Andris Kulbergs: Sestdien atslēdzamies no BRELL! Vai tas ir droši? Reālā situācija Baltijas enerģētikā un kas jādara mums. 0
Autors: Andris Kulbergs, Apvienotā saraksta Saeimas frakcijas deputāts
8. februārī visa Baltija, arī Latvija, atslēgsies no BRELL (Padomju Savienībā izbūvētā Krievijas un Baltkrievijas) elektrotīkla, kas nozīmē, ka mēs fiziski sarausim elektrības saites ar atkarību no Krievijas un beidzot pēc pievienošanās ES, NATO un EURO mēs ne tikai dokumentāri, virtuāli, bet arī fiziski savienosim sevi ar Eiropu elektrības pieslēgumā.
Līdz 2025. gada 8. februārim Latvija un Baltija ir saslēgta vienotā tīklā ar Krieviju un Baltkrieviju, kas ir padomju laikā būvēts tīkls, kur Baltijas valstis baudīja vienu no vislabāk sinhronizētajiem elektrības tīkliem reģionā, jo tas ir savienots ar deviņām augstsprieguma līnijām. Nepārprotiet, elektrību mēs no Krievijas jau nepērkam kopš 2021. gada, un līdz šim starpsavienojumi kalpoja tikai elektrotīkla frekvences balansēšanas vajadzībām, ne patēriņam.
Atslēgties no BRELL ir pēdējais mirklis, jo turpināt būt atkarīgiem no agresorkaimiņa enerģētikā ir tiešais apdraudējums valsts drošībai, jo mēs labi zinām, ka Krievija vienmēr izmanto energoresursus arī politisko un stratēģisko mērķu īstenošanai. 8. februārī atslēgties ir pareizs lēmums, jo eksperti, kā arī ES un NATO hibrīddraudu centri norādīja, ka šī ziema ir ar visaugstāko risku Krievijas hibrīduzbrukumiem enerģētikas sektoram Baltijas jūras valstīm.
Pēc 8. februāra Baltija tiks savienota ar Eiropu ar divām virszemes augstsprieguma līnijām (viena dubultā līnija) starp Lietuvu un Poliju LitPol (500 MW caurplūdi) – šī līnija ir paredzēta tikai balansēšanai, nevis elektrības pārvadīšanai (tirdzniecībai).
Pēc atslēgšanās no BRELL mums (Baltijai) būs jāmāk un jābūt spējīgiem apgādāt sevi ar elektroenerģiju arī salas režīmā un jāmāk balansēt savs tīkls (tas nav viegls uzdevums – jo mazāka elektroenerģijas tīkla sala, jo grūtāk uzturēt drošu frekvenci. Baltija ir mazs energotīkls pēc sava izmēra).
Cik gatavi mēs esam balansēt savu energotīklu? Visu triju Baltijas valstu augstsprieguma tīkli un vadošās energokompānijas ir pielikušas būtiskas pūles un sagatavošanās darbus, lai spētu droši darboties pēc 8. februāra. Ar šo jautājumu nevajadzētu būt problēmai. Balansēšana nozīmē jaudīgas rotējošās jaudas iekārtas, kas var nodrošināt drošu frekvenci tīklā. Kas tās ir? Tās primāri ir TEC (termoelektrocentrāles) un HES (hidroelektrostacijas), kam ir milzu rotējoši elementi.
Papildus Baltijas valstis un Latvija ir uzstādījušas sinhronizējošos kompensatorus (Latvijai ir četri lieli rotējoši elektromotori un bateriju sistēma (liela batterypack)), kuri paredzēti, lai īslaicīgi balansētu turp vai šurp frekvenci tīklā). Balansēt tīklu ilgtermiņā var tikai elektrību ražojošas iekārtas, kuras ir ātri ieslēdzamas un izslēdzamas, vai arī augstsprieguma tīklam ir rīcības brīvība atslēgt un ieslēgt lielus patērētājus. Latvija ir divreiz gatavāka un spējīgāka sevi apgādāt un droši balansēt par saviem kaimiņiem Lietuvu un Igauniju.
Bet cik maksās balansēšana?
Tas nebūs par velti, jo līdztekus Nordpool elektrības tirdzniecības biržai tiks atvērta arī balansēšanas pakalpojuma/jaudu birža, kur, kā norāda AS “Augstsprieguma tīkls” (AST), pieprasījums pēc piedāvājuma ir mērāms 1500 MW jaudas apmērā gadā Baltijā. Tas noteikti paaugstinās pārvades tarifa cenu par vismaz 5%, bet ilgtermiņā krietni vairāk, jo, pieslēdzot vairāk vēja un saules parku, tīkla balansēšanas pieprasījums un apjoms tikai pieaugs, tātad izmaksas pieaugs (atsauce uz AST publikāciju).
