Anita Daukšte: Varoņi un upuri pieminekļu karos
0
“Pieminekļu kari” Rīgā – vismaz šobrīd – ir beigušies. Tā pirms kādas nedēļas iezīmēja Rīgas vicemērs Edvards Ratnieks, sakot, ka vairāk lēmumu par pieminekļu nojaukšanu vai pārvietošanu galvaspilsētā nebūšot.
No vienas puses – Krievijas, krievu imperiālisma, padomju šovinisma ietekmē tapušo pieminekļu sāga ir noslēgusies, ielas arī pārdēvētas, tiešām – būtu jāliek punkts. Bet bija taču vēlme iet tālāk un izvētīt latviešu kolaboracionisma gaņģus.
Tomēr degsme pieminekļu lustrācijā noplakusi. Kāpēc? Tāpēc, ka rakstnieka Andreja Upīša pārzāģēšanas stāsts neguva cerēto atsaucību un atbalstu latviešu inteliģencē. Lai neteiktu – ka drīzāk izpelnījās nosodījumu vai vismaz vāji slēptu nepatiku. Līdz ar to politiskās dividendes pieminekļu gāzējiem te grūti ieraudzīt. Tomēr Upīša devums latviešu literatūrā un dramaturģijā, kā to formulēja kinorežisors Jānis Streičs, ir nacionālo pašapziņu veidojošs faktors.
“Iezāģējot Upītim”, iezāģējam arī saviem latviskuma pamatiem. Andreja Upīša pārzāģēšanas ideja – literātā un padomju kolaboracionistā – orgastiskas izpausmes izpelnījās vien no to puses, kuri uzskata, ka garīgais, literārais mantojums, tā vērtība, ir mazāk būtisks par laiku, kurā cilvēks dzīvojis un kas veidojis viņa pasaules uzskatu. Bet ir nianses.
Pašvaldības amatpersonu paziņojumi par pauzi pieminekļu vai atmiņas karos nenozīmē, ka tādu vairs nebūs. Jo netika novilkta robeža, līdz kurai ir jāpārskata attieksme pret vēsturi un nozīmīgām personībām tajā.
Kāds tad ir Latvijas kultūras dižgara tēls? Vai Raiņa piemineklim ir jābūt Rīgas centrā, jo viņš bija izcils latviešu rakstnieks un domātājs, vai nav jābūt, jo viņš bija sociāldemokrāts un kreisu ideju apoloģēts? Domāju, ka arī Raiņa gāzēji atrastos, izceļot un atgādinot katru padomju literatūrzinātnes atziņu par Raini kā sociālisma idejas vēstnesi, lai cik arī tas neliktos absurdi. Īpaši labi tas kristu to cilvēku ausīs, kas neko no Raiņa nav lasījuši un kuru pasaules uzskatu veido X platformas atziņas vai Instagram “pērles”.
Lai arī lēmums par Upīša pieminekļa aizvākšanu ir pieņemts, tomēr noticis arī klupiens politiķu domāšanā. Piemēram, kaut kur pazaudēta doma, ka vajag nojaukt pieminekli baletdejotājam Mārim Liepam, kurš padomju laikā dejojis uz Maskavas Lielā teātra skatuves dēļiem. Bet tas nenozīmē, ka ideja nevarētu atgriezties.
Pieminekļu gāzēju galvas bija pagriezušās arī uz latviešu strēlnieku pieminekļa pusi. Patiesībā pieminekļu gāzēju galvas nekad no šī pieminekļa nav novērsušās. Jo piemineklis tapa pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados un toreiz tā simbolisms bija tik viennozīmīgs kā totalitārā padomju vara. Tikai 2000. gadā Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa postamentā pēc arhitekta Gunāra Lūša-Grīnberga iniciatīvas un vēsturnieku atbalsta (jo Sarkanajā armijā latviešu strēlnieku daļām oficiāli nebija piekarināts apzīmējums “sarkanā”) parādījās uzraksts “Latviešu strēlnieki 1915-1920”.
Diez vai šis uzraksts maina pieminekļa tapšanas ideju padomju gados, kas viennozīmīgi vēstīja: strēlnieki nosargāja Ļeņinu un sociālistiskās revolūcijas ideālus.
Ļeņins esot latviešu streļķiem solījis zemi, brīvību un mieru, savā rīcībā iegūstot spējīgus, labi organizētus algotņus, kas viņam palīdzēja tikt galā ar kreiso eseru dumpi (Kreiso eseru dumpis 1918. gada 6. jūlijā bija viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem Krievijas pilsoņu kara laikā. Dumpja apspiešana ļāva boļševikiem atbrīvoties no pēdējās legālās opozīcijas un nostiprināt varu pār nozīmīgākajām institūcijām Maskavā un Petrogradā ( tagad Sanktpēterburga – aut.), strēlnieku komandieris Jukums Vācietis kļuva par Krievijas pilsoņu kara Austrumu frontes virspavēlnieku ( vēlāk padomju Krievijas armijas komandieri).
Savukārt vēl viens streļķis – Jēkabs Peters uz pusotru mēnesi kļuva par varenās “čekas” priekšnieku Fēliksa Dzeržinska vietā. Vēlāk lielāko daļu strēlnieku, kas palika Krievijā, un Ļeņinam uzticamos strēlnieku vadoņus samala totalitārā gaļasmašīna, padarot no varoņiem par upuriem. Bet uzskats, ka latviešu strēlnieki bija tie, kas iegrieza Krievijas vēsturi vēlākās totalitārās diktatūras virzienā, ka tieši viņi ir līdzvainīgi visās Krievijas nelaimēs, ir tas, kas tagad atdzimst krievu propagandā Ukrainas kara kontekstā.
Piemineklis pie tagadējā Okupācijas muzeja tapis padomju laikā, domājot tieši par viņiem, Ļeņina līdzgaitniekiem. Par to nav šaubu – 1972.gadā Strēlnieku pieminekļa ansambļa autori ar tēlnieku Valdi Albergu priekšgalā saņēma PSRS Valsts prēmiju.
Bet uz ko mēs skatāmies tagad sarkanā granītā kaltiem – “sarkanajiem” vai latviešu strēlniekiem? Kuru dzimtenes sargu tēlu simbolizē piemineklis? Kuras lappuses strēlnieku kauju vēstures grāmatā varam aizšķirt, bet kuras – pārlasīt vēlreiz? Un ko tad pieminējām Lāčplēša dienā – brīvības cīņu atcerē?
Bet varbūt pietiek grimt padomiskajā izpratnē, ka piemineklis ir tikai kaut kā slavināšanas objekts. Piemineklis ir arī iespēja izskaidrot sabiedrībai vēstures sarežģītību, nevis iežņaugt vēsturi melnbaltos rāmjos. Jācer, ka mūsu sabiedrība nenonāks līdz Džordža Orvela antiutopijai “1984”, kur vesela valsts struktūra nodarbojās ar vēstures pārrakstīšanu, pārdrukājot vecās avīzes atbilstoši šīsdienas konjunktūrai.
