Čemodāni sapakoti. Patiesi stāsti, kāpēc vieni dodas uz Britāniju, citi atgriežas Latvijā 1
Pēc 16 gadiem slēdz restorānu
Čemodāni viņiem sapakoti – Edgars šopiektdien aizlido uz Angliju, bet Mārtiņš pēc 12 gadu prombūtnes gatavojas doties atpakaļ uz Latviju. Pēc Jāņiem visiem uz mēles “Brexit”. Vai izceļotāju nebaida balsojuma sekas, daudzu angļu neiecietīgā attieksme pret iebraucējiem? Un kas pamudinājis atgriezties dzimtenē “pazudušo dēlu”?Saruna “Brexit” gaisotnē ar diviem latviešiem, kas piesēduši pirms ceļa, – bijušo Dzirnavu ielas restorāna “Honkonga” īpašnieku EDGARU VIZULI (55) un celtniecības biznesa konsultantu MĀRTIŅU IESALNIEKU (31).
Restorāna durvis Edgars slēdza 1. februārī. 16 gadus viņš diendienā kā multiinstrumentālists, apvienojot vienā personā direktora, sagādnieka, krāvēja, mārketinga menedžera, grāmatveža un, ja ļoti vajag, arī trauku mazgātāja pienākumus, bija vadījis uzņēmumu ar desmit darbiniekiem, tajā skaitā diviem ķīniešu pavāriem. Līdz 2008. gada krīzei veicies gluži labi, taču pēc tās bizness vairs nav spējis īsti atlabt.
– Vienus parādus nokārto, otri rodas un paliek par šauru, – skaidro saimnieks, turklāt nācies naudu aizņemties bankā un ikmēneša maksājumiem pievienojies kredīts. Viss turējies uz riska robežas, jo mazam uzņēmumam ir grūti vai pat neiespējami noturēties virs ūdens ar visu valsts nolikto nodokļu nastu un nebeidzamajām likumu prasībām.
– Parēķiniet paši, – aicina Edgars, – ja desmit cilvēkiem katram vajag vismaz 500 eiro uz rokas, man jānopelna 1000 eiro katram un jāapgroza ap 30 tūkstošiem, lai būtu peļņa attīstībai – pat 40 tūkstoši, bet mūsu iespēju līmenis bija 15 līdz 20, ziedu laikos 25 tūkstoši eiro.
Restorāna labajai vietai, klientu atsauksmēm un samērīgajām cenām it kā vajadzējis nodrošināt ja ne izaugsmi, tad stabilu darbību, tomēr apmeklētāju loks pamazām sašaurinājies. Kad izdevumi pārsnieguši ienākumus, īpašnieks pieņēmis lēmumu uzņēmuma darbību izbeigt. Sākās Edgara darba meklējumi.
