Anekdote Latvijas vēstniecībā 0
Piedzīvojumu jeb burvīgo sadarbošanos ar Latvijas vēstniecību Berlīnē esmu nodēvējis par mazu anekdoti. Stāsta iemesls ir dēla piedzimšana, kuru nosaucām par Miku.
Es dzīvoju Vācijā, esmu latvietis un tāpēc dēlam izvēlējos latviešu vārdu.
Izrādījās, ka vācu iestādes vārdu “Mikus” nezina, tādēļ, lai varētu saņemt dzimšanas apliecību, bija jādabū Latvijas vēstniecības apstiprinājums, ka tāds vārds Latvijā tiek lietots, ir kalendārā un ir vīriešu dzimtē. Tā esot neformāla prasība un pietiekot, ja vēstniecība apstiprinošu informāciju aizsūta uz vajadzīgo dzimtsarakstu nodaļu pa e-pastu vai faksu.
Kas jādara, tas jādara, lūgums vienkāršs, tāpēc nodomāju, ka netraucēšu nevienu paziņu Latvijas vēstniecībā, bet mēģināšu nokārtot pilnīgi oficiāli pa konsulāro telefonu. Piezvanīju, izklāstīju savu vajadzību un saņēmu atbildi, ka Latvijas vēstniecība nevarot apstiprināt vārda “Mikus” piederību Latvijai, vienīgi to, ka bērns dzīvo Vācijā. Centos paskaidrot, ja bērnam nebūs dzimšanas apliecības, arī faktu, ka viņš dzīvo Vācijā, nevarēs apstiprināt. Vēstniecības darbiniece solīja piezvanīt, tiklīdz noskaidros situāciju.
Nesagaidījis telefonisko atbildi, zvanīju vēlreiz. Solīja uzreiz noskaidrot. Dzirdu klausulē sarunu starp minēto darbinieci un kādu lemtspējīgāku personu, kas paziņo, ka vēstniecībai neesot atļauts iemaisīties Vācijas likumdošanā!
Noklausos dialoga atstāstu un neslēpju izbrīnu – neviens no mums netaisās jaukties Vācijas likumdošanā, nepieciešams tikai apliecinājums e-pastā vai pa faksu vācu dzimtsarakstu nodaļai, ka pārstāvētā valstī tiek lietots vārds “Mikus” vīriešu dzimtas pārstāvjiem.
Atkal notiek apspriede, pēc kuras man iesaka vēstniecības mājaslapā atrast informāciju, kur un kā es varot iesniegt pieprasījumu, kas, ja samaksāšu 15 eiro, atsūtīšu pastmarkas un 1 – 2 nedēļas pagaidīšot, kaut kādā veidā tomēr tikšot apstrādāts. Iebildu, ka lieta ir steidzama – bērnam nepieciešams dokuments. Atbilde skanēja: to nekādā gadījumā steigā nedarīšot, un vispār man esot jāpielāgojas valsts likumiem. Vēlējos uzzināt gan attiecīgo valsts likuma pantu, gan vēstniecības darbinieces vārdu, taču saruna tika pārtraukta.
Vācijas dzimtsarakstu nodaļas darbinieces par sagādātajām neērtībām atvainojās un centās rast citus risinājumus. Tie radās. Leipcigas universitātē vārdu izpētes institūtā ļoti kompetenti un ātri noskaidroja, ka vārds “Mikus” Latvijā rakstiski pirmoreiz pieminēts 1873. gadā, Latvijā šobrīd esot 867 un Vācijā pēdējos divos gados reģistrēti divi – viens Bīlefeldā, otrs Berlīnē. Fakss ar apstiprinājumu vēl mūsu sarunas laikā tika nogādāts uz vajadzīgo dzimtsarakstu nodaļu.
Pēc trīs dienām ierados saņemt bērna dokumentu un uzzināju, ka dzimtsarakstu nodaļa oficiāli pieprasījusi Latvijas vēstniecībai Berlīnē informāciju par vārdu “Mikus”, bet atbildi neesot saņēmusi. Vācijas darba pieredzē tas skaitoties reti nepieklājīgs gadījums.
Es atvainojos Latvijas vēstniecības vietā par sadarbības kultūras misēkļiem, kādi gadās jaunām, bet skaistām valstīm, pateicos par laipnību un ar apstiprināto dzimšanas apliecību devos pie dēla.
