Kam noliktava, kam – gaļas fabrika 1
– Vienmēr var teikt, ka nepietiekami meklēju darbu vai nemācēju strādāt citādāk, – par smagā lēmuma iemesliem, kāpēc jāatstāj dzimtene, spriež Edgars un piebilst, ka tagad pats uz savas ādas sajutis, ka cilvēks, kas gados nav jauns un ne tik veiksmīgs, nevienam nav vajadzīgs. Līdzīgi kā daudzi aizbraucēji vēl pirms ceļa viņš sadod pa mizu Latvijas valdībai un Rīgas pašvaldībai – par smago nodokļu nastu, uzņēmējdarbībai nedraudzīgo politiku, vietvalžu nesaimnieciskumu tēriņos u. c. Mājās Edgaram paliek sieva ar veiksmīgu karjeru medicīnā un pieaudzis dēls.
No “Brexit” sekām un nīgrajiem angļiem ceļinieks nebaidās – pat izprot vietējo ļaužu negatīvo attieksmi pret imigrantiem, kas ar sociālajiem pabalstiem mēģina izspiest visus labumus. Viņam citi nodomi – nopelnīt, lai pietiek dzīvei, kredīta atmaksai un varbūt kaut kas sanāk arī pensijas gadiem. – Trīs mēnešus pavadīšu starta platformā, tad skatīšos pēc kā cita, jo mans mērķis nav strādāt par minimālo algu, – apņēmības pilns nosaka Edgars.
Kā veiksies svešumā bijušajam restorāna īpašniekam, laiks rādīs, bet ar savu veiksmes stāstu no Lielbritānijas dzimtenē atgriežas Mārtiņš Iesalnieks. No Latvijas aizbraucis 18 gadu vecumā, kad pavērās Eiropas Savienības vārti. Devies prom ar Liepājas arodvidusskolas apliecību kabatā, darba pieredzi un lielu vēlēšanos kārtīgi nopelnīt. Mārtiņš neslēpj – gribējies bezmaz vai peldēties naudā! Ceļš uz miljoniem viņam sācies kādā Norfolkas grāfistes vistas gaļas fabrikā, kur pusgadu diendienā griezis gaļu un iemācījies uzasināt tik asus nažus, ka pirkstu nepiedurt. Ieceļotājus “zem spārna” bija paņēmusi krievu, lietuviešu un latviešu mafija, kas iekārtoja darbā un no viņa nopelnītajām 160 mārciņām nedēļā paņēmusi 70 par ierādīto istabiņu vien. Būdams apķērīgs puisis, ātri vien “mainījis situāciju” un atradis darbu savā profesijā – celtniecībā, kur varēja kā minimums nopelnīt ap 2000 mārciņām mēnesī. Rāvies pa 15 līdz 16 stundām dienā, ātri novērtēts un ticis par brigadieri.
