Andris Siliņš: tas ir attieksmes jautājums 0
Latvijas Pensionāru federācijas valdes loceklis ANDRIS SILIŅŠ uzskata, ka ministres atvainošanās vietā prātīgāk būtu prasīt pensionāriem kāda nozīmīga jautājuma risinājumu. Žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Rita Ruska ar A. Siliņu sarunājās par pensionāru izdzīvošanu, sabiedrības attieksmi un Pensionāru federācijas turpmāko likteni.
V. Krustiņš: – Joprojām redakcijā saņemam lasītāju replikas par labklājības ministres Viņķeles interviju žurnālā “Playboy”. Jums droši vien arī pienāk vēstules, protesti.
A. Siliņš: – Pensionāru federācijā, kad sākās šis skandāls, telefons neklusēja. Nepārtraukti zvanīja no visas Latvijas. Bet tādu, kas aizstāvētu Viņķeles kundzi, nebija. Tagad sākam saņemt vēstules no savām organizācijām, kas kategoriski pieprasa ministres demisiju.
– Siliņa kungs, kāds, jūsuprāt, ir īstais iemesls, kas cilvēkus sāpinājis vai aizkaitinājis? Vai tā ir nauda, varbūt tā ir attieksme?
– Vairāk sliecos domāt, ka tā tomēr ir attieksme. Tolaik es vēl nedarbojos federācijā, bet, spriežot pēc dokumentiem, gan Kalvīša, gan Šķēles valdības laikā kaut ko tomēr izdevās panākt priekš pensionāriem. Toties, kopš pie varas ir Dombrovska valdība, nav panākts absolūti it nekas. Nevienā jautājumā ne mazākais kompromiss. Turklāt netieši tiek norādīts, ka pensionāri dzīvo uz pārējās sabiedrības rēķina. Kaut gan krīzes sākumā pensiju fondā bija uzkrājums, gandrīz miljards latu. Ja šī nauda tiktu tērēta tikai pensijām, tur nekādas krīzes nebūtu.
– Nebūtu?
– Nē. Speciāli paskatījos Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datus. 2009. gadā, kad sākās krīze, izdevumi sociālajā budžetā pēkšņi pieauga par 350 miljoniem, tas ir, par trešdaļu. Rodas jautājums: kāpēc? Jo pensiju izmaksas ir samērā konstants lielums.
Nonācu pie pārsteidzoša secinājuma. Izrādās, ka Latvijā 2009. gadā ir sācies demogrāfiskais sprādziens. Gandrīz 250 miljoni latu papildus novirzīti bērnu jautājuma risināšanai. Ieviesa tā saucamās māmiņu algas un uzreiz ielika sociālajā budžetā. Tajā, no kura maksā pensijas.
Tas pats notika ar piemaksām pie pensijām. 2009. gadā šīs izmaksas no valsts budžeta pārcēla uz sociālo budžetu. Tie ir vēl 140 miljoni latu gadā pie izdevumiem klāt. Tas turpinās arī šodien.
Bija brīži, sevišķi sākumā pēc jaunās pensiju sistēmas ieviešanas, kad valdībai sociālajā budžetā naudas īsti nepietika. Tad tā aizņēmās no valsts budžeta. Kad parādījās pārpalikums, parādu atdeva. Kad pārpalikums jau bija liels, nauda tika glabāta bankās, bet sociālais budžets saņēma procentus. Gadā tie bija apmēram 70 miljoni latu.
Šodien uzkrājums – 970 miljoni – ir gandrīz apēsts. Mums saka, lūk, nākamajā gadā pensionāri sāks dzīvot uz pārējās sabiedrības rēķina. Pensiju fonds ir tukšs un ar deficītu. Šodien esam tur, kur esam.
– Visiem tas jaukais izteiciens – te nu esam, kur esam. Definējiet, kur atrodamies!
