Andrupenes lauku sēta 1
Juris Viļums, žurnāls “Baltijas Koks”
Braucot pa Latgales nomaļākajiem ceļiem, aizvien acs aizķeras pie kādas senas guļbūves, kas noteikti celta “vecajos labajos” laikos – koki mežā nolaisti pareizajā mēness fāzē, baļķi gludi notēsti. Toreiz gan jau ka cirvis bijis galvenais, ja ne vienīgais darba instruments. Logi ierāmēti, gluži kā gleznas, arī citu koka rotājumu netrūkst. Gadu gaitā visa koksne “nosūbējusi” skaisti pelēka.
Tikai viena nelaime – bieži māja jau gadiem pamesta, jumts iebrucis, logu rūtis tukšas, apkārt krūmi saauguši. Vēl gadiņš, divi un no tādas mājas labi, ja malka sanāks. Gribas mest mašīnu malā, iet skatīties, vai kas vēl glābjams?
Visu neizglābsi, taču Andrupenes pagasta centrā augstākā pakalna virsotnē jau 20 gadus rotājas tāda viena sakopta koka skaistule – ne tikai māja, arī rija, klēts, kūts, aka, melnā pirtiņa, smēde, podnieka darbnīca, pat šūpoles.
Tagad arī zediņu žogs un jauni divviru goda vārti šeit ir no koka darināti. Andrupenes lauku sēta ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem visā Latgalē!
Kā tas viss sākās vēl deviņdesmitajos gados?
Idejas autors un pirmo darbu organizators bija toreizējais Andrupenes pagasta priekšnieks Jānis Brils, kas padomju laikos šeit bija sovhoza vadītājs. Gan vietējie, gan tālākas apkārtnes ļaudis zina Jāni, kā cilvēku, kuram ir īstena saimnieka ķēriens.
Jau astoņdesmitajos gados bija izskanējusi doma, ka varētu tādu lauku muzeju veidot, kur senās ēkas un senie darbarīki vienuviet apskatāmi, lai jaunatne var sajust, kā senči dzīvojuši 20.gadusimta sākumā. Daudzas mājas jau meliorācijas dēļ tika vienkārši nopostītas. Taču tobrīd vēl nebija īsti ne līdzekļu, ne iespēju ko tādu īstenot.
Tad nāca trakie deviņdesmitie un daudzi jo daudzi cilvēki, it sevišķi Latgales laukos, bija palikuši bez darba. Jānis, nu jau pagasta vecākais, sāka meklēt iespējas, kā cilvēkiem palīdzēt?
Pagastā bijis gana daudz brīvas zemes, kuru neviens mantinieks īsti nepieprasīja un tā pakāpeniski sāka aizaugt ar krūmiem. Sadarbībā ar toreizējo Nodarbinātības valsts dienesta vadītāju Andri Siliņu tika izstrādāts projekts par šo zemju (kopā 110 ha) apmežošanu, kur daudziem vietējiem bija ko darīt.
Jāatzīmē, ka tolaik bija problēmas ar stādu sagādāšanu. Kaut ko paši rakuši ārā pa meža maliņām, taču stādmateriāla iegūšanai Jānim atkal nākamā ideja bijusi galvā – devies pie “Latvijas Finiera” vadītāja Jura Biķa – ka varētu tieši bērzus tajā zemē stādīt, lai nākotnē top labs finieris. Jātaisa pašiem sava stādaudzētava!
Juris Biķis esot šo domu atbalstījis, tā derējusi, “kā kulaks uz acs” – dažādi partneri no ārzemēm aizvien neatlaidīgāk ir prasījuši, vai tiek kas ieguldīts arī mežu saudzēšanā un atjaunošanā? Jānis Brils saka paldies arī Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes pasniedzējiem par konsultācijām un rezultātā Andrupenes pagasta paspārnē tapusi kokaudzētava, pēc kāda laika privatizēta un turpina strādāt vēl joprojām.
Taču ar to bijis par maz, lai visiem darbu sagādātu, mēģināja izmantot arī citas sava laika iespējas.
Atklājās, ka projektu ietvaros var bezdarbniekiem nodrošināt pārkvalificēšanos. Jānis Brils lika uzsvaru uz celtniecības specialitāti (jumiķis-namdaris), piesaistīja arī kādreizējo SCO vadītāju – kārtīgs un pamatīga darba cienītājs, mācīja vietējiem, kā celt un būvēt. Ar teoriju vien par maz, vajag arī parādīt, kā tās lietas praksē tiek darītas. Toreiz atgriezās Jānis arī pie muzeja idejas.
