Māris Niklass: Aneksija un savādais miera piedāvājums 8
Māris Niklass, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas Federācijas likumdevēja abas deputātu palātas, nevienam nebalsojot pret, apstiprinājušas 30. septembrī Putina parakstīto līgumu ar Luhanskas, Doneckas, Hersonas un Zaporižjas apgabalu vietvalžiem. Līgums visus minēto teritoriju iedzīvotājus pasludina par Krievijas pilsoņiem.
ANO un vairākums pasaules tautu valdību šo okupēto teritoriju pievienošanu Krievijai atzinušas par nelikumīgu aneksiju. Eiropas Savienības valstu līderi paziņojuši, ka Ukraina izmanto visas likumīgās tiesības aizstāvēties pret Krievijas agresiju, lai atgūtu pilnīgu kontroli pār savu teritoriju.
Savukārt krievu propagandisti ir paziņojuši, ka Krievija atguvusi “savas vēsturiskās zemes” trīs Beļģiju izmērā. Vladimira Solovjova televīzijas raidījumā militāristi ar aizžņaugtām balsīm un asarām acīs ziņo, kāpēc Ukrainā mirst krievu karavīri – tas esot apliecinājums tam, ka šīs nāves neesot bezjēdzīgas.
Neviens gan neprotestē, ka šādi pasaulei tiek sniegta imperiālisma paraugstunda, kur valsts un tās pilsoņu pastāvēšanas jēga ir teritorijas paplašināšana. Vietā pieminēt vēl vienu dedzīgu impēristi – Margaritu Simonjanu, kura pēc Limanas zaudēšanas raidījumā bija vilkusi paralēles ar 1941. gadu, kad par gļēvulību un bezdarbību kaujas laukā tika nošauts sarkanās armijas Rietumu frontes pavēlnieks Dmitrijs Pavlovs. Piemēra piesaukšana liek domāt, ka ir metode, kā militāristu darbošanos padarīt efektīvāku!
Savukārt viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem Īlons Masks izteica savādu miera līguma varianta noslēgšanu starp Krieviju un Ukrainu un ierosināja Krimu atzīt par Krievijas daļu. Viņš paudis uzskatu, ka Krievijas okupētajās teritorijās nepieciešams sarīkot atkārtotas vēlēšanas ANO kontrolē.
Masks tviterī rakstījis, ka Krievija aizietu no šīm teritorijām, “ja tāda būtu cilvēku griba”. Viņš arī uzskata, ka Krima ir Krievijas daļa, “kā tas bija no 1783. gada”, jo pussala esot nonākusi Ukrainas sastāvā Ņikitas Hruščova kļūdas dēļ. Viņš arī ierosināja nodrošināt Krimai ūdens piegādes un Ukrainai iegūt neitrālas valsts statusu.
Krievijā ir trīs reizes vairāk iedzīvotāju, tāpēc, pēc Maska domām, Ukrainas uzvara totālā karā maz ticama. Uz šādu paziņojumu reaģēja Volodimirs Zelenskis, uzdodot jautājumu: “Kāds Īlons Masks jums patīk vairāk? Atbilžu varianti: “Tāds, kurš atbalsta Ukrainu”; “Tāds , kurš atbalsta Krieviju”.”
Daudzi komentētāji iesaka Maskam neizteikties par tēmu, kurā viņam nav sajēgas. Te man kā raksta autoram jāizdara liela atkāpe pagātnē. 1920. gadā proletariāta vadonis Ļeņins Krievijas Padomju Sociālistiskās Republikas vārdā no Rokfellera bankas paņēma aizņēmumu 50 milj. dolāru apmērā tautsaimniecības atjaunošanai, un kā ķīla tika dota Krima.
Amerikā šim aizņēmumam pat tika izlaistas akcijas, kuras arī nākamais prezidents Rūzvelts kopā ar kundzi bija nopircis. Tas arī viens no iemesliem, kāpēc sabiedroto konference 1944. gadā tika rīkota Jaltā. Kredīts tika izmantots traktoru un lokomotīvju iegādei. Tā atdošanas termiņš – 1945. gads. Amerikāņu miljonārs bija pielaidīgs un parādu nesteidza atprasīt.
Taču 50. gadu sākumā Staļinam atgādināja. Diktators aizgāja mūžībā un parāda lietu atstāja nākamajam kompartijas vadītājam Hruščovam. Lai sajauktu aizņēmuma ņēmēja pēdas, tika mainīta Krimas administratīvā piederība, nododot to Ukrainai. Bija jāatrod iemesls. Kāds atcerējās, ka pirms 300 gadiem bija hetmaņa Bohdana Hmeļnicka sacelšanās pret poļu virskundzību. Hetmanis tolaik veda draudzīgas sarunas ar Krievijas sūtņiem.
Okupācijas gados pat tika radīta ideoloģiska glezna ar kazaku vadoni vidū. Gleznu sauca “Ar Krievzemi uz mūžiem”. Gribu uzsvērt, ka Krimas nodošana tika veikta, pilnībā ievērojot PSRS likumus un procedūras. Atgādināšu, ka Hruščovam amata pirmajā gadā tādas varas nebija, lai tik nozīmīgu jautājumu izlemtu vienpersoniski. Krimas sakrālā nozīme un tās ilgums Krievijas impērijā ir Putina izdomājums.
Šos aspektus var attiecināt uz Kijivas Krievzemi, kad Maskavas vietā tobrīd šalca meži. Manuprāt, Maskam kā izglītotam cilvēkam nenāktos atsaukties uz Hruščovu. Ir taču Budapeštas memorands par Ukrainas robežu nemainību apmaiņā pret atteikšanos no kodolvalsts statusa. Viena no garanta valstīm bija arī Krievija.