Neviens nevēlas runāt par Baltijas energotīkla bāzes jaudām – tām ražojošām elektrojaudām, kuras var plānoti ieslēgt un izslēgt pēc tīkla noslodzes vajadzībām jebkurā laikā, lai nodrošinātu mājsaimniecības un uzņēmumus ar nepieciešamo elektroenerģiju. Neviens nevēlas runāt par ietekmi uz cenām, kuras ar garantiju palielināsies ieguldījumu dēļ visu valstu AST uzņēmumos. Pašiem balansēt maksā naudu un atņem jaudu no esošajām ražojošām kapacitātēm (TEC un HES).
Pārskats par to, kas notiek Baltijā.
Baltijas kopējā pieprasītā energoslodze svārstās starp 3300 MW vasarā līdz 4800 MW ziemā. Baltijas ārējie starpsavienojumi spēj nodrošināt maksimālo patēriņa jaudas caurplūdi 1700 MW apmērā (divi Igaunijas Estlink1 & Estlink2 kabeļi ar Somiju un viens Lietuvas NordBalkt starpsavienojums ar Zviedriju).
Vēja un saules staciju enerģija netiek uzskatīta par bāzes jaudu, jo tā ir nepatstāvīga un neprognozējama un netiek iekļauta augstspriegumu tīklu pārskatos, vērtējot enerģētisko drošību. Jebkura saules vai vēja enerģija ir jāpapildina ar bāzes energojaudu un ir jāveic būtiski ieguldījumi energotīklos, lai varētu atļauties pieslēgt šādu enerģijas ražošanas avotu (saules stacijas lietderīgā izstrādes jauda pret tīklā pieprasīto ir tikai 10%, savukārt vēja enerģijai tā svārstās 25–35% no kopējā, kas nozīmē, ka tīklam jābūt spējīgam pieņemt, piemēram, 100 MW, bet saražotais ir tikai 10%). Šīs AST tīkla izmaksas ir jāsedz patērētājiem caur tīkla tarifa maksu rēķinā (šo parasti aizmirst pastāstīt vēja un saules parku attīstītāji, ilustrējot savas zemās energocenas par kWh).
IGAUNIJA
Tirgus jaudas pieprasījums jeb maksimālā slodze ir no 1100 MW vasarā līdz 1500 MW ziemā. Igaunijas enerģētika ir sliktā situācijā, jo degakmens novecojušās TEC stacijas ir jāslēdz (vecuma (neefektīvas) un milzu piesārņojuma dēļ), citu bāzes jaudu viņiem nav. Ir nedaudz saule un vēja parki. Tāpēc igauņi aktīvi virza SMR jeb kompaktās atomstacijas projektu un jau paziņojuši par modernas gāzes TEC stacijas potenciālu izbūvi. Igaunija šobrīd savu energodeficītu kompensē no Latvijas un Somijas elektrību.
Igaunija šobrīd ir spējīga saražot sev vajadzīgo elektroenerģiju tikai aptuveni 50% apmērā (pat neņemot vērā cenas jautājumu), pārējo tā importē.
Igaunijas bāzes ražojošās jaudas ir vecās degakmens termālās energocentrāles, kas ir būvētas 60.–70. gados. Lielākā daļa no energoblokiem jau ir slēgti, atlikušos atjauninātos bija plānots slēgt jau 2021. gadā, bet Krievijas izraisīto ģeopolitisko risku dēļ tiek darbināti. Ir viens jauns Auvere TEC energobloks (kondensācijas režīma, ar siltuma izpūšanu gaisā) ar ~300 MW jaudu un divi rekonstruēti energobloki ar ~200 MW jaudu. Tallinas TEC ir apturēts, hidrostaciju nav.
Ir vēl Kīsas augstspriegumu tīklu drošības stacija ar 10 dīzeļa ģeneratoriem ar kopējo jaudu ~100–110 MW (ļoti zema efektivitāte, galvenokārt domāti avārijas režīmam). Igaunijas slodze ir 1100–1500 MW, bet maksimālā pieejamā bāzes jauda ir 600 MW (pagaidām relatīvi īslaicīgi, ieskaitot vecos, vēl neapstādinātos energoblokus, – apmēram 1000–1200 MW).
Kamēr Igaunija neatrisinās savu ražojošās energojaudas jautājumu, tā būtiski ietekmēs cenu paaugstinājumu vienotā Baltijas energotirgū.