Izdevās par gana lētu naudu tepat netālu iegādāties Ignata Pudnika māju ar visām saimniecības ēkām – šķūni, riju, klēti, kūti (jeb “klāvu”, kā Latgalē saka). Sāka to visu saimniecību pamazām pārvest uz ciemata centru – “studentiem” bija ko darīt arī praktiski, sāka ar pamatiem, tad sienas, jumti…
Kādreiz jau šajā pusē mājām tik skaidu un salmu jumti bijuši. Labību ar sirpjiem sen kā neviens vairs nepļāva. Niedres gan apkaimes ezeros, cik uziet. Paši tās pļāvuši un gatavojuši jumta segumam. No Rīgas paaicinājuši meistarus vismaz uz pāris dienām, lai ierāda, kā tā lieta darāma, un tad jau atkal pašu spēkiem tikuši galā. Arī skaidu jumtu pirtiņai paši “izpīpējuši”.
Guļbūves uzslietas, taču ar to vien par maz, vajag arī kādu mēbeli, muzeja radīšanai vajag dažādas senās lietas.
Griezās pēc palīdzības pie pagasta ļaudīm, kam ir kādas vecās lietas – mēbeles, darbarīki, lai nemet ārā, bet varbūt var uzdāvināt? Tad no malu malām sākuši atceļot dažādi senie sadzīves priekšmeti, pat gultas, krēsli, pa kādam drēbes gabalam. Skapjus piedāvāja tik daudz, ka visus nemaz nav varējuši muzejā salikt!
Tā nu 1999.gadā sākuši darbus (ēkas stūrī ielikuši arī kapsulu ar vēstījumu nākamajām paaudzēm) un jau 2000.gada Līgo svētkus, kā arī Jāņu dienu kopā svinējuši jauki iekārtotajā Andrupenes lauku sētas pagalmā.
Jānis Brils atceras, ka arī uz šiem atklāšanas svētkiem cienastu sarūpējuši no labdariem – sieru no Maltas (toreiz vēl tur bijusi sava rūpnīciņa) un Preiļiem, bet pāris alus muciņas atvēlējis pats Gavrilova kungs no toreizējā ” Aldara”.
Liekam jaunu riju iekšā
Nu jau vairāk kā 20 gadus uz šejieni plūst tūristu autobusi un privātmašīnas no dažādām Latvijas vietām un, kamēr nebija Covid-19 ierobežojumu, arī no ārvalstīm. Viesu grāmatā sirsnīgi ieraksti iekrājušies vai no visām pasaules valstīm!
Jānis Brils atceras, ka rijā zviedri brīnījušies, kas tā par tādu tumšu ēku un kam tā celta, līdz viņš pajokojis, ka tā esot bijusi raganu mītne. Ciemiņi nav apjukuši un pēc kāda laika dāvanā pa pastu atsūtījuši ne gluži īstu, bet liela izmēra raganu – lelli, ko nu varējuši likt rijā iekšā un visiem nākamajiem sajūsminātajiem tūristiem pie attiecīga apgaismojuma rādīt kā gana iespaidīgu eksponātu.
Nelaime tik tāda, ka pāris vietējie skolēni kādā brīdī saderējuši, vai tas niedru jumts deg vai nē? Izrādās, ka degot gan. Nodega rija ar visu raganu. Nācās celt no jauna. Jānis paldies saka tā laika mežsargiem, kas ļāvuši valsts mežā tikt pie sausiem nokaltušajiem kokiem. Tā nu atjaunojuši riju.
Gāja laiks un Jānis devās pelnītā atpūtā, bet Andrupenes lauku sēta vēl nebija gatava.
Drīz vien tapa nākamie projekti un pagasta dāmām radās doma to pašu riju nedaudz modernizēt un ierīkot tajā, tā saukto, “večerinku” jeb semināru zāli.
2010.gadā agrākajā rijā tika iebūvēta ar zemes siltumsūkni apsildāma grīda – lai saglabātu senatnīguma sajūtu, pati grīda izlikta no māla ķieģeļiem, papildus ielikts atbilstošs apgaismojums, mēbeles un mājīga konferenču telpa gatava! Pašam Jānim šī telpa esot noderējusi gan zelta kāzu svinībām, gan ģimenes zolītes turnīra sarīkošanai, tomēr viņam joprojām esot nedaudz žēl, ka vairs nevarot parādīt, kāda izskatījusies senā rija. Mierinu, ka būs nākamie projekti un varbūt arī tādu vēl uzslies kaut kur blakus.
Jāatzīmē, ka saimnieka mājā, kas tradicionāli celta uz diviem galiem – vienā pusē izvietota autentiska 20. gadusimta sākuma iedzīve: skapji, galds, gulta, arī šūpulis, lūgšanu stūrītis (kāds toreiz bija un vēl tagad atrodams gandrīz katrā katoļu mājā) – arī izbūvēta senā malkas krāsns. Projekta ietvaros arī tai klāt pievienots zemes siltumsūknis.
Koka grīdu mainīt negribējās, radiatori gar sienām pie logiem tādai senai mājai nemaz nepiestāvētu, tad nu izdomājuši, ka siltumelementus iebūvēs pašai krāsnij visapkārt. Drēgnākā laikā atbraukušie ciemiņi, lai ātrāk tiek pie silta mūrīša!
