Andris Piebalgs: Imigrantu pūļi Latvijai nedraud 0
Vai Latvijai tuvākajā nākotnē būs jāuzņem tūkstošiem labākas dzīves meklētāju no trešajām pasaules valstīm? Vai Eiropas Parlaments atbalsta Tatjanas Ždanokas aktivitātes Eiropas līmenī, mēģinot panākt plašākas tiesības mūsu valsts nepilsoņiem? Šos un citus jautājumus uzdevu nesen Rīgā sastaptajam Eiropas Savienības attīstības komisāram Andrim Piebalgam.
– Diskusijām apvītais “Rail Baltic” projekts, sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecības neskaidrā nākotne, vēl virkne dažādu valstij būtisku projektu šogad gaida savu risinājumu. Kā jūs domājat, cik daudz no tā visa Latvija spēs “pacelt” un īstenot?
A. Piebalgs: – Jāatzīst, ka visi gadi kopš iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) Latvijai ir bijuši nozīmīgi un piesātināti – nevar teikt, ka kāds no tiem bijis mazāk izšķirīgs. Man personīgi šā gada svarīgākais notikums jau ir pagājis – tas bija referendums par otru valsts valodu, kurā tautas pieņemtais lēmums bija skaidrs un nepārprotams. Rezultāts bija izcils.
Protams, tikpat būtiski ir arī ES notiekošie procesi, kas nenoliedzami ietekmē arī Latviju. Galvenais ir jautājums par to, kāda izskatīsies nākamā finanšu perspektīva, cik lielā mērā tā būs vēl labvēlīgāka Latvijai, jo labvēlīga tā jau ir – mēs jebkurā gadījumā esam labuma saņēmēji. Otrs būtiskais jautājums, kas nav atkarīgs no Latvijas, ir – cik ātri atkopsies ES ekonomika. Ir skaidrs, ka mūsu cilvēku dzīves līmeni tieši ietekmē tas, kas notiek Eiropas Savienībā kopumā. Tādēļ šis gads neapšaubāmi ir izšķirošs.
– Jūs minējāt referendumu par otro valsts valodu. Ja tam klāt pievieno vēl arī aprīlī Eiropā izsludinātās Pilsoņu iniciatīvas iespējas, kā vērtēt Eiropas Parlamenta deputātes Tatjanas Ždanokas aktivitātes, caur šo iniciatīvu ES līmenī aktīvi darbojoties un solot krievvalodīgo jautājumam Latvijā pievērst ES augstāko amatpersonu uzmanību?
– Demokrātiskās sabiedrībās vienmēr ir dažādi viedokļi. Es domāju, ka mums nevajadzētu aizrauties ar šādu citādu uzskatu popularizēšanu, pievēršot tiem pastiprinātu uzmanību kā gadījumā ar Ždanokas kundzi.
Uzskatu, ka mums vajadzētu mierīgi dzīvot un strādāt, nesatraucoties par šādām aktivitātēm. Pašlaik ir būtiska latviešu valodas nostiprināšana gan terminoloģijā, gan apguves procesā un kultūras pasākumos. Tā būtu atbilde jūsu minētajām Ždanokas kundzes aktivitātēm.
Protams, tas maksā naudu, taču, manuprāt, tieši latviešu valodas atpazīstamības veicināšana ir mūsu nacionālās apziņas pamatu pamats. Daudz šajā jautājumā dara mūsu Eiropas Parlamenta deputāti, veicinot Latvijas vēstures un kultūras atpazīstamību Eiropā.
– Kā uz latviešu deputātu un arī Ždanokas kundzes aktivitātēm reaģē citu ES dalībvalstu pārstāvji Eiropas Parlamentā?
– Nedomāju, ka Ždanokas kundzes darbībai būtu milzīgs atbalsts Eiropas Parlamentā. Jā, viņa ir ļoti nopietna politiska spēka – Zaļo – grupā, visi viņu ciena, bet tas nenozīmē, ka šīs grupas locekļi ieņem tādu pašu pozīciju attiecībā uz Latviju kā viņa. Tādēļ mums nevajadzētu par to uztraukties, jo cilvēki prot atšķirt lietas. Kas attiecas uz Vaideres vai Kalnietes kundzes aktivitātēm, protams, tās tiek pamanītas un viņām veidojas noteikts atbalsta loks. Tādēļ ES līmenī es neredzu satraukumu par Latvijas nākotni vai sabiedrības šķelšanos. Drīzāk Eiropas Parlamentā pašlaik valda satraukums par notiekošo Ungārijā, tās attīstību. Latvijā notiekošais nav parlamenta darba kārtībā nedz tagad, nedz pirms referenduma.
