Mednieku jociņi.. 0
•••Dzinēji jautā medību vadītājam, no kuras puses dzīt mastu. Medību vadītājs atbild: dzeniet, no kuras puses un uz kuru pusi gribat, mēs tāpat tur nebūsim.
•••Omīte satraukta zvana glābšanas dienestam un saka, ka viņas dārzā ābelē lācis uzkāpis… Pēc desmit minūtēm atbrauc vecis ar bisi un mazu, taksītim līdzīgu šuneli. Vīrs saka: – Labdien, mani sauc Gunārs, un šis ir mans sunītis Kefīriņš…
Tagad parādiet, kur īsti ir tas lācis. Omīte aizved Gunāru un Kefīriņu līdz ābelei.
Gunārs skatās – tiešām lācis ābelē.
Tad nu Gunārs večiņai iedod bisi un saka: – Tā, mammīt, plāns šāds – es kāpšu ābelē un purināšu to lāci zemē, kad viņš nokritīs, Kefīriņš zinās, ko darīt, viņš tam lācim uzreiz kritīs pautos, purinās un vaļā nelaidīs, izkodīs to mantību tā, ka atpakaļ viņš jau nu noteikti vairs nenāks..
Omīte: – Labi, dēliņ, tas tā kā būtu skaidrs, bet ko man ar to bisi darīt?
Gunārs: – Jā, pareizi, aizmirsu to pateikt – ja nu sagadās tā, ka pirmais no ābeles nokrītu es, tad šauj nost Kefīriņu…
•••Kāds mednieks nomedījis vienpadsmit gadus vecu staltbriedi. Laimīgs aiznes trofeju pie meistara. Pēc kāda laika aicina draugu ciemos, lai parādītu. Draugs, arī mednieks, ienāk istabā un lielīgs paziņo:– Zini, mani ragi ir vēl lielāki.
Trofejas īpašnieks neapjūk un atbild:– Tev arī sieva jaunāka par manējo.
•••Lamatu bedrē iekritis vilks, lapsa un mežaruksēns. Visi jūtas neomulīgi, pārdzīvo, kaļ bēgšanas plānus, tikai vilks tāds mierīgs. Viņam ir perspektīva. Lapsiņa pie sāniem, pusdienas arī tālu nav jāmeklē.
Paiet diena, paiet divas. Vilkam vēders sāk kurkstēt, un šis jau tā šķībi skatās uz sivēnu. Ruksis sapot, ka jārīkojas, citādi būs par vēlu.
– Drīkst izteikt pēdējo vēlēšanos? Es gribu savu mīļāko dziesmu nodziedāt, – lūdz sivēns.
– Dziedi, – piekrīt vilks.
Sivēns sāk kviekt! No visām pusēm pie bedres piesteidzas mednieki, sagrābj vilku, sasien tam ķepas un nes ārā no meža uz garas kārts. Vilks karājas un domā:– Kā man trūka? Uzkoda bija, sekss ieplānots, bet nē, vajadzēja vēl šovu noskatīties!
•••Divi ļoti miegaini lāči sēž alā un domīgi vēro, kā krīt rudenīgās lapas. – Kā man gribētos izdzert tik daudz kafijas, lai vismaz vienu ziemu negulētu. Tā gribu ieraudzīt tos muļķus, kas lapas atpakaļ pie zariem līmē.