Kas tā par Latgales lauku sētu, ja uz galda neko daudz nevar uzlikt pacienāšanai? Senā kūtiņa pārtaisīta par saimnieces ķēķi (ielikta jaunāka krāsns ēdienu gatavošanai, pievilkts ūdensvads, nodrošināta kanalizācija).
Muzeja vadītāja Skaidrīte Pauliņa zina stāstīt, ka tad arī pieņēmuši darbā saimnieci un nu jau desmit gadus Lilitas Šatilovas vadībā top dažādi Latgales kulinārie brīnumi: kļockas, kuģelis, guļbešnīki, pancaks ar cymusu, asuškas, var nogaršot sieru, sviestu, zāļu tēju un arī ko stiprāku.
Sāka arī paši maizi cept – kāda no Andrupenes sievām atnesusi uz muzeju ieraugu, lai pamēģinot. Pirmajā reizē gan nekas prātīgs tur neesot sanācis, bet tagad jau visi ciemiņi zina gardo lauku sētas maizīti ar vietējo zaļumu sviestiņu, ko likt uz kārā zoba! Viesiem ir iespēja arī pašiem piedalīties maizes cepšanas un sviesta kulšanas procesos.
2015.gadā blakus ķēķim uzcelta arī degustāciju zāle, kura der nelielām svinībām – lielāks ciemiņu pulciņš var gana kuplā skaitā sasēsties ap galdu. Ēku komplekss papildināts ar podnieka cepli un ik pa laikam šeit kopā sabrauc vairāku Latgales keramiķu pulciņš – uz vietas var sekot, kā ceplis tiek kurināts, kā trauki no tā izņemti un uzreiz uz vietas var arī ko iegādāties.
Pie smēdes tapusi arī nojume, kurā šovasar pa kādam galdam uzklāts, kad bijis lielāks ceļotāju pieplūdums. Pamatā gan tā būšot dažādu darbnīcu rīkošanai. Te jau roku iemēģinājusi vietējā keramiķe Evija Maļkeviča-Grundele, bet no nākamā gada maija šeit būšot izvietota skalu plēšanas uzparikte, varēšot arī apskatīties, kā no priedes koka skaliem top gatavs grozs (jeb skaline).
Pavisam nesen vairākām ēkām atjaunoti jumta segumi, darbus veikuši vietējie Dagdas amatnieki (“Līgaiši” un “Staisons”). Mājas jumtam niedres no Latgales ezeriem, klētiņai – nācās vest no Papes, jo pagājušā gada siltā ziema nav ļāvusi izveidoties pamatīgai ledus kārtai, tāpēc nepaguva sagatavot materiālu. Rijas jumtam skaidas esot ceļojušas no Alūksnes puses. Uzsliets zediņu (lazdas) žogs un jauni divviru goda vārti.
Koka karotes
Jānis Brils priecīgs, ka savulaik šo visu iesāka – viņam tā bijusi pēdējā būvēšana pagasta vadītāja amatā. Andrupenes lauku sēta tagad ir sens, tradīcijām apvīts, silts un reizē neparasts objekts gan Latgales, gan visas Latvijas mērogā.
Uz šejieni brauc gan tūristi un ceļinieki, gan kāzinieki. Ja ir tāda vēlme, var laicīgi sarunāt folkloras kopu “Sovvaļnīki”, lai kopā sadziedātu un sadejotu. Joprojām šeit tiek svinēti Līgo svētki.
Muzejs ir Dagdas novada pašvaldības iestāde, katrā ēkā ir savākti un eksponēti šīm ēkām raksturīgi senie sadzīves priekšmeti un darbarīki, bet tajā pašā laikā šeit viss ir līdz kaulam dzīvs, tajā nav daudziem muzejiem raksturīgā stīvā sajūta, kad nekam nedrīkst pieskaries.
Aiz Andrupenes lauku sētas vietējie skolēni bioloģijas skolotājas vadībā izveidojuši purva taku. Koka kāpnītes ved no pakalna lejā, laipas izved zemām priedītēm apaugušā purva klajumā, kur reibina purva vaivariņu smarža. Visa šī teritorija tagad iekļauta Rāznas nacionālajā parkā.
Bet Jānis Brils tagad saimnieko savā mājā un greb koka karotes! Prasu vai tas viņam amats vēl no bērnības? Nē, kādā no ciemiņu uzņemšanas reizēm, pie ezera zivju zupu gādājot, līdzi nav paņemta lielā karote, tad nu nācies uz vietas kaut ko sameistarot – nekas izcils gan nav sanācis, taču mājās pārbraucot gribējies to virzienu pilnveidot, uztaisījis ērtākus darba instrumentus un nu jau daudziem radiem tagad ir pa tādai, labi noder arī kā suvenīrs pašam kur ciemos braucot. Nupat arī uzdāvinājis muzeja vadītājai Skaidrītei – viņai tika piešķirts Dagdas novada gada cilvēka tituls.
Un vēl Jānis visus aicina atbraukt un apskatīties uz tiem kuplajiem bērziem, kas pirms 30 gadiem stādīti un izauguši par dižiem kokiem!