– Pirms kāda laika ES apturēja Latvijai paredzēto Kohēzijas fonda līdzekļu izmaksu. Kādēļ? Vai tas būs ilgtermiņā?
– Attiecībā uz Kohēzijas fondu paši zinām, ka ir labās un ir arī sliktās lietas. Labās – mums nav bijuši lieli skandāli vai nepareiza šīs naudas izlietošana. Salīdzinot ar to, kā citas ES valstis apguvušas Kohēzijas fonda līdzekļus, mēs izskatāmies ciešami. Īslaicīgā to apturēšana bija formālas dabas jautājums, nevis kas būtiskāks. Domāju, šīs tehniskās lietas jau līdz jūnija vidum varētu būt atrisinātas.
– Kurās jomās ES fondu nauda bija jāizmanto aktīvāk, lai sabiedrība spētu atpazīt tā devumu mūsu valstij?
– Noteikti mazo un vidējo uzņēmumu darbības atbalstā un uzņēmējdarbības atbalstā kopumā. Problēma vienmēr ir bijusi spējā sākt kādu no uzņēmējdarbības formām, jo trūkst atbalsta.
Šeit būtu jāņem piemērs no Somijas, kura, atrazdamās Eiropas nomalē un par spīti problēmām ar “Nokia”, nezaudē sasniegto dzīves līmeni un turpina attīstīt ekonomiku. Arī Bavārija, savulaik būdama ļoti trūcīga, pateicoties gudrai Kohēzijas fondu izmantošanai, atradusi savu vietu pasaulē.
Tādēļ arī Latvijai būtu jāatrod sava niša un jāveicina tas potenciāls, kas mums tagad ir, – cilvēki, kuri apguvuši zināšanas ārpus Latvijas vai tepat iekšienē, jāatbalsta ceļā uz biznesa sākšanu.
– Jūsu minēto faktu, ka daudzi Latvijas iedzīvotāji strādā ārpus valsts, par būtisku trūkumu ekonomikas attīstībai min arī virkne dažādu nozaru pašmāju ekspertu. Savukārt sabiedrību uztrauc jautājums, vai un no kurienes mums var nākties uzņemt viesstrādniekus nozarēs, kurās trūkst darbinieku? Jūs kā ES attīstības komisārs esat viesojies daudzās valstīs, ar kuru iedzīvotājiem kā potenciālajiem viesstrādniekiem tiek baidīta Latvijas sabiedrība.
– Te būtu jānodala divas lietas. Pirmā – demogrāfiskā attīstība Latvijā ir liela problēma, kas steidzami jārisina. Otrs – darbaspēks no Latvijas pašlaik izplūst, nevis ieplūst. Teikt, ka mums trūkst darbaspēka, vismaz pagaidām, ir ļoti drosmīgi – līdz šādai problēmai mēs vēl neesam tikuši. Tādēļ es nesaskatu vajadzību pēc darbaspēka no kādām citām valstīm, jo pagaidām Latvijā vēl ir 11% bezdarbs.
Mums ir jāizmanto ES fondi, lai apmācītu savus cilvēkus un dotu tiem darba tirgū nepieciešamās iemaņas un zināšanas. Turklāt mēs palielinām pensionēšanās vecumu, tas nozīmē, ka cilvēki strādās ilgāk.
Ja no tā visa abstrahējamies un domājam, no kurienes varētu nākt imigranti, visdrīzāk, tā būtu Vidusāzija un Kaukāza valstis. Viņu ir ļoti daudz, bet pašlaik viņi visi ir milzīgajā Krievijas tirgū, kas ir aizvien augošs un spēj šos cilvēkus absorbēt. Šā reģiona iedzīvotājiem ir pazīstams Baltijas reģions, lielākoties viņi runā krieviski – tātad valodā, ko mēs saprotam, tas nozīmē, ka viņiem šeit būtu relatīvi vieglāk adaptēties. Vidusāzijā un Kaukāza valstīs ir liels demogrāfiskais pieaugums, lai gan izglītības līmenis nav tas augstākais, cilvēki tur tomēr iegūst pamatizglītību un var darīt nekvalificētus darbus. Tieši nekvalificētā darba veicējus es saskatu šajā reģionā.
Runājot par kvalificētu darbaspēku – es neredzu, no kurienes Latvijā tāds varētu ienākt, jo tā pārprodukcijas nav nekur.
Ja mums, piemēram, vajadzēs augstas klases programmētājus vai elektroniķus, nāksies vien ieguldīt pašiem savā izglītības sistēmā. Tādēļ Latvijas augstskolām un Izglītības ministrijai jānodrošina izglītības sistēmas kvalitatīva izaugsme iespējami ātrāk.
