Anete Jēkabsone -Žogota: Neatļaut bērnu vasaras nometnes būtu katastrofa 3
Autors: basketboliste, Rīgas domes deputāte Anete – Jēkabsone Žogota
Visu laiku tiek runāts par to, ka Covid krīzi nevar un nevarēs atrisināt vienā dienā, ka, lai tā atstātu pēc iespējas mazāku iespaidu uz mūsu fizisko un psihisko veselību, materiālo un sociālo stāvokli, katram atsevišķi un sabiedrībai kopumā nepieciešams iemācīties ar situāciju sadzīvot un veiksmīgi līdzās pastāvēt.
Šobrīd esam šādā situācijā jau vairāk par gadu, un jāsecina, ka, izņemot pilnīgus vai daļējus aizliegumus un masku vilkšanu veikalos, neko citu valstiskā līmenī izdomāt neesam bijuši spējīgi.
Grūti nosaukt kaut vienu piemēru, kur būtu ieviesti mehānismi, lai, sadzīvojot ar vīrusu, mēs vismaz daļēji varētu atgriezties pie nodarbēm, kuras esam zaudējuši ierobežojumu dēļ.
Man ir sajūta, ka par savām tiesībām Latvijā prot cīnīties tikai frizieri un manikīra meistares.
Pārliecinoši labākie piemēri, kā pandēmijas laikā būt atbildīgiem, ir sportā – Latvijas sporta dzīves organizatori pierādījuši, ka spēj sarīkot augstākā līmeņa sacensības visdažādākajos sporta veidos, precīzi ievērojot starptautiski izstrādātu protokolu un nodrošinot to drošu norisi.
Sākot ar motokrosu Ķegumā, starptautiskām VEF un Dinamo spēlēm sezonas garumā, futbola, volejbola, basketbola, hokeja nacionālajiem čempionātiem un visbeidzot šobrīd veiksmīgi sarīkoto pasaules čempionātu hokejā.
Lai arī atsevišķi saslimšanas gadījumi tika konstatēti, saglabājot piesardzību, izdevās izvairīties no masveida saslimšanas.
Sportisti ir pierādījuši, ka ir iespējams rīkot sacensības arī šādos apstākļos, turklāt rīkot tās droši. Tomēr šādi profesionāļu rezultāti liek uzdot jautājumus, vai tiem, kuri nav valstsvienības kandidāti un kuriem nav profesionālo līgumu, ir lielāks risks saslimt, ja tiek ievēroti visi tie paši noteikumi?
Amatieri ir gatavi uz jebkādiem noteikumiem, tikai ļaujiet viņiem sportot! Nav noslēpums, ka tieši viņu mīlestība pret sportu ir vēl kaislīgāka, jo tas nav darbs, bet patiesa sirdslieta. Diemžēl neviens nav gatavs pat sākt diskusiju par iespējamajiem noteikumiem, kā atsākt sportošanu telpās.
Ja mēs ļautu vakcinētajiem cilvēkiem sportot un vest uz treniņiem savus bērnus, mums nebūtu jādomā par to, cik valodās tulkot vakcinācijas avīzi, lai motivētu cilvēkus vakcinēties.
Sportisti bijuši ļoti saprotoši – visas zāles tika aizslēgtas, bērni basketbolā ziemā trenējās sniegotos stadionos, un mēs visi gaidījām uzlabojumus, tiekot apbērti ar solījumiem, ka jāpaciešas vēl tikai mazliet.
Lieldienās nebraucām ciemos, Jāņus svinējām vienatnē, bet gadumijā mums jau vairs neuzticējās un ieviesa komandantstundu. Sporta nodarbības daudziem ir nozīmīga dzīves sastāvdaļa. Tās, protams, var īslaicīgi pārtraukt un nejust nekādas sekas, bet tik gara pauze kā šobrīd ietekmē gan psihisko, gan fizisko veselību.