– Sabiedrībā tiek izplatīts uzskats – nepietiekamas pensijas ir tiem, kas maz strādājuši vai nav maksājuši nodokļus. Bet informācija, kas nonāk Pensionāru federācijā, liecina, ka gluži tā vis nav. Pie mums šodien masveidā nāk Latvijas inteliģence – skolotāji, ārsti, zinātnieki, inženieri –, kuriem pensijas ir zem minimālās algas, zem iztikas minimuma un kas šodien vairs nevar savilkt galus kopā.
Man ir dzīvoklis Rīgā. Pirms četriem gadiem nekustamā īpašuma nodokļa nebija. Tad to ieviesa. Pirmajā gadā nodoklis par dzīvokli bija 59 lati, nākamajā jau 230, šogad – 270 lati. Trīs gados nekustamā īpašuma nodoklis pieaudzis vairāk nekā četras reizes.
– Cik liels dzīvoklis? Viss stāvs?
– Nē, 96 kvadrātmetri. Līdzvērtīga situācija ir ļoti daudziem. Vēl viena pro blēma – vesela rinda daudzdzīvokļu māju atsevišķi iedzīvotāji, izrādās, viltīgā veidā ir pamanījušies privatizēt arī zemi zem mājas. Teiksim, ir 60 dzīvokļu māja, un trīs cilvēki ir privatizējuši zemi par sertifikātiem, bet pārējie 57 tiem trim maksā. To kāda pensionāre pamatīgi izpētījusi. Viņas mājā 11 zemes īpašnieki vienlaikus ir arī dzīvokļu īpašnieki.
Par Rīgas dzīvokli mēs maksājam nekustamā īpašuma nodokli Rīgas domei un plus vēl zemes nomu diviem zemes īpašniekiem, jo puse mājas stāv uz privātas zemes. Tie ir 360 lati gadā jeb 30 lati mēnesī. Tā ir realitāte.
Vairākus gadus strādāju blakus Centrālajam tirgum. Gandrīz katru dienu pusdienlaikā aizgāju turp, tā teikt, izvēdināt galvu. Zivju paviljonā redzams, kas īsti notiek. Tur tantiņas skaita santīmus. Palūdz 300 gramus, ieber 350. Tantiņa lūdz, ņemiet to zivtiņu nost, tik daudz man nav ko maksāt.
Pats trakākais, ka lielai daļai pensionētās inteliģences ūdens smeļas mutē. Tie ir cilvēki, kam 30 un 40 gadu darba stāžs. Man ir paziņas laukos. Tur no 120 latu pensijas vēl bērniem un mazbērniem palīdz. Pavisam citāda situācija ir Rīgā, sevišķi, ja pensionārs ir palicis viens, teiksim, divistabu dzīvoklī. Tad ir viss.
Pirms kāda laika nokļuvu Stradiņos. Ar ātrajiem. Tur 80% veco cilvēku nonāk piespiedu kārtā. Neatliekamā palīdzība atved. Acīm redzams, nav bijis līdzekļu, lai varētu ārstēties regulāri.
– Siliņa kungs, nolasīšu citātu no kāda žurnāla. Tur teikts tā: mums tagad ir ļoti organizēti pensionāri, kas ir galvenais balsotāju spēks, bet jaunie vecāki ir pasīvi. Un lielā mērā valdība danco šā pasūtījuma priekšā, nonākot pretrunās ar valsts vajadzībām. Bet ja mēs salīdzinām vidējā pensionāra situāciju, kurš saņem 184,60 latus katru mēnesi, un vientuļu māmiņu, kurai ir divgadīgs bērns un kura nevar strādāt, jo nav vietas bērnudārzā, un kura iztiek ar astoņiem latiem mēnesī. Ko jūs teiksiet?
– Atbildēšu. Nesen lasīju, ka viens cilvēks ir saņēmis bērna vajadzībām 100 tūkstošus latu tā saucamo māmiņu jeb tētiņu algu. Pirms pāris nedēļām internetā ziņoja, ka bezdarbniekam izmaksāts 140 tūkstoši latu liels pabalsts bezdarba deviņos mēnešos.
