Anita Daukšte: Neapvemšanās sausais atlikums
55
Mērķtiecīga politika un nesavaldītas emocijas ir nesavienojamas lietas. Emocijās pasprucis vārds mēdz sagraut tālredzīgi izbūvētu politisko shēmu. Ja tāda shēma ir, protams.
Latvijas politikā acīmredzami tālredzīgo aizkulišu shēmu un meistarīgo intrigu laiks ir pagājis. Dominē vien skaidri nolasāmas intereses un nesavaldīgas emocijas. Politikas eksperti mēģina ko analizēt, bet nekas lāga nesanāk, jo par Latvijas politiķu lēmumiem, valodu un izdarībām drīzāk jāspriež psihologiem, nevis politologiem.
Ministru prezidente Evika Siliņa (Jaunā Vienotība) saka, ka viņai ir tiesības būt emocionālai un nogānīt opozicionāru Edvardu Smiltēnu. “Neaizrijies, neapvemies” ieies politiķu skandalozo izteikumu topā, bet to politiski “sausais atlikums” ir, ka šīs Saeimas sasaukuma laikā Smiltēna pārstāvētais Apvienotais saraksts (AS) nebūs valdošajā koalīcijā. Vismaz vienotas frakcijas veidā – noteikti ne. Īstermiņā tas nozīmē, ka JV ir nogriezusi sev politisko manevru iespējas ar AS, veicot Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča neslēpti pieprasīto valdības “restartu”. Siliņas uzbrēciens Smiltēnam kā debesu manna ielija Progresīvo ausīs, jo viņu aizvietojamības koalīcijā scenārijs ievērojami zaudēja realizācijas iespēju.
Būtu teju neticami, ja JV saņemtos tagad vispār kaut ko restartēt valdībā līdz Ziemassvētkiem, “uzreiz pēc budžeta pieņemšanas”, kā tas tika solīts līdz šim. Satiksmes ministrs Kaspars Briškens (Pro) var mierīgi vēl nosvinēt svētkus, nemainot vizītkartes.
Par JV emocionāli uzvilktajām stīgām liecina ne vien Siliņas reakcija uz Smiltēna uzstāšanos, bet arī racionalitātes un mērķtiecības trūkums, kandidātu izvirzīšanā Latvijas Bankas prezidenta amatam. Kā var būt situācija, ka par tik nozīmīgas amatpersonas kā Latvijas Bankas prezidenta kandidatūras izvirzīšanu valdošās koalīcijas lielākā Saeimas frakcija lemj pēdējā brīdī pirms oficiālās izvirzīšanas beigu termiņa 10.decembrī? Un kāda motivācija ir šādi pēdējā brīdī virzīt tieši tagadējo LB prezidentu Mārtiņu Kazāku?
Patiesībā, ja JV būtu vēlējusies Kazāka pārvēlēšanu, tad izvirzītu jau sen un nedemonstrētu vēl nesen sājas grimases TV ēterā par Kazāka paveikto amatā. Neizskatās ticami, ka JV ir novilkusi izvirzīšanu līdz pēdējam, jo tērējusi laiku līdz izvirzīšanas termiņa beigām, mēģinot vākt kuluāros balsis Kazāka ievēlēšanai amatā. Tāpēc visai sakāvnieciski izskatās LB prezidenta atkārtota izvirzīšana amatam vien ar 35 deputātu balsīm kabatā, proti, JV un Progresīvo frakciju deputātu atbalstu.
Izmantot Jaunās Vienotības emocionālo nestabilitāti steidz Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), izvirzot savu Latvijas Bankas prezidenta amata kandidātu – Altum finanšu institūcijas vadītāju Reini Bērziņu. Un te izskatās, ka ZZS kuluāru darbiņš balsu vākšanā ir paveikts – divu Nacionālās Apvienības un viena Apvienotā saraksta deputāta paraksti zem iesnieguma par Reiņa Bērziņa kandidatūru to apliecina.
Ja pieskaita vēl Latvija Pirmajā vietā frakcijas deputātu balsis, tad Bērziņa izredzes iepretim Kazākam ir nesalīdzināmi augstākas. Un laika, lai izvērstu pietiekami vērienīgu Bērziņa kā “Šķēles grupējuma” kandidāta demonizāciju, ir nedaudz par maz. Kazāka pilnvaras beidzas jau 21.decembrī, tātad balsojumam Saeimā jābūt jau nākamnedēļ.
Neticami būtu, ja JV politiķiem ir vienalga, kurš sēž Latvijas Bankas prezidenta krēslā. Bet citādi tiešām nav racionāli izskaidrojama šāda politisko manevru impotence.
Politikas iemešanai emociju bedrē ir sava cena – tā mazina iespējas noturēties varas Olimpā. Jā, šobrīd neizskatās, ka Siliņas valdību un koalīciju kas īpaši apdraud. Bet, kā liecina Latvijas jaunāko laiku politiskā vēsture – valdības nav kritušas opozīcijas manevru rezultātā. Valdības ir kritušas vai no pašu koalīcijas biedru aiz muguras durtajiem dunčiem vai tāpēc, ka pašapmierināti izkurtējušas savā neaizvietojamības apziņā.