Depresijas un paaugstinātais agresijas līmenis sabiedrībā, par ko runā speciālisti, ir cieši saistīts ar sportošanas aizliegumiem. Veselības nozarē šī “gada pie televizora” augļus mēs izbaudīsim vēl ilgi – ne tikai kā neveselāka sabiedrība, bet arī kā sabiedrība, kurai būs nepieciešams lielāks veselības budžets un kura veiks mazāku ieguldījumu valsts budžetā.
Mani kā bijušo profesionālo sportisti satrauc arī šo lēmumu ietekme uz profesionālo sportu kopumā.
Šobrīd profesionāļi teorētiski var trenēties, bet daudzos sporta veidos sacensības rīkot nav iespējams, un par mūsu nākotnes maiņu mēs nedomājam vispār. Es zinu, ko bērnu un jauniešu vecumā nozīmē vesels gads bez īstiem treniņiem savā sporta veidā. Tas nozīmē, ka nekāda attīstība nav notikusi.
Iedomājieties, ka skolēns pabeidz 11. klasi, taču visu 12. izlaiž un pēc tam nonāk vidusskolas eksāmenā kopā ar citiem, kas visu gadu ir mācījušies. Tieši tā jutīsies mūsu jauniešu basketbola izlases, aizbraucot uz nākamjaiem Eiropas čempionātiem.
Ja pieaugušo treniņprocesā uzsvars tiek likts uz fizisko sagatavotību un izaugsme meistarībā ir pavisam minimāla, tad bērnu un jauniešu vecumā treniņos tiek apgūtas pamatprasmes, un tie ir sevišķi nozīmīgi turpmākajā dzīvē.
Vēl pavisam nesen valdība dāsni piešķīra papildus miljonus, lai rīkotu hokeja čempionātu, jo sports spodrina valsts tēlu, tad, nu lūk, šobrīd ir izšķiršanās arī par to, vai Latvija daudzos sporta veidos nākamajos gados nerezervēs sev vietas tabulas lejasdaļā.
Aicinu valdību apdomāties. Citur pasaulē pie līdzīgiem saslimstības rādītājiem kā mums treniņi notiek visos vecumos.
Ir ierobežojumi, bet tiem, kuri vēlas, ir iespēja noteikumus izpildīt un sportot. Vai tiešām sporta zāles ir vietas, kur notiek inficēšanās? Bērni netiek uzskaitīti, ejot veikalos, var braukt sabiedriskajā transportā, cik uziet, bet nedrīkst apmeklēt treniņus.
Tūdaļ būs noslēdzies mācību gads, šajā brīdī arī sporta skolās sākas brīvlaiks, bet kritiski svarīgi būtu izstrādāt noteikumus, kā iespējams rīkot vasaras nometnes. Tās praktiski ir burbulis, kur bērni uzturas kontrolētā vidē bez kontaktiem ar cilvēkiem no malas.
Burbuļi ir pierādījuši savu efektivitāti, un sporta nometnes būtu drošākais veids, kā bērniem, treneriem un arī vecākiem pavadīt vasaru. Kas notiks, ja nometnes neatļaus?
Situācija tiks risināta ļoti vienkārši – tie, kas varēs atļauties, brauks trenēties un piedalīsies turnīros kaimiņvalstīs. Ar neapbruņotu aci redzams, ka tas tikai pasliktina situāciju, nevis to uzlabo.
Skaidrs, ka šajā gadījumā cieš arī ekonomika, jo visa nauda paliek aiz robežas, bet uz kopējā fona tas, protams, ir piliens jūrā. Visas sporta saimes vārdā lūdzu ieklausīties treneros, mazajos sportistos un viņu vecākos.
Ministriju gaiteņos šis var likties sīkums, bet tie, kas paši izgājuši tam cauri, saprot, ka šī vasara lielā mērā būs izšķiroša Latvijas sportam un mūsu bērnu veselībai.