Kas tad ir tie 184 lati? Tā ir vidējā pensija. Apmēram tas pats, kas vidējā temperatūra slimnīcā. Bet vajadzību līmenis, kā iepriekš minēju, lauku un pilsētu pensionāriem ir tik dažāds. Turklāt daudz kas atkarīgs no tā, vai pensionārs ir viens vai joprojām divi, vai kopā ar ģimeni. Māmiņām, kā šajā piemērā, ir bezizejas stāvoklis. Dabiski, vajag palīdzēt un daudz nopietnāk. Bērniem jābūt prioritātei, tos nedrīkst šķirot situētajos un nabagos kopš dzimšanas.
– Cita avīze ziņo, ka bagāto pensionāru skaits pieaug.
– Gribētu teikt, ka tas ir objektīvs rādītājs.
Pensiju sistēma diemžēl ir kļuvusi ļoti sarežģīta, un cilvēkam to, kā aprēķina pensiju, VSAA skaidro uz četrām lappusēm. Lai gan internetā ir speciāli kalkulatori, neviens precīzi nevar pateikt, kādu pensiju topošais pensionārs varētu saņemt. Tas tāpēc, ka viens no koeficientiem, ar kuriem tiek reizināti visi rādītāji, ir atkarīgs no gada vidējās algas tautsaimniecībā.
Situāciju esam skaidrojuši gan Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, gan Labklājības ministrijā. Lieta tāda, ka 2009. gadā šis koeficients bija labs, bet tad uzreiz sekoja straujš kritums. Tie, kas aizgāja pensijā 2011. gadā, izrādījās nopietni zaudētāji, jo koeficients bija 0,79. Cilvēki saņēma pat simtiem latu mazāku pensiju nekā tajā gadījumā, ja pensijā dotos pusgadu vai gadu agrāk.
Kāds mans paziņa, zinot šos aprēķinus, bet tādu zinātāju ir stipri maz, aizgāja tā saucamajā ātrajā pensijā pusgadu pirms oficiālā pensijas vecuma sasniegšanas un saņēma par pāris simtiem latu lielāku pensiju. Tā ir viena no lielajām pensijām. Tas nozīmē, ka pensijas apmērs kļuvis atkarīgs no pensijas aprēķināšanas brīža, kas nav uzskatāms par objektīvu rādītāju.
– Vai tie ir cilvēki, kas godīgi nopelnījuši šo pensiju?
– Jā. Starp citu, vainot nevar nevienu – arī ne Valsts prezidentu, ka viņam ir liela pensija. Drīzāk es būtu gatavs vainot valsts institūcijas, kas izveidojušas tādu likumdošanu, kas dod šādas iespējas.
Ja mums ir solidārā pensiju sistēma, neredzu šķērsli, lai pensiju sistēmai varētu būt noteikti griesti. Starp citu, pie mūsu kaimiņiem lietuviešiem ir solidārā pensiju sistēma ar griestiem. Tur ir noteikts līmenis, par kuru vairāk pensiju nevar saņemt.
– Kāda iespēja cilvēkam izdzīvot šādos apstākļos? Cik pensionāram maksā teātra biļete? Par grāmatām nerunāju, jo vai ir kāda grāmata, kas lētāka par 10 latiem? Avīzes viņiem ir gandrīz nesasniedzamas, diemžēl tas man bez ironijas jāsaka.
– Starp citu, izskanējis, ka pensionāri ir tik bagāti, ka pērk žurnālu “Playboy”. Varbūt kāds arī nopircis šo žurnālu, jo reklāma uztaisīta laba, bet īstenībā mēs palasījām ziņas internetā, tur kā citāti minēti Viņķeles kundzes izteikumi.
