Latvijas stikla ražošana krustcelēs – stikla tara, optiskās šķiedras vai saules bateriju pārklājums 1
No kosmosa SIA “Kompānija Avotiņi” atrast vieglāk nekā pēc adreses Rustēnu ielā 1. Lielie dzeltenzilie pusapaļie bezkarkasa metāla angāri ir Aņikinu uzņēmuma pazīšanās krāsas. Jo pašu ražoti. Vienā no tādiem ir arī birojs, kurā uzņēmuma dibinātāju Aleksandru Aņikinu satieku kopā ar viņa abiem dēliem Dmitriju un Igoru, kuri abi strādā ģimenes uzņēmuma vadībā.
“Avotiņu” zīmols man saistās ar metāla jumtiem, kaut gan uzņēmuma profils ir sazarotāks…
Aleksandrs: Šo 30 gadu laikā tirgus ļoti stipri mainījies. Ja atceraties, bija viens mazs būvmateriālu veikals Berģos un viens Ķīpsalā, bet cementu pārdeva par taloniem… Tad radās divas ķēdes – “Tapex” un “Nelss”. 1992. gadā mēs vieni no pirmajiem vairumā sākām tirgoties ar smagajiem būvmateriāliem, kas domāti ēku karkasiem. Sākumā te no vagoniem ķieģeļus izkrāvām, uz paliktņiem iepakotus krietni vēlāk piegādāja. Kad līdz ar “Depo” un “K-Rauta” izvēršanos radās piecas līdz septiņas būvmateriālu lielveikalu ķēdes, mēs faktiski pazaudējām vairumtirdzniecību.
Dmitrijs: Sapratām, ka nākotne ir ražošanai, nevis tirdzniecībai.
Tieši kas piespieda pāriet uz ražošanu?
Agrāk mēs būvmateriālus pārdevām tieši būvniekiem. Mēs bijām lielākie konstrukciju materiālu, bloku pārdevēji Latvijā. Būvnieki iepirkumos startēja ar savu partneri – piegādātāju. Darbojās dīleru sistēma. Tā būvmateriālu pārdošanas sistēma, kas bija pirms gadiem 10 un 15, pilnībā mainījās. Pēc krīzes deviņdesmito gadu beigās un celtniecības buma sākumā izveidojās veikalu tīkli, kam ir saslēgti tieši līgumi ar būvmateriālu rūpnīcām.
Tādā formā mums ilgi pastāvēt nebija iespējams. Sapratām – lai izdzīvotu, mums vajag savu produktu ar savu zīmolu, un 1999. gadā sākām ražot metāla jumtus un sienu metāliskos pārklājumus, kas mūsu apgrozījumā šobrīd aizņem kādu ceturto daļu. Tagad ir liels pieprasījums pēc jumtiem, kas pēc profila un krāsas atgādina māla dakstiņus.
Otrais: pirms pāris gadiem sākām ražot dažādu konstrukciju armatūras sietus, no kuriem pusi eksportējam. Klientus aizsniedzam no filiālēm Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī un Ventspilī.
Trešais: Ventspilī sākām ražot metāla konteinerus celtniecības atkritumiem un metāllūžņiem – pilnīgi visus eksportējam pāri jūrai uz Norvēģiju un Vāciju, kur daudz vairāk šķiro atkritumus. Latvijā nav pārdots neviens.
Ceturtais lēciens ieplānots – izejviela stikla ražošanai.
Pirmais tāds jūsu pavērsiens – izejvielu ražošanai paņemt sev zem kājām, nevis importēt…
Gadus desmit ārzemju laboratorijās, vācu un skandināvu rūpnīcās pētām Skrundas smilti. Šai smiltij ir trīs četras reizes augstāks filtrācijas koeficients nekā parastajai smiltij. Mūsu ceļi nav tik izturīgi tāpēc, ka smilts, ko izmanto ceļa pamatnē zem seguma, ir ar zemu filtrācijas koeficientu. Ja mūsu ceļu būvētāji gribētu uzbūvēt kvalitatīvus ceļus, tad šādu smilti droši vien pasūtītu un ņemtu.
Smilti no karjera “Skudras” viegli attīrīt no dzelzs oksīda piejaukumiem, tāpēc izejmateriāls stikla izgatavošanai ir lētāk iegūstams nekā konkurentiem. Bet mēs neraudam, ka ceļinieki to neņem, un tas arī nebūtu prātīgi, jo daudz augstāka pievienotā vērtība būtu, to izmantojot stiklam.
Ar ko Skrundas smilts atšķiras no jūrmalas baltās smilts?
Smilts ir kvarcs ar dažādiem piemaisījumiem. Jo vairāk piemaisījumu, jo grūtāk izliet stiklu. Ja nav tīra smilts, tad nevar izgatavot caurspīdīgi baltu trauku, bet tikai zaļu vai dzeltenu. Tas, ka smilts ir balta, nenozīmē, ka tai nav dažādu piemaisījumu. No jūrmalas smilts stikls būtu pelēks. Tāpēc tikai Skrundas smilts vislabāk der stikla ražošanai. Tik tīras smilts ieguves vietas Latvijā ir tikai trīs. Mums ir izstrādāts šīs smilts attīrīšanas un bagātināšanas rūpnīcas projekts, kas atradīsies karjerā “Skudras”. Jau esam sarunājuši ar Valmieras stikla šķiedras rūpnīcu, ka tā gatava ņemt 20 tūkstošu tonnu izejvielu no Skrundas (pašlaik kvarca smilti importē no Lietuvas un Somijas).
