Anita Daukšte: Tramps sapinās Putina telefondiplomātijas vados
0
Ar pieaugošu sasprindzinājumu pasaulē gaidīja ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas valdnieka Vladimira Putina telefonsarunu. Jā, ilūziju nebija, bet Trampa egocentriskā bravūrība un it kā saņemtie Kremļa “signāli” par gatavību uz kompromisiem Ukrainas kara izbeigšanas jautājumā, tomēr lika gruzdēt cerību uguntiņai.
Pēc sarunas no Baltā nama paziņojuma izriet, ka rezultāts ir Kremļa gatavība pārtraukt uzbrukumus enerģētikas infrastruktūrai uz 30 dienām un tālāku sarunu iespējamība.
Maigi izsakoties, tas ir nekas. Tramps vispār bija nepareizi iztulkojis “signālus”, ja tādi tiešām bija. Kremļa diplomātijā “jā” nozīmē “varbūt”, bet “nē” – “tikai tad, ja”.
Šo pašpasludinātais izcilais sarunvedējs un dīlmeikers nebija ņēmis vērā – ka Putinam ne tikai nav no viņa bail, bet arī pat nav nekāda respekta. Ne velti soctīklos izplatījās video, kur Putins laikā, kad it kā jau bija jāsākas telefonsarunai ar ASV prezidentu, joprojām atrodas kādā konferencē, kur visi kopā iesmej par gaidošo Trampu telefonklausules otrā galā.
Jā, viena lieta pēc sarunas tika atklāta: Putinam ļoti sāp ukraiņu dronu triecieni viņa naftas bāzēm. Jā, Putinam ļoti sāp tas, ka viņa flote nevar brīvi manevrēt Melnajā jūrā. Ukrainas stratēģija – atbildēt uz triecieniem savas valsts infrastruktūrai ar prettriecieniem, un likt krieviem nojaust, ko nozīmē pašu zemē , ir pareiza. Ja ASV uzskatīs, ka šo sarunu niecīgo rezultātu par civilo infrastruktūru var uzspiest Ukrainai, tad tas ir kritiens uz leju ne vien ASV diplomātijā, bet arī savas valsts nozīmības atzīšanā starptautiskajos procesos.
No ziņām par šādu telefonsarunu saturu mēs parasti neko daudz neuzzinām. Pagaidām labi, ka ASV nepaziņoja par to Putina prasību pieņemšanu, kas parādījās publiskajā telpā jau pirms sarunas: Rietumu bruņojuma piegāžu pārtraukšana, izlūkinformācijas apmaiņas datu pārtraukšanu, sankciju noņemšana un Krievijas kontrole pār četriem Ukrainas apgabaliem.
Savukārt sarunu turpinājuma pārcelšana uz darba grupām nenozīmē neko citu, kā vien laika vilkšanu garumā, kurā krievi mēģinās izspiest no Trampa un ASV pretimnākšanu sev interesējošos jautājumos. Jo – izdevās taču! Uz nedēļu pārtrauktā ASV izlūkdatu apmaiņa ar Ukrainu nozīmēja Krievijas iespēju sagraut ukraiņus Kurskas apgabalā. Tramps vienreiz bija nostājies Kremļa pusē un nav ne mazāko garantiju, ka tas nenotiks vēlreiz.
Sarunu turpinājums par pamieru Ukrainā var arī vienkārši izšķīst detaļās – piemēram, “principiālo” jautājumu priekšgalā var nonākt nevis pati vienošanās, bet tās detaļas – kurš kontrolēs pamiera ievērošanu, kurš būs arbitrs situācijā, ja tas tiks pārkāpts. Laika vilkšana “darba grupās” Krievijai ļaus darbu ap rezultātu dēvēt par pašu rezultātu un cerēt (ja ne aktīvi darboties) ap atbilstošas politiskās augsnes gatavošanu pašā Ukrainā: nomainiet Zeļenski un padodieties. Trampa ausīs jau tika iepūsta migla par prezidenta vēlēšanu nepieciešamību Ukrainā, gan jau pūtīs vēl.
Politikā viss ir nevis tā, kā tas ir realitātē, bet tā, kā tas izskatās. Un izskatās, ka Tramps ir sapinies Putina diplomātijas valgos. Vienkārši zaudējis. Vienalga, kādos plašākos secinājumos to ietērpj.
Šeit skaidri parādījušās sekas situācijai, kad diplomātijas pašdarbnieku orķestris, kas šobrīd ir Trampa komanda, nonākušas zem viltīgi pieredzējušā Kremļa diriģenta zižļa. Ļoti slikta vēsts pasaulei.