Ir tādi pensionāri, kas pērk grāmatas, teātros arī pensionārus redzam. Ir pensionāri, kas bieži brauc ekskursijās, pat uz ārzemēm. Zinu, ka aktīvākā pensionāru daļa izmanto iespējas, ko piedāvā pašvaldības. Pašvaldība ar zināmiem noteikumiem dod autobusu, un viņi var aizbraukt ekskursijās, piešķir līdzekļus pensionāru aktivitātēm. Tā ir normāla prakse visā Latvijā.
– Ja pašvaldības gādā par saviem vecajiem cilvēkiem, tad taču dzīve kļūst gaišāka. Vai jūs kā federācijas pārstāvis varat teikt, ka pašvaldības cenšas šajā virzienā?
– Jā , piemēram, Ķekavas novadā katru gadu visi pensionāri Ziemassvētkos saņem ielūgumu uz pasākumu. Parasti noorganizēts pašdarbnieku koncerts ļoti labā līmenī. Ielūgumam ir noplēšamais stūrītis. Tas ir kāds Ziemassvētku sveiciens, piemēram, saldumu paciņa. Pensionāru organizācijas aktīvisti bieži organizē paši savus vakarus, bet pašvaldība piešķir telpas kultūras namā vai tiek apmaksāta mūzika. Pagastos rūpējas par pensionāriem. Arī sociālie dienesti strādā ļoti augstā līmenī. Zinu tikai, ka diezgan daudzi pašvaldību vadītāji sūdzas, ka spiediens uz pašvaldību budžetiem ar katru gadu palielinās, arvien vairāk cilvēku nāk ar dažādām vajadzībām.
– Un tās atzīst par pamatotām?
– Neapšaubāmi. Starp citu, pie mums federācijā ir bijuši vairāki cilvēki. Atnāk tantiņa. Liek dokumentus uz galda. Viņai pensija ir mazāka nekā dzīvokļa rēķins ziemas mēnešos. Mēs sakām: ejiet uz pašvaldību. – Es tur jau biju. – Viņi jums nepalīdz? – Neko nevarot palīdzēt, jo esmu zemes un nama īpašniece. – Kā tā? – Jā, man ir 600 kvm liels zemes gabals Pierīgā. Turklāt viņa bijusi tik neuzmanīga, ka arī 6 x 6 m koka būdu ierakstījusi zemesgrāmatā. Un nu ir zemes un nama īpašniece.
Pašvaldība pateikusi: saskaņā ar likumu mēs jums nevaram piešķirt pabalstu. Jātiek vaļā no šī īpašuma. Arī mēs sakām to pašu, lai mēģina tikt vaļā no īpašuma, bet tantiņa saķer galvu: ko jūs! Tas man ir vienīgais atspaids, kur vasarā aizbraukt un kādu zemeni vai dārzeni izaudzēt. Viņu var saprast, bet likums ir tāds, kāds tas ir. Situācija diezgan paradoksāla.
– Siliņa kungs, atlaidīsiet ministri vai ne, kā tad būs?
– Izteicu tādu varbūtību, protams, jo – ko nozīmē ministres atvainošanās? Tie ir vārdi. Es ierosināju, ka vislabākā atvainošanās pensionāriem būtu, ja tiktu panākts kāds kompromiss, kāda pensionāriem aktuāla jautājuma risinājums.
– Tas nāca no jums?
– No manis, nevis no Verzes kundzes. No manis nāca arī – ja mēs vairāku gadu garumā nevaram atrast kompromisu, mums atliek tikai ķerties pie politikas, kaut neesam politiska organizācija. Nekas cits neatliek kā aicināt pensionārus nebalsot par tiem, kas šodien ir pie varas.
– Skaidri norādiet, kuras ir tās partijas, par kurām nevajag balsot. Lai nebūtu pārpratumu.
– Tie, kas šodien veido valdības koalīciju.
