Anita Daukšte: Vakcīntraģēdijas blaknes sola smagus lēmumus
0
Traģēdija ar no difterijas mirušo nevakcinēto 4 gadus veco puisīti nepaliks bez sekām un konsekvencēm Latvijas sabiedrībā: gan attiecībā uz ārstu un pacientu savstarpējām tiesībām un attieksmi, gan vakcinēšanās pienākumiem, gan arī informētības un tumsonības mūžīgo cīņu.
Jaunākais notikums šajā stāstā ir pēc mirušā bērna mātes iesnieguma Valsts policijai pret ārstiem sāktais kriminālprocess. Māte grib, lai tiesībsargājošās iestādes pārliecinās, vai ārsti ir atbilstoši ārstējuši bērnu un vai ārstu darbībās nav saskatāma nolaidība un bezdarbība. Jāatzīmē, ka pret pašiem bērna vecākiem arī ir sākts kriminālprocess pēc cita panta – par savu pārējo meitu izņemšanas no slimnīcas pēc brālīša nāves.
Ir skaidrs tikai viens – ar varu nevar pārliecināt vecākus, ka ārsti ir darījuši visu iespējamo viņu bērnu dzīvības glābšanai. Bet vecāki atsakās ticēt, ka tā var būt viņu vaina, ka bērnu nevakcinēja un tas noveda pie letālām sekām. Sirdsapziņa meklē mierinājumu, lai arī tas izpaužas kā vēršanās pret cilvēkiem, ārstiem, kuri mēģināja glābt, bet neizdevās.
No otras puses – Latvijā pacientam nav uzticamas iestādes vai ombuda, pie kura vērsties, ja ir aizdomas vai nepatika pret ārstiem vai to ārstniecības metodēm. Jā, ir tiesībsargs, ir Veselības inspekcija, bet neviens no tiem neveiks tūlītēju iejaukšanos reizumis degošā situācijā, kad pacients vai viņa tuvinieki vēlas dzirdēt cita mediķa viedokli. Tā saucamo “otro viedokli”, turklāt formā, kas neizraisītu tūlītēju ārstējošā ārsta asu pretreakciju un noliegumu jebkurām citām ārstniecības metodēm. Tas ir viens no jautājumiem, kas būtu jāatrisina veselības aprūpes sistēmas līmenī – lai pacientam būtu jau sākotnēji uzticams cilvēks, amatpersona, kas būtu tiesīgs reaģēt šaubīgās situācijās. Nepārvēršot, protams, ārstēšanu par viedokļu aptauju.
Šajā, mirušā mazuļa gadījumā, “otrais viedoklis” atnāca soctīklos pediatra, homeopāta Dr. Edgara Medņa personā. Viņa atbalstošie izteikumi vecāku viedoklim “ka brālīti noārstēja līdz nāvei”, izraisīja asu pretreakciju kolēģu aprindās, rosinot pat lemt par viņa pediatra sertifikātu. Domāju gan, ka tieši izteikumi, kas ir neētiski pret kolēģiem, gan nevarētu būt par pamatu sertifikāta atņemšanai. Tur būtu jābūt pierādījumiem par konkrētā ārsta ārstniecības metožu neatbilstību, vai kaitējumu viņa ārstēto bērnu veselībai. Visticamāk, ka arī šis gadījums būs ar sekām mediķu sertifikācijas noteikumos – ne velti Saeimas deputāte, un Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska paudusi, ka stingrāk būtu jāuzrauga ārstniecības personas sociālajos tīklos, kas izplata maldinošu medicīnisko informāciju par vakcinēšanos, kā arī citiem jautājumiem.
Taču svarīgākais jautājums, kas neapšaubāmi būs jāatrisina likumdošanas līmenī: jānovērš likumu pretruna, ka no vienas puses: virkne vakcīnu ir obligātas, no otras – pacients drīkst atteikties no vakcinācijas. Par bērniem lēmumu pieņem vecāki, bet no 14 gadu vecuma – pats pusaudzis.
Gan veselības ministrs Hosams Abu Meri, gan vairākas medicīnas autoritātes, kā, piemēram, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents Andrejs Ērglis ir teikuši – būtu tomēr bērnu vakcinācijā vecākiem jāatņem izvēles tiesības. Un te nu sākas īsts saspringums, jo būtībā jautājums iziet ārpus medicīnas rāmjiem.
Diemžēl vēl lielāku sociālemocionālo spriedzi tas rada, jo kovidpandēmija jeb, precīzāk, varas reizumis pamatotie, bet reizumis arī absurdie (piemēram, nepirkt zeķbikses noteiktās stundās) lēmumi tās apkarošanā, ir mūs, labos un labticīgos ļaudis, samaitājusi un likusi katru “obligātuma” pieminēšanu vakcinācijas jautājumos uztvert kā krasu cilvēktiesību ierobežojumu.
Lai gan bija jābūt pilnīgi otrādi – mums būtu jāvienojas kā sabiedrībai, ka ir reizumis jāslāpē sava ego balsi, vispārēja labuma, citu veselības labad. Viena no kovidpandēmijas blaknēm ir neticēšanas, neuzticēšanās epidēmija ne mediķu, ne politiķu rūpēm par sabiedrības veselību. Labi vien, ka šī neuzticēšanās epidēmija neskar visu sabiedrību, bet tikai daļu. Skumji, ka arī jauno paaudzi – kā atzīmē ārsti, ir izaugusi vakcīnskeptiķu paaudze, kura ne tikai nevakcinēsies pati, bet arī meklēs veidus, kā nevakcinēt savus bērnus.
Tas ļauj skaidri priekšstatīt, cik smaga būs diskusija par iespējamam izmaiņām likumos. Un tāda būs, jo ir otra sabiedrības daļa, vecāki, kas kategoriski pieprasa – pasargāt viņu bērnus no nevakcinētajiem bērniem – pat liedzot viņiem apmeklēt dārziņus un skolas.
Un riski ir – Latvijā potenciāli bīstamā situācijā pašlaik varētu būt vairāki simti bērnu un aptuveni puse pieaugušo iedzīvotāju, kuri nav vakcinēti pret difteriju. Pērn vairāk nekā piecsimt bērnu divu mēnešu vecumā nesaņēma vakcīnu pret difteriju, bet to laikus nesaņēma pusotrs tūkstotis bērnu. Laika periodā no 2007. līdz 2023. gadam Latvijā reģistrēti 122 difterijas gadījumi, desmit saslimušie miruši.
