Andris Poga: Gēršvina “Porgijs un Besa” – arī latviešiem tuvā jūras tēma 0
Cēsu mākslas festivālā un Liepājas mākslas forumā šomēnes centrā viens intriģējošākais akcents – amerikāņu izcelsmes komponista Džordža Gēršvina (1898 – 1937) operas “Porgijs un Besa” koncertiestudējums, ko 6. augustā varēs dzirdēt Cēsu pils brīvdabas estrādē un 11. augustā – Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars”. Koncertuzveduma muzikālais vadītājs ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents Andris Poga.
Latvijā “Porgijs un Besa” nav iestudēts, kopš pirmoreiz tas notika Operā 1973. gadā latviešu valodā. Andris Poga atgādina, ka tajā ir stāsts arī par latviešiem tuvo jūras tēmu: “Jūra ir gan milzīgs dabasspēks, gan skaistums, gan bieds un pat agresors, kas spēj pārtraukt cilvēku dzīvi, ko labi zinām no mūsu pašu latviešu novelistu darbiem. Operā ir daudz dažādu sižetisko līniju – noziedzība, sadzīves traģēdijas, ikdienas prieki un bēdas – ne velti oriģinālvariantā tā bija vairāk nekā četras stundas gara, taču, jau sākoties pirmajiem mēģinājumiem Bostonā 1935. gadā, Gēršvins pats operu krietni saīsināja, izvelkot būtiskāko esenci. Bet pašā centrā ir melnādaino – ratiņkrēsla invalīda Porgija un lielpilsētas burzmā aizvilinātās Besas – mīlas stāsts.
Visi zinām visslavenākos fragmentus no šīs operas – “Summertime” jeb zvejnieka sievas Klāras šūpuļdziesmu, Porgija un Besas duetu, Sportinlaifa dziedājumu, kā arī vairākus citus. Arī mūzikā īpaši neiesvaidītiem klausītājiem, kuri operu dzirdēs pirmoreiz, tā liksies ļoti pazīstama, pat līdzi dungojama, taču uzvedums nav ne mūzikls, ne operete, bet ar nopietnu operisku attīstību un ļoti daudziem dramatiski un skatuviski pārdomātiem un izstrādātiem momentiem. Veids, kā Gēršvins izmanto melnādaino folkloras kolorītu, patiesi ir apbrīnojams. Nevienā citā no man zināmajām pasaulslavenajām operām ko tādu nevar izbaudīt. Atšķirībā no Eiropas komponistu pazīstamāko operu viena traģiska vai komiska stāsta trīs vai četru stundu garumā, šeit ir nemitīgi kontrasti ik uz soļa, saduras divas puses – labais un ļaunais, traģiskais un komiskais, kas tomēr viscaur turas līdzsvarā.”
Pilnu interviju lasiet 2. augusta “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
