Anita Daukšte: Kad latvieši leposies ar bērnu straumi?
0
Jaunais gads Latvijā sākās nevien ar prieka un lepnuma straumi par animācijas filmas “Straume” panākumiem pasaulē, bet arī ar diskusijām ap konservatīvās domas portāla “Telos” galvenās redaktores, zinātņu Agneses Irbes pausto intervijā “Delfi TV” raidījumam “Kāpēc” par ģimenes vērtību nostiprināšanu, dzimstības veicināšanu un feminisma, LGBT ideoloģijas “izdabūšanu” no medijiem kā postošas un kaitīgas.
Ja Ginta Zilbaloža veidotās filmas panākumi izraisīja viennozīmīgi milzu sajūsmas vilni, tad antīko zinātņu doktores, tulkotājas un publicistes Agneses Irbes uzskati, ka Latvijā sievietes jāmotivē 4-6 bērnu radīšanai, izpelnījās teju vai sašutuma vētru. Būtībā tādu pašiznīcības ideoloģijas sprādzienu, kuras vadmotīvs bija, vulgarizējot – “ Irbei nav tiesības uz viedokli, jo viņa dzīvo pārāk labi, un mēs neko nedzemdēsim, jo tas rada pārāk lielas problēmas”.
Kāpēc šīs ziņas sasaistu kopā? Tāpēc, ka lepojamies ar “Zelta globusu” “Straumei” tāpēc, ka filmu radījis latvietis, un mēs esam latvieši, kuru valsts vārds ir pasaulē slavēts.
Latvietībai ir nepieciešams turpinājums un to nevar nu nekā citādi, kā vien izkāpjot no demogrāfiskās bedres, kur esam iešļūkuši neatkarības 35 gados.
Un ir pilnīga taisnība tajā, ka pavērsienam demogrāfijas veicināšanas jomā, ir, pirmkārt, jānotiek cilvēku domāšanā. Tā teikt, galvās, nevis kādās citās ķermeņa daļās, kas ir šķietami vairāk iesaistītas bērnu radīšanas procesā.
Citēsim precīzi, ko teica Agnese Irbe, un kas ir kļuvis par asu diskusiju avotu? Lūk, ko: “Mums pēc iespējas ātrāk vajadzētu dabūt laukā no medijiem, ieskaitot “Delfus”, feminisma ideoloģiju, LGBT ideoloģiju kā kropļojošas, postošas, kaitīgas, kas sevi ir pilnīgi izsmēlušas, nedod nekādu labumu. Feminisma ideoloģija jo īpaši. Tātad mēs privileģējam sievietes karjeru, sievietes izglītību, sievietes jebko, tikai ne partnera meklēšanu, laulību, bērnus. Problēma ir… (viņu cenšas pārtraukt intervētāja). Pagaidiet, es, lūdzu, pabeigšu. Tas nav slikti, jo, protams, sievietei ir profesija. Arī man ir profesija. Sievietei ir aizraušanās. Arī man ir manas aizraušanās. Sievietei ir kaut kas, ko viņai patīk darīt. Viņai ir savas intereses, viņai ir pilna intelektuālā spējība un kapacitāte, bet feminisma ideoloģijas problēma ir tā, ka viņas nokavē to laiku, kad viņām ir bioloģiskā iespēja radīt pēcnācējus. Viņas sāk pievērsties ģimenes un pēcnācēju jautājumam stipri pēc 30 gadu vecuma, kad viņām ir pārāk maz laika. Tad viņām ir tikai viens bērns. Mums neder, mūsu ciltij neder viens bērns. Mums jāvirzās uz trīs bērniem uz sievieti vismaz. Vēlams virs trīs bērniem uz sievieti vidēji, kā tas šodien ir, piemēram, Izraēlā.”
Šāds domāšanas veids un aicinājumi ir pilnīgā pretrunā to “veiksmīgas sievietes” tēlu, kas kultivēts medijos un sociālajā vidē. Jo apziņa, ka esi ko neglābjami palaidis garām, neradot vairākus bērnus, diemžēl atnāk tikai tad, kad ir jau par vēlu ko darīt lietas labā. Līdz tam ir domāts par to, kā labi izskatīties un daudz pelnīt. Viena no feminisma sastāvdaļām ir izteikts paštīksmināšanās kults, un tas nekādā gadījumā neasociējās ar ģimenes cilvēka statusu. Tas nav stilīgi. Un bērnu radīšana tiek uztverta kā upurēšanās, kā dzīves pilnības ierobežojums.
