Anita Daukšte: Latvieti, nepadodies, krie… sorry, migranti nāk?!
0
“Vakar vakarā braucu uz kori un Merķeļa ielas pieturas rajonā sajutos reāli baisi… visapkārt gandrīz tikai un vienīgi tumšas sejas un viņu valodas. Griez galvu uz kuru pusi gribi – visur viņi. Tas rajons izskatās kā apsēsts. Tumsnējas meitenes sasaucas ar vienu līdzīgo, kura bija pavērusi logu un smaidīga māja ar roku. Turpat pie cirka bars meļļu risināja savas “ģēlas”. Vienvārdsakot, sajutos ļoooti pat neomulīgi…”, tā raksta paziņa Whatsapp, kad apspriedām pagājušās nedēļas iekšlietu dienestu operāciju ar 46 nelegālo migrantu aizturēšanu pie Aizkraukles.
Patiešām, jebkuram rīdziniekam, vismaz tiem, kas dzīvo un strādā centrā, ir nācies iegrimt pārdomās, kurā pasaules pilsētā viņš atrodas, jo apkārt redz neeiropeiskas izcelsmes sejas. Viss svešādais rada nepatiku, pat bailes, īpaši, ja neesi radis dzīvot multikulturālā vidē, un vēl vairāk – ja neesi nekad gribējis tādā dzīvot.
Fakti ir fakti: uz 2024.gada 1.jūliju, saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) datiem, ārvalstu pilsoņiem Latvijā bija derīgas 129 794 uzturēšanās atļaujas. Pusotra gada laikā atļauju skaits ir pieaudzis par 54%, jo uz 2023.gada 1.janvāri bija derīgas 89 520 uzturēšanās atļaujas. Vai visi šie cilvēki, kuriem ir uzturēšanās atļaujas, tiešām atrodas Latvijā – tas, protams, ir jautājums, bet – pat ja nē: piemēram, no Rīgas apkaimēm visvairāk dzīvo Purvciemā – vairāk kā 55 tūkstoši cilvēku.
Tad nu skatāmies – ja visi uzturēšanās atļauju saņēmēji vēlētos dzīvot koncentrēti kādā no Rīgas apkaimēm: vai manai paziņai būtu vakarā neomulīgi tikai Merķeļa ielas rajonā?
Latvijas universitātes diasporas un migrācijas procesu pētniece, tenūrprofesore Inta Mieriņa intervijā lu.lv portālam ( 7.06.2024) cita starpā klāsta, ka negatīvu attieksmi pret migrantiem nosaka gan ekonomiskie faktori, neziņa, cik migranti izmaksās sociālajam budžetam, vai viņi atņems vietējiem darba vietas. Otrs faktors ir maza pieredze saskarsmē ar citas kultūras, rases cilvēkiem, trešais – neuzticēšanās politiskajām institūcijām – vai tās spēs menedžēt migrāciju un ceturtais – tas, ka cilvēki skatās ziņas televīzijā un tur lasa negatīvu informāciju par migrantiem.
No visiem šiem faktoriem gribētos pievērsties trešajam: neuzticēšanās politiskajām institūcijām – vai tās spēs menedžēt migrāciju. Bažas ir pat ļoti pamatotas, un ne tikai tāpēc, ka Latvijā ir ļoti zema uzticēšanās partijām, valdībai un Saeimai. Šobrīd Latvijā tā dēvētās “migrācijas slūžas” ir saprotamu iemeslu dēļ pievērtas cilvēkiem no Krievijas, bet vai tās pietiekoši labi notur Āzijas, Āfrikas un Tuvo Austrumu migrācijas spiedienu? Turklāt ņemsim vērā – Latvijas varasiestādes nav vienīgās, kam būtu šīs slūžas jāpietur – ja migrants ir saņēmis uzturēšanās atļauju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, piemēram, Polijā, viņam ir iespēja uzturēties Latvijā.
Vairs arguments – “ko viņiem te darīt, mēs taču neesam bagātā Vācija”, pilnā mērā acīmredzot nestrādā. Ja pieņemam, ka visi tumšādainie cilvēki, ko redzam Rīgas ielās, ir šeit legāli, tad ir jābūt savlaicīgi izvirzītām un kontrolētām prasībām viņu uzturēšanās un darba nosacījumiem. Proti, radītai sistēmai, kas novērstu nekontrolējamu, separātu migrantu kopienu izveidošanos.
Nesen Zemkopības ministrija, reaģējot uz sociālo tīklu video, kurā tumšādainie Bolt un Wolt kurjeri, pieklājīgi izsakoties, ne pārāk higiēniski izturas pret piegādājamo ēdienu, nāca klajā ar labticīgu ideju – proti, šiem kurjeriem vajadzētu saņemt kādu sertifikātu, vienkāršoti izsakoties, nokārtot “sanitāro minimumu”. Latviešu valodā. LTV “Aizliegtā paņēmiena vadītājs, žurnālists Guntis Bojārs savā ierakstā Facebook tīklā secina “ … šāds Zemkopības ministrijas plāns ar vāji maskētām rasisma pazīmēm man rada jautājumu, vai mēs tiešām esam tik sīka nācija, ka mums jābaidās un jāpazemo, piedodiet, daži indieši?!”. Mana publiskā atbilde būtu – nē, nav jāpazemo “daži indieši”. Bet pilnīgi noteikti – nevar būt dažādas prasības nodarbinātībā vietējiem, un citas, atvieglotas, migrantiem.
Ir izņēmumi attiecībā uz Ukrainas bēgļiem, bet tie ir skaidri formulēti likumdošanā un terminēti latviešu valodas apguves termiņos. Bailes no iespējas tikt vainotiem “rasismā” novedīs tikai un vienīgi pie tā, ar ko spiestas saskarties citas Eiropas pilsētas – slēgtām migrantu kopienām, kas dzīvo pēc saviem likumiem un paražām. Latviešu nācijai konformisms un samierināšanās ar to, ka “dažiem indiešiem” nav jāzin ne vārda latviski, un viņi var šeit dzīvot un strādāt atbilstoši saviem priekšstatiem un tradīcijām, būtu milzīga kļūda. Latvijā slēgtu migrantu kopienu izveidošanās galu galā apdraudētu ne vien nācijas sociālo un kulturālo komfortu, bet arī tās drošību.
Jāatceras arī, ka šī gada maijā tika pieņemti Eiropas Savienības noteikumi, kas stāsies spēkā 2026.gadā. To mērķis ir sadalīt atbildību par migrantu uzņemšanu starp 27 bloka valstīm un paātrināt to personu izraidīšanu, kuras uzskatāmas par neatbilstīgām patvēruma saņemšanai. Pagaidām ir tāds savāds klusums no Latvijas amatpersonām, ko šī “atbildības sadale” nozīmētu mums. Labi, ja neko, un mēs savas “migrantu kvotas” būtu aizpildījuši ar ukraiņiem. Tomēr pagaidām neomulīgā sajūta Rīgas centra ielās paliek. Jautājumu, kā to mazināt, krāsies aizvien vairāk.
