Andris Upenieks: No zēna ar strupiem pirkstiem līdz Latvijas nācijas simbolam jeb Raimonda Paula stāsts, ko nebūsiet iepriekš dzirdējuši 0
Autors: Ogres Vēstis visiem žurnālists Andris Upenieks
Raimonds Pauls.
Visiem viņš ir Maestro, arī tiem, kas nezina šī augstā titula nozīmi. Viņa lakoniskā humora prasme atbruņo jebkuru kritizētāju, nelabvēli vai piesieties alkstošo. Kad žurnāliste jautā Maestro, kurš ir labāks komponists – viņš vai Vasks, Maestro atkrekšķina savā izloksnē, ko nespēj mainīt jau 89 gadi: “Vasks, bet es var labak nospelet…”
Paula ģimene cēlusies no strādnieku cilts – Voldemārs Pauls jau piecpadsmit gadu vecumā dodas uz fabriku, kur strādā viņa tēvs Ādolfs. Voldemāra māte un Ādolfa sieva, nākamā komponista vecmāmiņa Aleksandra, kas uztur nelielu bodīti, kur nepieciešamas palīdzes. Par to kļūst šuvējas mācekle Alma Matilde Brodele. Nepaiet ilgs laiks, līdz Voldemārs meiteni bildina, un 1932. gadā viņi svin kāzas. Raimonds nav viņu pirmais dēls – diemžēl pirmdzimtais Gunārs četru mēnešu vecumā mirst. Varbūt tāpēc pasaulē nākušajam Ojāram Raimondam šūpulī likta divu mūžu vērtība. Viņš sargāts, mīlēts, darbā nelutināts, ļaužu nesaudzēts, ar dubultu spēku ver bērnības durvis no mazākām skatuvēm uz plašākām, lielākām. Sākot no bērna četru gadu vecuma, bet jau ar liela vīra uzņēmību un spītu.
Cauri laikiem un laikmetiem
Rakstnieks Jānis Peters savas grāmatas “Raimonds Pauls” (“Liesma”1982) ievadā raksta tēlaini, bet “līdz īkstīm” trāpīgi: “Reiz dzīvoja muzikants un dzīvo vēl šobaltdien. Vienīga bija viņa saule un viens vienīgs bija viņa mūžs. Bet vējš bija pirmā elpa, un vējš bija viņa pirmais vārds. Un par vēju viņu sauca viņa bērni.
Jo no vēja bija viņi ņemti, un par vēju viņi paliktu, ja vien… Ja vien ceļā nebūtu satiktas stīgas. (..) Reiz jau dzīvojis, muzikants turpinās, un viņam ir 46 gadi (nu jau 89 – A.U.). Un ar katru jaunu gadu viņa dzīvei viens gads nāk klāt, bet, kad to gadu atšifrē, tad tā ir jauna mūzika – tātad arvien dzirdamāka balss zem šīm skaņu piešalktajām debesīm.
Dzimis svētdien, 1936. gada 12. janvārī, Rīgā. Latvietis. Precējies. Viena meita. Beidzis Latvijas Valsts konservatorijā profesora Hermaņa Brauna klavierklasi. Tanī pašā augstskolā studējis kompozīciju pie profesora Jāņa Ivanova. (..).
– Upēs foreļu kļūst aizvien mazāk, – muzikants man reiz skumji teica, un es viņam neatbildēju, jo neesmu makšķernieks. Taču no viņa vārdiem man arī kļuva skumji, kaut gan šis stāsts nebūs par skumjām, bet gan par mākslinieka dzīvi, kurā forelēm un foreļupēm ir sava nenoliedzama vieta un nozīme. Tās ir straujas, caurspīdīgas un tīras. Kas? Nu foreļupes! Uz tādām var spēlēt.”
Ar ko sācies latvju mūzikas fenomena, līdz ģenialitātei koptais, bet asu, negaidītu pagriezienu, arī klupienu vadītais Raimonda Paula dzīves un mūzikas ceļš? Un kas sasniegts? Savulaik akadēmiķis Jānis Stradiņš kādā Maestro godināšanas reizē teica vairāk: “Raimonds Pauls ir kļuvis par Latvijas nācijas simbolu.” Ar ko sācies? Toreiz mūsu valodas bagātība nebija sasirgusi ar tā pretmetu – lingvistisko nabadzību un šablonisko gudrību stulbumu, toreiz nemurgoja par vīzijām, nesprauda mērķus, uzdevumus, muļķīgi nepļāpāja par motivācijām!