Diskusijas sociālajos tīklos par Agneses Irbes teikto, lika nonākt pie skarbiem secinājumiem arī režisoram Alvim Hermanim, “Facebook” paužot rūgtas pārdomas:
“Tautai, kura sagājusi matos par tēmu “vajag dzemdēt bērnus vai nē”, nevar būt nākotnes. Ne labas, ne sliktas. Vispār nekādas.
Godīgi atzīsim. Tur priekšā ir tukšums.
Pastāv gan vēl teorija, ka tā ir tautas dabiskā atlase. Moderno ideoloģiju upuri nevairojas un viņiem ģenētiski neizbēgama izmiršana. Jā, viņi jautri nodzīvos savas dzīves un ar to viss viņiem arī beigsies. Viņi ir “nāves vēstneši”, kuriem ģenētiski pēcnācēji nav paredzēti. Mēs pārējie paliksim.
Nav arī brīnums, ka Latvijas nākotne mūsu kreisi liberālos un visādi progresīvos nemaz arī īpaši neinteresē. Jo tā attiecas tikai uz mūsu bērniem.”
Diemžēl ir tā, ka “pēcnācēji nav paredzēti” ne tikai kreisās ideoloģijas pārstāvjiem. Šobrīd bērnu neparedzēšana dzīves plānos ir daudz plašāka tendence. Ja šo tendenci, kā šeit (portālā la.lv) jau rakstīja ekonomists Dans Bērtulis, ieliktu ekseļa tabulā “tad redzam, ka tendences līnija krusto nulles atzīmi 2096. gadā. Pēc 72 gadiem. Pēc vienas paaudzes”.
Protams, līdzīgi, kā savulaik, lika ekseļa tabulās saslimstības ar kovidu datus, un rēķināja, cik ātri saslimsim un mirsim, bet tā nenotika, nekāda nulles līnija neiestāsies attiecībā uz dzimstību Latvijā. Tomēr, ja netiks nekādi ievērots Agneses Irbes ( un ne tikai viņas) teiktais par ģimeniskuma un atbildības vērtības atjaunošanu, tad jautājums būs vien, kuras tautības šo valsti (!), (ļoti gribas domāt, ka Latvijas valsti, nevis kādu teritoriju), apdzīvos pēc tiem 72 gadiem.
Un vēl – demogrāfijas, dzimstības un ģimeniskuma veicināšanai, ir jāizdabū nevis tikai kāda ideoloģija no medijiem, bet arī jāiedabū demogrāfijas jautājumus kā galvenos politiķu dienaskārtībā.
Raitajā politiķu stāstījumā par valsts drošības veicināšanu, kā piedziedājumam ir jāskan, kas un kā tiks darīts dzimstības veicināšanā Latvijā. Var jau stāstīt, ka ne jau labklājība nosaka to, vai ģimenē būs vai nebūs bērni, vai sieviete izšķirsies par labu atvasei. Bet – ja nav nekas pamēģināts šajā jomā? Jo tieši tik ciniski, piemēram, šogad ir padomāts par turīgo pensionāru balsīm pašvaldību vēlēšanās, paceļot neapliekamo minimumu līdz 1000 eiro mēnesī, bet kāpēc nevarēja algas neapliekamo minimumu pacelt līdz 1000 eiro pelnītājiem ģimenēs ar bērniem?
Kāpēc valsts nevarētu apņemties maksāt māmiņai vismaz vidējo algu valstī līdz bērna pusotra gada vecumam? Lai bērna radīšana nenozīmētu smagu dzīves līmeņa pazemināšanos ģimenei? Jā, protams, vēl arī izglītības un veselības pieejamības un kvalitātes jautājumi…. kur bēdu leja paveras. Bet – sākt vajadzētu ar svarīgo: vērtību un domāšanas maiņu, tad arī retorika un lēmumi pievilksies.