Kaut arī smilti nedaudz pārdodam būvmateriālu ražotājiem Latvijā un Lietuvā un krājumi karjerā ir apmēram 200 miljoni tonnu, nebūtu prātīgi to izmantot šādām vajadzībām. Šāds daudzums ir pietiekams, lai varētu ar izejvielu nodrošināt stikla taras rūpnīcu.
Kāpēc tieši taru? Vai tad nav augstvērtīgāku stikla izstrādājumu?
Latvijā bija piecas stikla rūpnīcas, kas gadā saražoja vairāk nekā 50 tūkstošus tonnu stikla. Tagad neražojam nemaz, bet ievedam aptuveni 40 tūkstošus tonnu. Taču stikla pasaulē ir savi ekonomiskie likumi. Lielās stikla rūpnīcas pasaulē ir izvietotas tā, lai spētu visu pasauli nodrošināt ar logu stiklu – piemēram, mums tuvākā ir Polijā, kas pilnībā spēj apgādāt Baltiju. Savukārt pudeļu tara ir augošs tirgus, tāpēc ka patērētāji atgriežas pie stikla pudelēm un burciņām, atsakoties no ķīmiski ražotas taras. Mums vēl jāprecizē, kam tieši to būvēt – caurspīdīgo stikla pudeļu izgatavošanai, optiskās šķiedras ražošanai vai saules bateriju pārklājumam, kas ir augstākā iespējamā pilotāža.
Vai arī stikla rūpnīca tiek projektēta?
Esam izrēķinājuši, ka tai ir labs ekonomisks pamats. Tas ir mūsu mērķis, uz ko mums tiekties, bet 60 miljonu vērtu rūpnīcu vieni neuzcelsim. Esam iegādājušies zemesgabalu Liepājas Karostā pie jūras un meklējam investoru.
Bet pašlaik notiek sarunas ar iespējamiem partneriem Skrundas kvarca smilts bagātināšanas fabrikas izveidei. Mums kvarca smilts klienti jāsagādā pirms rūpnīcas būvēšanas. Nevar uzbūvēt un tad meklēt, kam pārdot. Tāpēc ar klientiem runājam jau tagad – Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā. Ir varianti. Tajā skaitā skandināvu fondi, kuri iegulda dabas resursu ieguvē.
Aleksandrs: Esam gatavi sākt celt fabriku, un domāju, ka līdz gada beigām būs skaidrs, ar ko kopā to darīsim. Vienīgā problēma – strādnieki.
Jūsuprāt, jāieved?
Dmitrijs: Ja ekonomika nespēj noturēt savus pilsoņus, tad nāksies viesstrādniekus ielaist no ārpuses. Ja to laikus neizdarīsim, tad būs tik bēdīgas sekas, ka Latvija ilgi neatveseļosies.
Vai Latvijai prātīgi palikt lētā darbaspēka valstij?
Mēs vairs neesam lētā darbaspēka valsts. Tas beidzās pirms pāris gadiem. Jau tagad ar savu cenu nevienu ārzemēs nepārsteigsim. Mums jau ir dārga pašizmaksa. Rīgā vairs nevar uzbūvēt dzīvokļus ar 1000 eiro pašizmaksu uz kvadrātmetru.
Cik maksājat algās saviem strādniekiem?
Tāpat kā vidēji nozarē – 600 līdz 800 eiro neto. Bet metinātāji saņem vairāk nekā administrācijā. Cenšamies tirgū noturēties un radīt jaunas darba vietas. Pie mums strādā vairāk nekā 180 cilvēki, un ar algu vien šodien nepietiek, jārada veselīga kolektīva atmosfēra.
Reversā PVN būvmateriāliem no 1. janvāra vairs nebūs. Bija vērts?
Aleksandrs: No finanšu viedokļa tagad vieglāk. Kad maksājām PVN, visu laiku iznāca valsti kreditēt – 300 līdz 400 tūkstošu eiro apmērā 45 līdz 50 dienas, līdz atmaksāja PVN. Tā kārtība, ko izdomāja finanšu ministre Reizniece-Ozola, radīja viendienas firmas, kuras pārdodot būvmateriālus iekasēja PVN un pazuda. Tā diezgan daudz PVN līdz valsts kasei nenonāca. Latvijas jaunievedums radīja daudz neskaidrību. Piemēram, būvmateriāls ir arī polietilēna plēve. To izmanto gan būvniecībā, gan siltumnīcām. Tas radīja strīdus, vai abos gadījumos attiecināt reverso PVN.
Eiropas Komisijas regula skaidri nosaka, ka reverso PVN metālam var attiecināt tikai uz 20 grupām. Uz stieplēm un naglām – ne. Mums te neko no jauna nevajadzēja izgudrot.
Bet te parādās otrs reversā PVN mīnuss – mēs pārdevām armatūru dzīvojamu namu “Jaunā Teika” būvniecībā. Kurš ir gala pircējs, kurš samaksās PVN? Tas, kurš nopirks dzīvokli, vai ne? Un ja dzīvoklis ilgi paliek nepārdots? Labi, ka Eiropas Komisija mūsu pašdarbniekus nolika pie vietas.
Vai pieļaujat, ka savu biznesu kādreiz pārdosit?
Agrāk piedāvāja pārpirkt, nu vairs ne. Man mantinieki ir dēli – lai viņi domā!
Ja rūpnīcu būvei cerat piesaistīt investoru, tad jau tas nepaliks ģimenes uzņēmums vien…
Droši vien rūpnīcas būs jānodala atsevišķā uzņēmumā.