LATVIJA
Latvija enerģētika ir vislabāk attīstīta un balansēta starp visām Baltijas valstīm. Latvijas slodze svārstās no 700 MW vasarā līdz 1200 MW ziemā. Bāzes jaudas ir labi nodrošinātas un diversificētas ar modernizēto gāzes TEC2 900 MW (koģenerācijas režīmā tas ir ar maksimālo +30% efektivitāti, ja nodod siltumu Rīgai un saražo lētāku elektrību), modernizēto TEC1 ~137 MW koģenerācijas režīmā, HES kaskādi kopā 1500 MW (protams, atkarīgs no ūdens pieteces Daugavā), Biogāzes/Biomasas staciju ~37 MW. Kopā Latvija ir spējīga droši apgādāt savu patēriņu ar TEC stacijām. Latvijas kopējā ražojošā jauda ir 3045 MW (atkarīgs, kurā gada griezumā mēra). Latvija var droši nodrošināt savu energopatēriņu ar esošo ražojošo jaudu. Latvija izvēlas importēt elektrību cenas dēļ, kas pieejama attiecīgajos laikos NordPool.
Latvija būtu spējīga nodrošināt vēl lētāku elektrību, ja tiktu salāgots Rīgas siltumtirgus ar elektrības tirgu un efektīvo TEC saražoto siltumu nevajadzētu izpūst gaisā, ja AS Rīgas Siltums nebūtu piesūkušās privātās siltumražojošās stacijas, ignorējot elektrības tirgu. Neizmantojot koģenerācijas (efektīva elektroenerģijas un siltumenerģijas izstrāde vienotā cikla) iespējas, Rīgā ir visai dārgs siltumtarifs un elektrības izstrādes izmaksas palielinās. Ir jāsaprot, ka pēc BRELL atslēgšanās varētu būt, ka vismaz viens no TEC2 energoblokiem ar ~160 MW jaudu (~100 MW siltumjauda) būs spiests pastāvīgi strādāt energotīkla balansēšanas vajadzību nodrošināšanai (rotējošās jaudas), kas kā blakusproduktu nemitīgi saražos siltumu. Šis siltuma apjoms spēj 100% nodrošināt Rīgas vasaras sezonas siltumvajadzības, kuras ir bezatbildīgi pieļaut izpūst gaisā (jo to šobrīd spiež esošais izkropļotais siltumtirgus Rīgā).
LIETUVA
Pēc Ignalinas AES (atomstacijas) slēgšanas (Černobiļas avārijas ietekmē) Lietuva atrodas vissliktākajā enerģētikas infrastruktūras stāvoklī. Lietuva ir ar vislielāko enerģētisko deficītu. Atkarībā no gada un sezonas Lietuva importē līdz pat ~70% no savas elektrības. Vienīgais, no kurienes tā to var izdarīt, ir ar starpsavienojumiem ar Latviju un Zviedriju. Šis ir daļēji iemesls, kāpēc zviedri nav tik pretimnākoši būvēt savienojumu ar Latviju, jo, izbūvējot ar Lietuvu, tie rēķinājās, ka lietuvieši izbūvēs bāzes jaudas, bet realitātē tie nosūc lēto enerģiju no Zviedrijas dienvidiem (zviedri par to pavisam nav priecīgi) un no Latvijas (arī no Somijas caur LAT/EST/FIN savienojumiem). Baltijas elektrības cenu visai bieži ietekmē Lietuvas lēto jaudu deficīts.
Lietuvā Elektrinai ir 50.–60. gados izbūvēti TEC gāzes energobloki, viens līdz četri jau apstādināti, pieci seši vēl stāv dīkstāvē, septiņi astoņi no vecajiem ir modernizēti, bet nav pārāk droši darbībai – bieži pārrāvumi un nepatstāvīga, saraustīta elektrības izstrāde. Ir izbūvēts jaunais 9 bloks, līdzīgs TEC2 ar ~450 MW jaudu, bet tikai kondensācijas režīmā, jo nav nevienas siltumietilpīgas pilsētas, ko apgādāt ar apsildi, – izpūš siltumu gaisā un zaudē 30% energoefektivitātes un attiecīgi cenas.
Vēl lietuviešiem ir Kroņu akumulējošā hidrostacija (kur uzpumpē ar sūkņiem ūdens augšējo rezervuāru un tad nostrādā ģenerācijas režīmā, kad nepieciešams). HES stacija strādā ar ~900 MW jaudu, bet tā pie šādas jaudas spēj strādāt tikai 6–8 stundas, līdz izsīkst ūdens augšējā rezervuārā (šo nevar uzskatīt par drošu bāzes jaudu, jo vajag elektroenerģiju, lai atkal sapumpētu ūdeni).
