Andris Vilks: Īsa pamācība Lembergam – valsts budžeta ābece 23
Visi zina baronu Minhauzenu, kas ieguvis pasaules slavu ar saviem neticamajiem stāstiem, bet daudzi varbūt nenojauš, ka mums Latvijā ir pašiem savs Minhauzens no Ventspils, par kuru esmu runājis jau 2011. gadā. Taču, lai visiem būtu saprotams, par ko runa, jāatgādina dažas ābeces patiesības, kuras Lemberga kungam vai nu nav zināmas, vai arī tās tiek izmantotas manipulēšanai ar sabiedrības viedokli. Bet par visu pēc kārtas.
Pirmkārt, par aizņemšanos. Visas valstis aizņemas naudu iekšējos vai starptautiskajos finanšu tirgos, bet katrai valstij aizņemšanās cena atšķiras. Kā viens no galvenajiem kritērijiem ir valsts publisko finanšu stāvoklis; jo disciplinētāka valsts, zemāks deficīts un mazāks valsts ārējais parāds, jo aizņemšanās ir lētāka. 2010. gadā, krīzes visdziļākajā punktā, Latvija aizņēmās naudu no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Komisijas (EK), jo starptautiskie finanšu tirgi, ņemot vērā Latvijas ekonomikas un finanšu sistēmas stāvokli, nebija gatavi aizdot naudu Latvijai, vai arī aizņēmuma likmes bija pārāk augstas. Pēc aizdevuma programmas noteikumiem mums šī nauda tagad ir jāatdod. Pateicoties tam, ka valsts finanses ir sakārtotas un visi makroekonomiskie rādītāji ir pozitīvi, Latvija var aizņemties starptautiskajos tirgos par likmēm, kas zemākas par SVF un EK aizdevumam noteiktajām.
Otrkārt, nevienai valstij Eiropas Savienībā (ES), tai skaitā Grieķijai, nav norakstīti tie parādi, ko šīm valstīm ir aizdevušas starptautiskās organizācijas. Savukārt Grieķijā tika norakstīta tikai daļa no komercbanku īpašumā esošajām valsts parādzīmēm, un tieši privātais sektors bija tas, kas vissmagāk samaksāja par valsts dzīvošanu uz parāda. Lemberga kunga komentāri šajā jautājumā liek domāt, ka viņam sagādā grūtības saprast atšķirību starp valsts un privātajām finansēm.
Treškārt, šķiet, ka Lemberga kunga izpratne par valsts finansēm balstās uz šādu principu – aizņemties, iztērēt un neatdot. Bet tas ir taisnākais ceļš atpakaļ uz bezizeju. Ekonomikas attīstības pamats ir sakārtotas finanses un nedzīvošana pāri saviem līdzekļiem. Tas ir bijis konsekvents manis kā finanšu ministra kurss, tas ir arī mans pienesums tautsaimniecībai. Neaizmirsīsim, ka sakārtotas valsts finanses ir priekšnoteikums arī tam, lai uzņēmumiem būtu pieejami kredīti komercbankās par saprotamām likmēm.
Kas attiecas uz valsts parādu, tad, acīmredzot, Lemberga kungs nav izpratis, ka tāpat kā jebkuram Latvijas iedzīvotājam arī valstij parāds maksā naudu. Lai atmaksātu EK aizdevumu 2015. gadā, Valsts kase tālredzīgi aizņēmās naudu ārējos finanšu tirgos jau 2014. gadā par vēsturiski zemākajām likmēm. Tādējādi jēdziens, kas laikam Lemberga kungam nav pazīstams, ir “parāda pārfinansēšana par zemākām likmēm”. Ja viņš zinātu šo terminu, tad nebūtu izbrīnīts par to, ka 2014. gadā parāds ir pieaudzis, bet 2015. gadā tas būtiski samazināsies.
Jāpiebilst, ka, nepārbaudot Lemberga kunga minēto skaitļu precizitāti, varu teikt, ka viņa minētā ārējā parāda samazināšana par 3,3 procentpunktiem valstij ieekonomē 26 miljonus eiro parāda apkalpošanas izmaksās.
Mēģinot demonstrēt savu “kompetenci” valsts budžeta jautājumos, Lemberga kungs norādīja, ka, salīdzinot valsts izdevumus 2014. gadā pret 2010. gadu, ieņēmumi ir auguši, bet viņš nesaprotot, kurām nozarēm tie novirzīti. Īpaši Lemberga kungam varu atgādināt, ka aizsardzības budžets pieaudzis par 16% jeb 31 miljoniem eiro, izglītības nozarei un skolotāju algām kopumā nodrošināts 78 miljonu eiro pieaugums, bet veselības aprūpei iedalīti papildu 70 miljoni eiro.
Vēl, runājot par Lemberga kunga “saimnieciskajām dotībām”, atļaušos atgādināt, ka, piemēram, 2014. gadā Ventspils pašvaldības budžets zaudēja vairāk nekā 1,4 miljonus eiro tikai tāpēc, ka Lemberga kungs gribēja saglabāt īpašo iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanas kārtību.
Lai piedalītos valsts publisko finanšu pārvaldīšanā, ir nepieciešamas vismaz pamatzināšanas budžeta veidošanas principos. Ar šovmena dotībām diemžēl ir par maz, lai nodrošinātu budžeta pieņemšanu visas mūsu sabiedrības interesēs. Es kategoriski nepiekritīšu nevienam, kas mudina nepanesamus parādus uzkrāt Latvijas nākamajām paaudzēm. Šāda “saimniekošana” nav atbildīga politiķa un valstsvīra cienīga.
