Uldis Šmits: Aneksijas faktiska atzīšana? 1
Tā nevilšus liek vaicāt norises Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas (EPPA) ziemas sesijā, kur turpinājās diskusija par Krievijas delegācijas pilnvarām.
Jāatgādina, ka 2014. gada aprīlī, respektīvi, pēc Krimas aneksijas un karadarbības uzsākšanas Donbasā, EPPA pieņēma lēmumu par balsstiesību atņemšanu agresorvalstij. Uz ko Krievija vēlāk atbildēja ar maksājumu pārtraukšanu Eiropas Padomes (EP) budžetā.
Taču tas nebija vienīgais un pat ne galvenais iemesls, kāpēc Eiropas vecākās politiskās organizācijas principialitātei ātri vien pienāca gals un pērnvasar EPPA pieņēma rezolūcijas par pārmaiņām sankciju mehānismā un “status quo” atjaunošanu Krievijai.
Pamatā tam bija oficiālās Parīzes un oficiālās Berlīnes izvērstā rosība aizkulisēs zem Makrona reanimētā lozunga par Eiropu no Lisabonas līdz Vladivostokai. Gan jāatzīst, ka, spriežot pēc publiskotajiem atklājumiem, ieinteresētu Kremļa draugu un korupcijā iepītu deputātu šajā parlamentārajā asamblejā nav trūcis nekad.
Turklāt Venēcijas komisija jeb EP padomdevēja konstitucionālo tiesību jautājumos Zālamana garā nosprieda, ka, īsi sakot, jā – pastāv starptautisko organizāciju saistības neatzīt aneksiju, taču tas obligāti nenozīmē pilnvaru liegšanu aneksijas aktu pastrādājušās valsts delegācijai EPPA, kaut arī ir iespējas sankcionēt anektēto teritoriju nelikumīgi pārstāvošos locekļus.
Tikmēr stāvoklis okupētajā Krimā tikai pasliktinās, bet Donbasā turpina iet bojā ukraiņu karavīri. Tāpēc, sesijai sākoties, dažādu valstu deputātu grupa (iniciators bija lietuvietis Emanuelis Zingeris) Krievijas pilnvaras tomēr apstrīdēja.
Viņiem, protams, neko neizdevās panākt. Savukārt par šīs EPPA sesijas savdabīgu vainagojumu kļuva teksts, kas Kremļa nostājā konstatēja “progresu”, jo notikusi gūstekņu apmaiņa ar Ukrainu un Maskava atkal maksā dalības naudu Eiropas Padomei.
Tiesa, rezolūcijā pieņemšanas gaitā tika iekļauts papildinājums, ka Krimas aneksija ir nelikumīga un ka agrākās šajā sakarā izvirzītās prasības paliek spēkā. Nu un? EPPA apstiprināja arī sankciju jaunu procedūru, kuras neslēpts mērķis ir tās nemaz nepiemērot. (Procedūras iekustināšanai būs jāiegūst EPPA, EP Ministru komitejas un EP ģenerālsekretāra akcepts.) Smagu pārkāpumu gadījumos toties tiks izvērsts atbildīgs dialogs…
Tajā, domājams, ar skubu iesaistīsies EPPA juridiskās un cilvēktiesību komitejas jaunievēlētais priekšsēdētājs Boriss Cilevičs. Un, cik noprotams, EPPA grasās sava monitoringa ietvaros pakļaut visbargākajai uzraudzībai lielāko demokrātijas apspiedēju Poliju.
Tādi, lūk, šķietami traģikomiski atzinumi. Uz visnotaļ daiļrunīga politiska fona – Krievijā briestošajiem būtībā antikonstitucionāliem valsts Konstitūcijas grozījumiem, lai iemūžinātu Putina varu un cita starpā padarītu par “leģitīmu” jau tagad faktiski neievēroto starptautisko tiesību normu, tai skaitā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas mīdīšanu kājām.
Iespējams, Parīzes un Berlīnes apsvērumos EPPA komplektā ar visu 47 dalībvalstis apvienojošo Eiropas Padomi ir kā Putinam pasniegts burkāns, jo Eiropas Savienība (ES) vēl pagaidām īpašu pretimnākšanu neizrāda – nupat ietvēra savā sankciju sarakstā septiņas personas tieši saistībā ar pagājušajā gadā prettiesiski rīkotām vietējām “vēlēšanām” Krimā, bet ES un Ukrainas asociācijas padome kārtējo reizi uzsvēra Krimas aneksijas neatzīšanu un izteica atbalstu Ukrainas teritoriālajai nedalāmībai.
Taču kopumā Krimas tēma sāk pieklust, neraugoties uz ANO ziņojumiem par pussalā notiekošo, kas sevišķi skar Krimas tatārus: aresti, spīdzināšana, nacionālā mantojuma iznīcināšana… Acīmredzot Rietumeiropas valdošās aprindas domās jau atvēlējušas Krimai labākajā gadījumā Baltijas valstu savulaik piedzīvoto likteni. Par ko liecina arī nesenie balsojumi EPPA.
Tie reizēm tiek skaidroti arī ar Eiropas Padomes lomu jeb misiju būt par “sarunu platformu”. Tādēļ gribot negribot rodas vēl kāds jautājums – cik lielā mērā un vai vispār Latvijai ir nepieciešama šī “platforma”, kas Putina režīmam kalpo viņa politisko vajadzību nokārtošanai?