Toreiz, kā teica aktrise Elza Radziņa, “bija vīrieši, kuru dēļ varēja ģībt un mirt, toreiz bija kaisle, jūtas, pārdzīvojumi, dvēseles satricinājumi”, un neviens negvelza: ak, kādas emocionālas emocijas, kādas pozitīvas ekspresijas… Un, ja delveris dabūja pa dibenu, kompetentie bērnu sargi neskrēja glābt palaidni no ģimenes, no smaga darba, pienākuma, izraut no ģimenes laukā, atņemt vecāku tiesības un bērnu adoptēt, ja vajag, arī uz ārzemēm…
Ģēnijs piedzima ģimenē. Raimonda tēvs Voldemārs, vienkāršs strādnieks, smaga darba darītājs, kā tas mēdza notikt, savam dēlam vēlēja vieglāku dzīvi… un alojās. Jā, klavieres nav uz pleciem jānēsā, bet, lai uz tām spēlētu tā, kā vēlāk sāka spēlēt Raimonds, bija smagi, smagi jāstrādā. Ne viens vien liels mūziķis teicis, ka nevienam, kur nu vēl paša dēlam, nevēlētu tādu katorgu. Protams, runa par augstas raudzes māksliniekiem, kuriem Radītāja dotais talants nedod ne mazāko atlaidi tam, kas jāsasniedz ar ilgiem, smagiem vingrinājumiem 8 – 10 stundas dienā.
Raimonda Paula tēvs, jaunībā salasījies grāmatas par slavenu mūziķu dzīvi, nolemj, ka jāaudzina jauns slavens vijolnieks – kā nekā viņa tēvs Ādolfs spēlējis vijoli, bet viņš pats – bungas vietējā strādnieku ansamblī “Mihavo”. Pēc tēva Voldemāra uzskatiem – kas gan var būt vieglāks par muzikanta profesiju un atkal smagi alojās. Tā nu viņš sagādā lietotu vijolīti, un ved Raimondu uz Rīgas Muzikālā institūta muzikālo bērnudārzu. Pirkstiņi vēl ir par īsiem, lai spēlētu vijoli, tāpēc mūzikas nodarbības sākas ar klavierspēli. Klavieru skolotāja nospriež, ka ar tik strupiem pirkstiem nekāds pianists, kur nu vēl vijolnieks, no zēna neiznāks. Neesot arī nekādu sevišķu dotumu – spēlēs klavieres, bet vairāk nekā īpaša arī nebūs..
Klavierspēle audzina rakstura stingrību, jo neskaitāmās atkārtošanas un kļūdu labojumus spēj izturēt tikai stipras gribas cilvēks. Četru gadu vecumā šāda apņēmība piemīt retajam, tāpēc tēvs ne tikai ar mīļiem vārdiem skubina dēlu Raimondu vingrināties. Lutināšana šajā ģimenē nav cieņā – tēva vārds ir likums. Ja ar vārdiem ir par maz, tad tiek arī pa dunkai. Tomēr arī paša Paula spītība liek viņam trenēties, lai pārspētu skolotāju apgalvojumus. Viņš to vēlas pierādīt ar darbiem. Kamēr citi bērni ārā spēlējās, Raimonds ar asarām acīs uz savām vecajām klavierēm atkal un atkal atkārto gammas un izspēlē citus solfedžo vingrinājumus.
Raimonds Pauls, atceroties skolas gadus, stāsta: “Mums bija milzīgs respekts pret skolotājiem. Kad skolotāja pēcpusdienās gāja uz mājām, es vienmēr bailēs drebēju – kaut tik neienāktu pie mums! Ja biju kaut ko nelabu sastrādājis, skolotāja allaž ienāca mūsu mājās un pateica to tēvam. Viņš bez jebkādas skaidrošanas man kārtīgi sadeva. Ja es vēl centos muldēt, dabūju divkārt vairāk.” Mūziķa karjera steidzās ātri, bet ne viegli: mācības Rīgas Mūzikas institūta muzikālajā bērnu dārzā, no 1943. līdz 1947. gadam Rīgas pilsētas Spilves pamatskolā.
No 1946. gada Raimonds līdztekus mācījies arī Emīla Dārziņa mūzikas skolā. No 1953. līdz 1958. gadam studēja Latvijas Valsts konservatorijas Hermaņa Brauna klavieru klasē, vēlāk pie profesora Jāņa Ivanova apguva kompozīciju (1962 – 1965). No 1964. līdz 1971. gadam Pauls jau Rīgas estrādes orķestra (REO) mākslinieciskais vadītājs un diriģents, 1968. gadā kļuva par Latvijas Komponistu savienības biedru, un it kā visas durvis vaļā. Bet vaļā tās jāver pašam – viegli, bet ar smagu darbu un talantu.