– Visi jau nav pie varas. Nacionāļi, zaļie zemnieki arī, man liekas, nav pie vainas.
– Ar zaļajiem zemniekiem, starp citu, mums kādreiz bija diezgan normāla sadarbība. Vismaz Saeimas komisijas līmenī. Arī šodien mēs atrodam kopēju valodu ar komisijas vadību, konkrēti ar Barčas kundzi, kas ir no ZZS. Diemžēl, kas attiecas uz komisiju kopumā, tur dažu balsu pārsvars ir valdošajai koalīcijai, un iznākums ir tāds, ka neviens no mūsu piedāvātajiem jautājumiem nav guvis nekādu atbalstu. Tas ir nepatīkami.
Es pateikšu skarbāk – tas, ka vairāku gadu garumā nav panākts nekas, nepaliek nepamanīts sabiedrībā, arī pensionāru plašajai saimei.
Arvien skaļāk atskan vārdi: ko Pensionāru federācija darījusi, kam tā vajadzīga, ejiet prom un likvidējieties. Pensionāru federācijai nav izvēles – vai nu kaut ko panākt, vai jāpārtrauc darbība.
– Bet jūs taču diez cik lielas algas Pensionāru federācijā nesaņemat?
– Pensionāru federācija ne tikai nesaņem algas, bet, lai realizētu vienu no projektiem, kā līdzfinansējumu spiesti iemaksāt savus personīgos līdzekļus. Projekti ir galvenais iztikas avots, tāpat pāris līgumu, tajā skaitā ar “Grindeks” un Veselības ministriju. Tie ir vienīgie ieņēmuma avoti. Bet ar to bieži vien nepietiek, lai samaksātu par telpu īri, kaut tā ir ļoti minimāla, apmēram 60 lati mēnesī par divām istabām Arodbiedrību namā, un tas ir ļoti maz.
– Vai tad jums kā nevalstiskai organizācijai valsts neko nedod?
– Pensionāru federācija zināmā mērā veic valstiskas funkcijas, tas ir, mēs pieņemam apmeklētājus un sniedzam viņiem skaidrojumus. Palīdzam veikt aprēķinus un vienu otru sašutumu novēršam jau mūsu līmenī. Mēs apkopojam informāciju un sniedzam to valsts institūcijām.
Līdz 2008. gadam Pensionāru federācijai, cik zinu, valsts katru gadu piešķīra 4000 latu. Kopš 2009. gada no valsts nesaņemam neko. Ar Veselības ministriju ir noslēgts līgums, mēs publicējam ministrijas informāciju mūsu laikrakstā “Latvijas Pensionārs”, par to saņemot 100 latus mēnesī.
– Par kādu naudu avīzi izdodat?
– Avīze tiek sakopēta. Lūdzam Dievu, lai kopējamais aparāts nenojuktu. Lai 1000 eksemplārus nodrukātu, ik pēc diviem trim mēnešiem jāpērk speciāls toners. Papīru saņemam bez maksas no arodbiedrībām, tas ir avīžpapīrs, ko viņi nevar izmantot.
Drukātā avīze tālāk aiziet uz novadiem pasūtītājiem, tur to ieliek bibliotēkās un pavairo. Kā kurā vietā – dažā pa pussimtam eksemplāru, dažā vēl vairāk, lai ziņas novadītu līdz pensionāriem. Cenšamies, lai avīzē būtu pensionāriem noderīga informācija ne tikai par mūsu aktivitātēm. Arī “Grindeks” katru mēnesi iesniedz rakstus par veselības jautājumiem.
Valdes loceklis Kārlis Bormanis uzņēmies redaktora un avīzes noformētāja pienākumus, divas pensionāres uz sabiedriskiem pamatiem veic avīzes kopēšanu, pēc tam ieliek konvertā un nosūta. Reižu reizēm mēs sametam naudu pasta izdevumiem.
– Vai tiešām ne lata nedabūjat kā nevalstiska organizācija? Kā tas var būt?