Esmu pilnīgi drošs, ka imigranti nenāks arī no Indijas, jo šīs valsts izaugsme pašlaik ir tik milzīga, ka viņi nav ieinteresēti doties ārpus tās.
– Un kas būs ar patvēruma meklētājiem? Izbraukt no Āfrikas uz Eiropu, kā dzirdēts, vēlas vismaz pārsimts tūkstošu cilvēku.
– Tā situācija nav tik dramatiska, jo Ziemeļāfriku, no kurienes parasti cilvēki ieceļo Francijā, ar Eiropu saista vēsturiskas saiknes. Alžīrija bija Francijas daļa, tādēļ nevar teikt, ka šajā reģionā notiek klasiska migrācija.
Kas attiecas uz Sahāras valstīm – tur ir milzīgs iedzīvotāju pieaugums un attiecīgi daudzas problēmas. Taču, ja nav karadarbības un cilvēki nemirst badā, viņi tīri labprāt tur paliek un nemaz tik ļoti neraujas izbraukt. Ja nav šo divu minēto faktoru – kara un bada –, cilvēki izvēlas palikt savā ģimeniskajā vidē, kas ir ļoti savdabīga. Jā, Eiropas precizitātei tur nav nozīmes. Taču būtiski ir tas, ka visa sabiedrība šajās valstīs ir vienota un cilvēki nedzīvo katrs par sevi, kā tas ir pie mums. Atnākot pie bagātāka onkuļa, viņi zina, ka saņems palīdzību, jo bagātajiem tur ir pienākums palīdzēt trūcīgākajiem ar naudu.
Domāju, Latvijai nav iemesla satraukties par milzīgu patvēruma meklētāju skaitu, jo Eiropas Savienība nosaka aizvien stingrākus imigrācijas kritērijus.
– Eiropas Savienība, tāpat kā visa pasaule, Āfrikas valstīm jau ilgi sniedz materiālo un humāno palīdzību, kuras lietderību daudzi apšauba. Varbūt šo valstu vadītāji beidzot sāks mainīties un “melnais kontinents” piedzīvos izaugsmi, vai arī pasaule turpinās piepildīt šo trauku bez dibena?
– Es saprotu, ka daudzi vēlētos, lai Āfrikā viss būtu tāpat kā Eiropā. Tas nav iespējams. Tām valstīm, kurām nav ostu, problēmas ir milzīgas. Piemēram, Burkinafaso valda milzīgs sausums, nav savu dabas resursu, ir ļoti daudz cilvēku un zeme ir noplicināta, jo tajā ilgstoši nekas nav ieguldīts, līdz ar to pat tuvāko 50 gadu laikā nevar gaidīt, ka tā spēs pati sevi nodrošināt ar elementārāko. Protams, ir citas valstis, piemēram, Gana, kas relatīvi jau ir attīstīta, vai Etiopija, kurā ir šis attīstības potenciāls, ja nav karadarbības.
Tomēr jābūt godīgiem. Pirmkārt, liela daļa Āfrikas problēmu radās no koloniālisma, jo šajā kontinentā valstis lielākoties neizcīnīja neatkarību – tām to atdeva, jo “vecajai Eiropai” kolonijas uzturēt kļuva par dārgu. Līdz ar to Āfrikas valstu jaunās valdības vienā mirklī pārņēma visas esošās problēmas, nebūdamas tām gatavas. Otrkārt, daudz lielāku ļaunumu nodarīja aukstais karš. Ja aizbrauksiet uz Somāliju, joprojām tuksnesī redzēsiet sadegušus padomju armijas tankus. Āfrikā bijusi nepārtraukta komunistu pretdarbība nekomunistiem, atstājot milzīgas rētas.
Lai gan Eiropa pēc kara atkopās salīdzinoši ātri, jāsaprot, ka atšķirībā no Āfrikas Eiropa jau bija guvusi zināmu valstiskuma pieredzi un izpratni par to, kā veidojama valsts. Āfrikā saglabājušās robežas, kas vilktas vēl koloniālisma laikmetā, – vienā pusē dzīvo viena, bet otrā – cita cilts. Tā ir problēma, piemēram, Sudānai un Dienvidsudānai. Kad robežas vienā pusē lopi noēd visu zāli, ganāmpulku dzen uz otru pusi, un tas rada problēmas. Ja vienas cilts sievietēm ir veselības problēmas, vajag dabūt otras cilts sievietes. Tur ir tādas problēmas, par kādām mēs neesam spējīgi pat iedomāties, jo mums tādu nav bijis gadsimtiem ilgi. Tādēļ Āfrikai jāpievērš īpaša uzmanība.