Rakstura pretmeti ir spilgta talanta meti
Ceļi dažādi, un dažbrīd gājis arī kā pa celmiem. Nemitīgo mēģinājumu, koncertu un ierakstu virpulī Raimonds Pauls studijas atstāj drusku novārtā. Profesors Hermanis Brauns, kuru Pauls ārkārtīgi ciena, nereti neapmierināti komentēja: “Klavieru taustiņi pēc tavas spēlēšanas ož pēc danču plača..”, tomēr viņš izmisīgi – pat ballītēs – cenšas sameklēt savu studentu, lai piespiestu godam pabeigt konservatoriju. Brauns Paulam nepārmet spēlēšanu klubos un ballītēs, jo tas ir arī labs treniņš.
Viņš jaunajā pianistā saskata spilgtu talantu, kuru nedrīkst laist postā. Skolotājs Brauns vaktē, lai Pauls ietu uz eksāmeniem un ieskaitēm, jo zina – ja viņš atnāks, tad viss būs kārtībā – viņš eksāmenu noliks labāk par visiem. Un 1958. gada pavasarī uz valsts eksāmenu izveidojas pat klausītāju rinda, jo ir tik daudz gribētāju, kuri kāro noklausīties, kā spēlē šis, par jauno zvaigzni dēvētais, intriģējošais un neticami talantīgais pianists.
Tas ir saprotams, jo Raimonda Paula vārdu ik dienu daudzina radio, kura viļņos skan jau par grāvējiem kļuvušās estrādes dziesmas “Mēs tikāmies martā”, “Ziemas vakars”, “Lai tik līst”, kuras izpilda Operetes teātra premjers Edgars Zveja ar savu samtaino baritonu. Un tieši tik vērienīgi 1958. gadā Raimonds Pauls absolvē Latvijas Valsts Konservatorijas Hermaņa Brauna klavierklasi. Konservatorijas izsniegtajā Paula raksturojumā teikts: “Spilgts muzikāls talants. Tomēr gribas un iekšējās disciplīnas trūkums ir ārkārtīgi traucējis šī jaunieša izaugsmi. Labas pedagoģiskās dotības. Teicams ansamblists un koncertmeistars. Sabiedriskajā dzīvē neaktīvs.”
Maestro biogrāfija ir cienījama, gara, sazarota, šeit i nesapņojot atspoguļot kaut ko pilnīgu un līdz galam, vienīgi aptuveni ieskicējot dažas līnijas, no kurām galvenos notikumus diktē arī paša mākslinieka rakstura šķautnes un lūzumi. To tēlaini, taktiski un koncentrēti savā grāmatā ielicis Jānis Peters: “Paskatieties Raimonda Paula senčos, un jūs redzat izteiktus galējus raksturus. (..) Šī mantoto, iedzimto, ģenētisko apstākļu pretrunīgā summa plus mākslinieka konkrētā dzīve, audzināšana, agrie muzikālie iespaidi, izglītība, apdāvinātība, mīlestība, (..) tautas pielūgsme, ceļojumi, slava, slimīgi izkoptā pienākuma apziņa, plus, protams, “gabaliņš velna astes” ir veidojuši Raimonda Paula pretrunīgo, pašam sevi uzvarēt, pārlauzt spējošo personību.”
– Es no viņa baidos, – mazliet uzspēlēdama, bet ielikdama savos vārdos arī daļu patiesības, saka komponista sieva Svetlana Paula, saukta Lana. – Atceros, pirms daudziem gadiem Raimonds pelnu traukā nospieda cigareti, paskatījās tā, kā viņš vien to prot, un teica – līdz ar to es beidzu smēķēšanu uz visu mūžu… No tā laika nav smēķi pie lūpām licis, par alkoholu nemaz nerunājot… Lana, protams, pilnīgi noklusē savu lomu Raimonda glābšanā, bet to grāmatā Raimonds vēlāk pastāstīs pats…” Un stāsta to vēl šodien.
Pirms mēneša 11. decembrī, mūzikas namā “Daile” notika koncerta “Ziņģe par Lipu Tulianu” pirmatskaņojums. Tas ir Maestro Raimonda Paula un dzejnieka Jāņa Petera jaunākais kopdarbs. Kā izrādās, šī bijusi ļoti nozīmīga diena Maestro dzīvē, un koncerts bijis veltīts viņa mūžībā aizgājušajai sievai Lanai Paulai, jo 11. decembrī viņa svinētu savu 85. dzimšanas dienu. “Es gribu jums pateikt vienkāršu paldies, jo mēs jau koncertu veltījām cilvēkam, kura vairs nav te. Es ceru, ka viņa sadzirdēja to visu. Paldies!” sociālajos tīklos izplatītajā video fragmentā saka Maestro Raimonds Pauls.