– Bija Pensionāru federācijas kongress, pēc tam ārkārtas kongress, divreiz tika lemts par biedru maksām, bet tas nav devis nekādu rezultātu, vienīgie ienākumi ir atsevišķu organizāciju ziedojumi.
– Kādas biedru maksas, ja jums tik švaki?
– Mēs neesam biedru, bet organizāciju organizācija. Mums ir apmēram simt dalīborganizāciju, var teikt, novadu organizācijas, kas izveidoja Latvijas Pensionāru federāciju.
– Neviens nevar dzīvot normāli, ja viņam, kā saka, ūdens smeļas mutē. Kāds tur komforts, labs garastāvoklis! Tāpēc attieksme reizēm ir svarīga, lai grūtumu pārvarētu. Tas nav tikai naudas jautājums, tas ir politisks jautājums. Ja to sāk ignorēt vai konvertēt tikai naudā, tad iznāk tādi asumi. Aizvainojums ir tieši šajā virzienā.
– Masu medijos tagad lasām – Pensionāru federācija, valde vai, vēl trakāk, Verze ir izdomājusi, ka Viņķeli vajag atlaist. Tā nav. Pensionāru federācija ir tā instance, kas noformē lielas daļas pensionāru viedokli. Federācija, aptaujājot valdes locekļus, kas pārstāv visu Latviju, arī Latgali, kur tagad izveidota alianse. Viedoklis ir viennozīmīgs – prasīt Viņķeles kundzes demisiju.
Kaut objektīvi vērtējot, aizstājot Viņķeli ar kādu citu, profesionāli maz kas var mainīties. Atnāks jauns ministrs, paies kāds laiks, lai iestrādātos, jo pensiju jautājumi ir ļoti sarežģīti. Demisijas pieprasījums nav profesionalitātes, bet attieksmes jautājums.
– Man kā žurnālistam un kā pilsonim šķiet, ka Viņķeles kundze, pati negribot, aizskāra daudz dziļāku un sāpīgāku tēmu – par visu šo cilvēku šodienas apziņu. Visi, kas dzīvojuši padomju laikā – kas tad mēs esam? Vai ķīlnieki, tukšinieki? Tādā nozīmē, ka visu esam darījuši tikai tai svešajai valstij? Viņķele neuzmanīgi izteicās. Domāju, tas ir ļoti bīstami. Te nav runa par Viņķeli, te ir runa par mūsu pašu vēstures pētīšanu un vērtēšanu. Latvijai nāk 100 gadi, pasakiet, ko mēs no tā atzīstam, pieņemam?
– Un ko darīsim ar materiālajām vērtībām, kas saražotas 50 gados? Ne velti tas ir uzsvērts arī Pensionāru federācijas oficiālajā lēmumā. Vecie cilvēki faktiski izcīnīja šo atjaunoto Latvijas neatkarību. Toreiz tie bija strādājošie, kas stāvēja uz barikādēm, šobrīd viņi ir pensionāri. Liela daļa turpināja strādāt arī pēc 1996. gada, ir maksājuši nodokļu naudu pensiju fondos. Es, piemēram, sociālās apdrošināšanas maksājumu veidā esmu uzkrājis summu, no kuras pensiju man var maksāt 16 gadus. Nemaz nerēķinot, ka esmu strādājis arī padomju laikā.
– Jūs esat enerģisks, jauneklīgs, kā būs tālāk ar Pensionāru federāciju?
– Kamēr Latvijā ir pensionāri, būs pensionāru organizācija, kuras uzdevums būs pensionāru interešu pārstāvība valsts varas augstākajā līmenī. Šobrīd svarīgākais ir saglabāt vienotību, nenojaukt to, kas ir darboties spējīgs. Tas ir liels un nopietns darbs, aktīvisti, kas darbojas Pensionāru federācijā, tam veltī lielu daļu sava laika.
