrādes teritorijas uz Getliņu izgāztuvi mēnesī izmaksā vēl aptuveni pusotru tūkstoti eiro.
Mūsu darbiniekiem ik rītu apmēram 2,5 stundas nākas veltīt šo nakts “ballīšu” seku likvidēšanai, un tas nav ne viegls, ne arī patīkams darbs.
Gribas jautāt, cik daudzi no tiem ļaudīm, kuri naktīs ālējas Vērmaņdārzā, kā pašsaprotamu lietu uztvertu viņu mājās līksmojošo ciemiņu salauztās mēbeles, uz grīdas izmētātos atkritumu kalnus un pietaisītus istabas stūrus?
Šobrīd apmēram ceturtā daļa parka soliņu no Vērmanes dārza ir aizvesti to sakopšanai un savešanai kārtībā, pēc kā tie atkal tiks nogādāti atpakaļ Vērmanes dārzā.
Ir iegādāti 250 lielie konteineri un 70 vidēja izmēra plastmasas konteineri, kuri visi tiek izmantoti iedzīvotāju atstāto atkritumu savākšanai.
“Rīgas mežiem” izveidojusies laba sadarbība ar Rīgas Pašvaldības policiju, kurai ik rītus tiek ziņots par vandaļu naktī pastrādātajiem kārtējiem posta darbiem un kopā ar policistiem tiek lemts par iespējamiem īstermiņa un ilgtermiņa risinājumiem.
Tomēr pie katra soliņa policistu nepieliksi, un bez sabiedrības iesaistīšanās šīs sērgas novēršanā paliekoši rezultāti diezin vai ir gaidāmi.
Pirms vairāk nekā divsimt gadiem, kad Vērmaņdārzs vēl tikai veidojās, katrs pilsētas iedzīvotājs varēja ziedot vienu rubli viena koka stāda sarūpēšanai jaunajam parkam.
Tagad mēs savam Vērmanītim varam nākt palīgā, neesot vienaldzīgiem. Ir apsveicami, ka par situāciju Vērmanes dārzā raisījusies diskusija, taču ar to vien ir par maz. Ir vajadzīgs lielāks sabiedrības atbalsts un ieinteresētība šo vandaļu savaldīšanā.
Paldies visiem tiem, kuri mikroblogošanas vietnēs “Twitter” un ”Facebook” jau pievērsuši uzmanību Vērmaņdārza problēmām, taču parka vērtību nosargāšanai nepieciešama diskusija arī par to, kādas pēdas mēs paši atstājam apkārtējā vidē.
Mēs esam dabas sastāvdaļa, un nepietiks ar to, ka tikai runāsim par zaļo domāšanu un zaļo dzīvesveidu. Tā iedzīvināšanai nepieciešama skaidra sapratne ne vien par mūsu tiesībām, bet arī par pienākumiem pret apkārtējo vidi, saviem līdzcilvēkiem un mūsu visu kopējo nākotni.
Sāksim kaut vai ar konfektes papīra iemešanu atkritumu urnā, nevis nosviešanu zemē. Redzot kārtējo dīkdieņu uzdzīvi pie parka estrādes soliņiem vai apstādījumu postīšanu, nebūsim vienaldzīgi un ziņosim par to kārtības sargiem.
Vērmaņdārza piedrazošanas problēma pati no sevis neatrisināsies, nepieciešama visas sabiedrības iesaiste.
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