Viņa mazmeita Annamarija Paula vietnē “Facebook”, reaģējot uz video fragmentu, dalījusies ar emocionālu ierakstu: “Šodien bija grūta diena. Ārkārtīgi grūta diena, pārpildīta jūtām, pārdzīvojumiem un labām atmiņām par to laiku, kas man tika dots būt kopā ar vecmammu, arī ar sāpīgām atmiņām par to nežēlīgu dienu, kad viņa aizgāja… Es turēju viņu savās rokas, kliedzot, lai viņa pamostas. Mans vectēvs savu koncertu veltīja Lanai. Šīs sāpes ir neciešamas, smacējošas, vārdos nepārrakstāmas: elle. Es ceru, ka tu esi laimīga, drošībā un dzīvo bez sāpēm. Es tevi mīlu.” Kā zinām, Lana Paula mūžībā devās 84 gadu vecumā pērnā gada 4. augustā pēc smagas slimības.
Tautas dvēseli jūtot, dvēselē paliekot
Visu neuzskaitīt, bet pieminēšanas vērts ir viss, it īpaši maestro nemitīgā mainība. Piemēram, Raimonda Paula mīlestība pret džezu nav zudusi. Viņa jaunatklātais talants – džeza dziedātāja Kristīne Prauliņa – ir īstais stimuls jaunu dziesmu radīšanai. Un 2014. gadā iznāk džeza mūzikas albums “Melns ar baltu”. Edgara Liepiņa iedziedātās dziesmas platē “Trīs runči” papildina Dailes teātra aktieru ansambļa “Mūžīgais Unisons” skaļie smiekli, aplausi un piebalsošana, radot dzīvu un uzjautrinošu fonu Liepiņa runātajam un dziedātajam.
Tā ir skaņu režisora Grīvas ideja. Ar smiekliem un dažādām replikām ierakstā piedalās arī radio orķestra mūziķi, padarot šo albumu par iepriekš nebijušu notikumu. Tomēr tas ir vienīgais gadījums, kad padomju cenzūra neizlaiž cauri kādu no Paula jau ierakstītajām skaņuplatēm.
Neskatoties uz to, dziesmas “Lācīti”, “Tāpēc jau, ka nevar zināt kāpēc”, “Balta kaza”, “Lora” un citas skan vēl šobaltdien. Joprojām nedziestošas atmiņas par maestro mūziku teātra izrādēm, kino filmām, sadarbību ar dziedošajiem aktieriem. Skumīgi, ja viņa smieklus, ironiju nesaprot ļaudis ar humora deficītu, nespēju saskatīt tos labsirdīgos smieklus, kas izstaro no parodijām. Nesen kāds, it kā kultūras lietu zinātājs, pauda sašutumu, kā Pauls ar aktieri Keišu izsmejot cilvēkus.
Aizmirstot, ka parodēt var tikai slavenības, tādas personības, kuras ļoti labi pazīstamas. Vienkārši – ja tevi parodē, tu esi labi pazīstama slavenība… Spriežot līdzīgi, Maestro ne prātā nenāca uzmest lūpu, kad kāds “savas oriģinalitātes” cienītājs, kolhoza priekšsēdētājs Raimonda Paula jubilejā kā dāvanu, pāris kolhozniekiem piepalīdzot, uz skatuves uzstiepa dēļu būrī ieslodzītu kviecošu sivēnu… Pauls vienīgi ironiski attrauca, ka varot iedomāties, kāds cūka no tā sivēna varētu izaugt un kādus darbus sastrādāt.
Bet, ja nopietni, tad Paulam bez humora grūti. Pasaules slavu iemantojušais simfoniskā orķestra diriģents Mariss Jansons neilgi pirms došanās mūžībā diriģēja Latvijas nacionālā simfoniskā orķestra koncertu ar solistu Raimondu Paulu pie klavierēm. Bezgala inteliģentais mūziķis vēstīja aizkustinošus vārdus, patiesu lepnumu par to, ka viņam bijusi iespēja, laime, sapnis koncertēt tieši ar Raimondu Paulu. Uz to Maestro attrauca ar joku sev ierastā valodā, galotnes, patskaņu garumus apraujot: “Nu, re, ari es tagad pasaulslavens ir.”
