Anglijā tādus stāstus nedzirdēsiet. SARUNA ar britu žurnālistu Vinsentu Hantu 1
Šonedēļ atvēršanu piedzīvos izdevniecības “Latvijas Mediji” kārtējā vēstures tematikas grāmata – britu raidkorporācijas BBC žurnālista un kinodokumentālista Vinsenta Hanta “VDK un Latvija. Stāsti par Latvijas attiecībām ar čeku”, kas ir Anglijā nesen iznākušās grāmatas “Up Against the Wall: The KGB and Latvia” tulkojums.
Latvijas vēstures jautājumos patiesi ieinteresētais Vinsents Hants latviešu lasītājam jau būs pazīstams pēc pagājušā gada maijā iznākušā darba “Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē. Asinis mežā” – 2017. gadā angļu valodā uzrakstītā “Blood in the Forest” tulkojuma. Toreiz bija runa par traģisko un samezgloto kara noslēgumu “Kurzemes cietoksnī”.
Šoreiz Hantu piesaistījusi rietumniekus allaž intriģējošā padomju slependienestu tematika – PSRS Valsts drošības dienesta jeb čekas attīstība no dibināšanas 1917. gadā līdz čekas maisiem mūsdienu Latvijā.
Kā jau vēsta grāmatas nosaukums, šīs baisās struktūras veidošanās un “darbi” tiek skatīti caur Latvijas un latviešu skatpunktu. Gluži tāpat kā pirmajā grāmatā, autors izmanto cilvēku stāstus un atmiņas, pieredzi un pārdzīvojumus, kas šoreiz ilustrē PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) sistēmu, tās darbību un sabiedrības kontroli okupētajā Latvijā.
“Tie nav ne vēsturnieku, ne ģeopolitiska vai militāra rakstura vērtējumi, bet “tautas vēsture”. Man palīdzēja ļoti daudzi visu sabiedrības slāņu latvieši. Šis darbs nemaz nevarētu tapt bez latviešiem. Es tikai “ierāmēju” šos stāstus, nepretendējot uz stāstnieka lomu,” sarunā teic pats autors. “Tas ir neticami, kā Latvija šajos gados cieta! Visi ir dzirdējuši par Ruandu, Ziemeļīriju, Dienvidāfriku, bet šī ir tik maza zeme Velsas lielumā! Neviens par to nezina!” aizrautīgi stāsta Hanta kungs.
Kāpēc “Latvija un VDK”?
V. Hants: Kad rakstīju par Kurzemi, viens no intervētajiem leģionāriem man teica, ka karojis pret padomiešiem čekas dēļ, Stūra mājas dēļ. Un tad es nodomāju – kas bija tas, kamdēļ cilvēks nolēma riskēt ar savu dzīvību? Gāju ar kādu paziņu pa Brīvības ielu un pie Stūra mājas viņš man saka: “Mana māte šajā vietā vienmēr pārgāja ielas otrā pusē.”
Es izmantoju savu pazīšanos ar Leldi Neimani un Inesi Dreimani no Okupācijas muzeja, lai piekļūtu arhīva dokumentiem un uzzinātu, ka tur ir vēl citi līdzīgi stāsti, to cilvēku stāsti, kas cieta no čekas. Jo angliski nekā tāda nav. Šie ir patiesi to latviešu stāsti, kas toreiz dzīvoja. Tajā sabiedrībā. Stāsti par VDK Latvijā.
Domājat – angļiem tas varētu būt interesanti? Viņi saprot, kas notika?
Nē, šobrīd viņi nesaprot, nezina, kas toreiz notika. Viņi atbrauc uz Rīgu brīvdienās. Atbrauc iedzert alu. Taču šīs manās grāmatās izklāstītās lietas ir reāli stāsti par to, kas šajā zemē patiesībā notika. Es te neatbraucu iedzert. Es atbraucu iedziļināties šajās lietās. Mana grāmata stāsta britiem par Stūra māju, par Alfonu Noviku, par Liepājas “Zilo brīnumu”.