Kauņā vēl ir neliels HES ar ~100 MW, Viļņā bija TEC, bet tas jau ir konvertēts tikai uz šķeldu siltumam, Mažeiķos vēl ir TEC ar apmēram 100 MW jaudu. Kopējā maksimālā Lietuvas energoslodze ir 2100 MW, ja pieņemam, ka droša bāzes jauda ir tikai ~650–800 MW, tad tā ir nopietna problēma enerģētiskajai drošībai Baltijā! Tieši tāpēc jaunais Lietuvas enerģētikas ministrs ir paziņojis par nodomu būvēt jaunu TEC gāzes staciju.
Latvijā elektrības cena būs ietekmēta tikmēr, kamēr mūsu kaimiņiem jāizpilda savi mājasdarbi bāzes jaudu izbūvē.
Saules un vēja parki var palīdzēt zaļināt enerģiju un reizēm samazināt cenu, bet noteikti ne stiprināt energodrošību. Tās ir aplamības un blēņas, ko turpina izplatīt Klimata un enerģētikas ministrija, energouzņēmumi un energoeksperti, ka saules un vēja stacijas vairos Latvijas enerģētisko drošību – pilnīgas blēņas.
Pārsātināts skaits saules un vēja parku dos milzu galvassāpes (uz to šobrīd norāda izņemto saules un vēja parku atļaujas jaudu rezervācijā, kas četras piecas reizes pārsniedz Latvijas elektrisko slodzi), jo katrs nākamais saules vai vēja parks samazina rentabilitāti katram jau izbūvētajam parkam, jo vienlaicīgi visiem, spīdot saulei vai pūšot vējam, cena nokrīt līdz minimumam. Veicot nepareizu enerģētikas politiku, šie parki nespēj izdzīvot bez valsts subsīdijām (nepieminēsim Dānijas piemēru, kur tā veģetē uz to, ka iztrūkumus, kad nepūš vējš un nespīd saule, aizpilda ar visu laiku pieejamu kaimiņu Norvēģijas, Zviedrijas lēto HES elektrību (par ko Norvēģijas sabiedrība un uzņēmēji ceļ lielu traci). Mums tāda norvēģu kaimiņa nav, no kura vienmēr pasmelties aizpildīt saules un vēja caurumus.
Latvijai vispār nav sava starpsavienojuma uz āru, mums ir tikai ar Igauniju un Lietuvu. Attīstot vēja un saules parkus, ir jābūt tūlītējam noņēmējam, ko var nodrošināt tikai labi starpsavienojumi ar daudziem blakus tirgiem. Kurš apmaksās šos dārgos starpsavienojumus zem jūras (kurus apdraud Krievijas hibrīduzbrukumi)? Protams, ka patērētāji, apmaksājot AST tīkla tarifus!
Ko darīt?
Pirmkārt, Latvijas valdībai beidzot ir jāuzraksta enerģētikas stratēģija (kuru Saeima uzdeva izpildīt jau 2023. gadā), kas atspoguļotu patēriņa prognozes, ražojošo jaudas groza sadalījumu, tīkla attīstību, starpsavienojumu attīstību, bāzes jaudas attīstību, vēja un saules parku regulējumu par izsniegtajām tīkla jaudām.
Otrkārt, visām trim Baltijas valstīm ir jāvienojas par enerģētikas kopējo stratēģiju, kādas ir reālistiskas patēriņa prognozes, kādām ir jābūt bāzes jaudu portfelim, cik tiek atvēlēts vēja un saules enerģijas parkiem, atomstaciju attīstības plāns un būtiskākais starpsavienojumu attīstība ar kaimiņvalstīm.
Ir jāsaprot, ka viss Baltijas energotīkls ir būvēts kā vienots veselums un, ja mums reizi pa reizei pēc atvienošanās no BRELL tīkla, ir jādzīvo salas apstākļos, tad mums jābūt sabalansētam bāzes jaudām savā starpā, jābūt sabalansētiem vēja un saules parkiem, lai nepārslogotu tīklu un pārsātinājums neveicinātu bankrotus vai valsts subsīdijas.
Treškārt, ir jāsakārto Rīgas siltumtirgus, kas nav salāgots ar NordPool elektrības tirgu un TEC lielā apmērā liek izpūst gaisā dārgo siltumu un padara moderno gāzes staciju no koģenerācijas par mazāk efektīvu kondensācijas režīmu, tādējādi bezatbildīgi tērējot resursus, nenopelnot naudu, maksājot CO2 kvotas un sadārdzinot elektrības un siltuma tarifus.