Mazliet sentimenta, ko Raimonds Pauls nekad nav nicinājis vai par to smīkņājis – tāpat kā par ziņģi, džeziskām tautas dziesmu apdarēm, kuplejām… Mazliet iz tautas mutes. Tā pati Elza Radziņa par viņai uzticēto “Ances dziesmu”: “Maestro bija ļoti iecietīgs un pacietīgs. Viņš ļāva man dziedāt, kā spēju – dziesmu, kas tik smeldzoši sāpīga un aizturētas kaismes pilna…” Modris Krūmiņās, profesionāls mūziķis, Ogres Mūzikas un mākslas pedagogs: “Varu apraudāties pie trim notīm… Personība: jo vecāks, jo harizmātiskāks… Izcils melodijas meistars! Perfekta ritma izjūta, izcila akordu tehnika! Klausos, jūsmoju par viņu jau vairāk kā 50 gadus! Ļoti esmu ietekmējies no viņa muzicēšanas manieres!”
Kultūras darbiniece, pašdarbniece: “Paulu iemīlēju jau bērnībā, man bija 6 gadi, kad mamma bija kaut kur izrāvusi ar rakstāmmašīnu
uzdrukātus “Cielaviņas” vārdus, tad nu dziedāju to, cik vien jaudāju. Visas Paula dziesmas mīļas, jo ir melodiskas, saviļņojošiem piedziedājumiem. Visas dziesmas mīļas, bet vismīļākā “Mēmā dziesma””.
Inteliģenta, sirsnīga pašvaldību darbiniece, kas sevi ironiskā kārtā sauc par “birokrāti”: “Pauls – tā ir mūsu tautas leģenda! Viņa mūzika – skanīga un sirsnīga! No agras bērnības esam auguši kopā ar viņa mūziku. Tik daudz jauno talantu viņš atklājis un iecēlis saulītē, tālākais jau pašu ziņā! Es apbrīnoju viņa vitalitāti tik cienījamā vecumā vēl koncertēt un saglabāt tādu humora spēju un spēku.” Skolotāja Sarmīte: “Uztveru viņu ne vien kā tuvu mākslinieku, bet arī tuvinieku – ģimenes locekli, sabiedroto. Joprojām visos svētkos, ģimenes svētvakaros vienmēr klāt un blakus esošs.
Kautrīgs, vīrišķīgs, kas savus dvēseles dziļumus un pārdzīvojums uztic vien savām klavierēm un mūzikai.” Talantīga, jūtīga dziedātāja Guna: “Ja nebūtu Paula dziesmu, ko tad mēs dziedātu ballēs, svētkos uz skatuves? Jā, un arī pie galda vai pļavā ‘zem ozola kuplajiem zariem” un lielajos dziesmu svētkos, kurus noslēdzam ar Paula “Manai dzimtenei” ar Jāņa Petera vārdiem.”
Pavisam nesen 2020. gadā mūsu maestro saņēma Japānas Uzlecošās Saules ordeni ar Zelta stariem un kakla lentu. Pazīstama kultūras darbiniece Vita no Rūjienas: “Man savulaik bija tā laime viesoties Japānā, kur dziedāju dažas Raimonda Paula dziesmas: mēs bijām šokā, ka tā pati “Dāvāja Māriņa” japāņiem kļuvusi teju par pašu nacionālo dziesmu… Paula fenomenam nav robežu.”
Kā tas viss skar dvēseli, vēl aprunājos ar Ogres Mūzikas un mākslas skolas pedagogu Modri, ar kuru jau labi sen esam draugi – gan mūzikā, gan dzīvē. Stāstu viņam par to pašu “apraudāšanos pie trim notīm”. Stāstu viņam par Paula “Veco zābaciņu” ar Māras Zālītes vārdiem: “Kad man maziņam krūtīs iedūrās Akla sāpe kā nezināms drauds, Māte teica :”Tas tikai tāpēc, Tikai tāpēc, dēliņ, ka audz!” Atzīstos, ka arī man šad tad slepus jātrauc patvaļīga asara no vaiga. Kāpēc? Tāpēc, ka dziesma skar personīgi – gan mūsu pašu, gan mūsu bērnu, mazbērnu bērnību, kur “Vecais zābaciņš, mātes gādātais, Nepanesami spiež.” Modris man jautā, vai es varu iedomāties vārdiem citu melodiju vai arī otrādi: melodijai citus vārdus? Nospriežam abi, ka iedomāties varētu, bet tas nekādā gadījumā nebūtu tas. Tāpat kā labus komponistus, pianistus iedomāties, izsapņoties varam, bet Maestro Pauls ir tikai viens, vienreizējs, unikāls un nevienam neatdarināms.”
