Andris Keišs: Kļūstu nervozs, ja darba ir maz 3
27. martā Teātra muzejā norisināsies Teātra dienas balvu pasniegšanas ceremonija, ko jau daudzus gadus rīko Latvijas Teātra darbinieku savienība sadarbībā ar Eduarda Smiļģa Teātra muzeju. Šajā dienā balvu saņems arī Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs.
Cik nozīmīga jums ir Harija Liepiņa balva?
Kad sāku strādāt Jaunajā Rīgas teātrī, tajā tikpat kā nebija gados vecāku kolēģu. Un tie nedaudzie, kas bija – tikai nedaudz vecāki par mums, jaunajiem aktieriem, bet garā ļoti jauni. Harija Liepiņa balva man ir kā pieskaršanās gados vecāko aktieru paaudzei, ar kuriem man, strādājot Jaunajā Rīgas teātrī, nebija saskarsmes, – tiem nu jau aizgājušajiem, stiprajiem latviešu aktieriem, kuri saglabāja latviešu garu padomju gados.
Kuras no pēdējā laikā spēlētajām lomām jums ir vistuvākās?
Ir patīkami spēlēt jēgpilnās un aktuālās izrādēs. Patlaban man ļoti patīk atveidot savu lomu izrādē “Kārkli”. No publikas zālē var just, cik izrādē skartās tēmas sabiedrībā ir aktuālas. Jaunajā Rīgas teātrī man šobrīd ir labs posms, jo ar prieku spēlēju vairākās izrādēs – arī “Cerību ezers”, “Pakļaušanās”, “Pilna Māras istabiņa”.
Vai no laika distances raugoties, jūsu izvēle kļūt par aktieri šodien šķiet pašsaprotama?
Astoņpadsmit gadus vecam jaunietim saprast, kas viņš būs visu turpmāko dzīvi, – tā ir ļoti grūta izvēle. Par labu aktiera profesijai izšķīros drauga Artūra Skrastiņa ietekmē. Abi dzīvojām Jelgavā, viņš mācījās Jelgavas 1. ģimnāzijā, es – 4. vidusskolā. Viņš spēlēja Ādolfa Alunāna teātrī, es – savas skolas dramatiskajā pulciņā. Tā arī sadraudzējāmies. Artūrs, var teikt, bija jau piedzimis ar domu, ka būs aktieris. Viņš devās stāties “aktieros” un es viņam aizgāju līdzi.
… un viss izvērtās ļoti veiksmīgi?
Jā, var pat teikt – sakrita ļoti daudzas veiksmes. Mūs mācīja brīnišķīgi pedagogi. Skolojos kopā ar režisoriem, kuri bija apsēsti ar mākslu. Četrus gadus pirms šā kursa nebija uzņemts neviens aktieru kurss, līdz ar to pēc mācību beigšanas mūs visus burtiski rāva uz visām pusēm. Viena no lielajām veiksmēm ir tā, ka režisors Alvis Hermanis mani uzaicināja strādāt Jaunajā Rīgas teātrī.
Lai izrāde izdotos, tajā jāiegulda daudz darba. Vai varat teikt, ka esat darbaholiķis?
Laikam jau jā. Kļūstu nervozs, ja darba ir maz.
Tomēr atrodat laiku arī atpūtai laukos kopā ar ģimeni.
Atceros, jaunībā diennaktīm dzīvoju radošās mokās, iegājis lomā, kas atņēma brīvo laiku. Jo vecāks kļūstu, jo labāk protu saplānot savas domas un laiku, īpaši, kopš pasaulē nākuši mani bērni – dvīņi Ādams un Magdalēna. Brīvajā laikā ģimenes lauku mājās Jaunpilī aizraujos ar dārzkopību. Jūtu baudu, strādājot dārzā. Iekopt dārzu ir ģimenes tradīcija. Maniem vecvecākiem Smiltenē bija perfekts dārzs. Mūsu ģimenei Jelgavā bija pat trīs dārzi: vienā audzējām zemenes, otrā – kartupeļus, trešajā – dārzeņus un puķes.
Kā aktiera darbu uztver jūsu bērni?
Viņi redz, ka aktiera dzīves režīms ar aizņemtiem vakariem un brīvdienām ir krietni atšķirīgs nekā citiem ļaudīm. Arī svētku reizēs vecāku bieži nav mājās, un bērniem nākas palikt auklītes uzraudzībā. Tas mazajiem liek saprast, ka aktiera profesijai piemīt ne tikai gaišās puses. Vēlmi būt uz skatuves mūsu bērni līdz šim nav izteikuši. Novēlu viņiem, lai trakajā astoņpadsmit gadu vecumā izdodas saprast, kas viņi gribētu būt. Tas ir ļoti sarežģīti.
Uzziņai
Teātra dienas balvu pasniegšanas ceremonijā šogad Lilitas Bērziņas balvu par izciliem sasniegumiem saņems Rīgas Krievu teātra aktrise Jekaterina Frolova, Harija Liepiņa balvu par izcilu, spilgtu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā – Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs. Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu par izciliem sasniegumiem baleta mākslā Latvijas Profesionālā baleta asociācija šogad pasniegs baleta māksliniecei Inārai Ābelei-Cerai.