Lielbritānijā vēl ir dzīvi latvieši, diaspora, kas atceras redzējuši nogalinātu cilvēku ķermeņus “Zilajā brīnumā”. Taču es savā grāmatā atgriežos arī pie stāsta par latviešiem un boļševikiem. Jo tas ir svarīgi. Tas stāsts ir kā vilciens, kas brauc ne tikai no punkta A uz punktu B, bet arī tālāk uz C, D…
Lai visiem šiem punktiem izsekotu, jums ļoti labi jāorientējas Latvijas vēsturē. Jums vajadzēja palīgus.
Tas ir svarīgs punkts. Tie ir mutvārdu stāsti no Latvijas, latviešu stāsti – vēsturnieku, žurnālistu, vietējo ļaužu. Mans darbs bija tikai tos “ierāmēt”. Dokumentālā, mutvārdu liecību žurnālistika ir mana specialitāte. Grāmatas pamatu veido tas, ko izlasīju Latvijas vēstures grāmatās un no avotiem Rietumos.
Es ņēmu to, kas ir zināms Rietumos, un pievienoju tam mācītāja Pāvila Brūvera, režisora Pētera Krilova, “helsinkieša” Jāņa Rožkalna, vēsturnieces Ineses Dreimanes, tulkotājas Ievas Lešinskas un vēl daudzu citu stāstīto, un tā mēs izveidojām daudz plašāku ainu. BBC mūs māca veidot sabalansētu un precīzu vēstījumu. Jā, un šos tekstus es devu latviešiem pārlasīt, pārbaudīt.
Sarežģīts darbs…
Jā, sarežģīts! Tas prasīja gadus. Trīs gadus. Priekš manis tas ir daudz. Kurzemes grāmatu es rakstīju kā sava veida ceļvedi anglim, kurš iegriežas Kurzemē, un tā var uzzināt lietas, kādas neizlasīs nevienā angļu grāmatā. Un cilvēki patiešām tā to arī lieto! Viņi to pērk, izlasa un brauc paši apskatīt aprakstītās kauju vietas.
Es pazīstu vismaz septiņus angļus, kas tā aizbraukuši uz Dundagu un Kuldīgu. Kurzemes grāmata stāstīja par to, kas Latvijā notika 40. gados. Cilvēki par to atklāti nestāstīja 50 gadus, visu padomju laiku. Un tad vēl 25 brīvības gadi. Tātad šie stāsti ir 75 gadus veci! Es vēlējos tos atklāt, tajos iedziļināties un pastāstīt par tiem angļu valodā. Tie stāsti ir šausminoši un reizē fascinējoši.
Taču “VDK un Latvija” vairs nav “ceļvedis”, tā drīzāk ir vēstures grāmata.
No mana viedokļa, tas vispirms ir kā ziņojums par to, kas notika pēc Otrā pasaules kara – represijas, izsūtīšanas, 1953. un 1956. gads, atgriešanās mājās – līdz pat čekas maisiem.
Otrā līnija ir latviešu gaitas pirms tam, 20. gadsimta sākumā – bēgļi, latvieši Petrogradā, strēlnieki, lielinieki, Krievijas revolūcija un pilsoņu karš. Tas ir Jukums Vācietis, čekisti Jēkabs Peterss un Mārtiņš Lācis, tad arī Staļina laika tīrīšanas, kurās iznīcināja latviešu teātri Maskavā “Skatuve” un aktrisi Mariju Leiko.
Tie ir lieliski, fantastiski stāsti, kā, piemēram, par strēlnieku un mākslinieku Gustavu Kluci! Bet tie ir arī šaušalīgi stāsti – tādi, kādus jūs Anglijā nedzirdēsiet. Es vairākus gadus svārstījos, vai iekļaut šo laiku no 1905. līdz 1940. gadam grāmatā. Taču vēstures ritējums ir mainīgs, un latviešu gadījumā tas bija kā apmest pankūku – te tu esi amatā, bet te – cietumā. Tāpēc izšķīros šo laiku iekļaut.
Es vienkārši vēlējos par to pavēstīt, lietojot visdažādākos avotus – no Simona Vīzentāla centra līdz “Daugavas Vanagu” arhīvam. Noskaidrot vēsturi. Pavilkt svītru.
